23. Septembris 2008 /NR. 36 (541)
Intervija
Lai tiesnesis var pildīt pienākumus tā, kā pieklājas
Ivars Bičkovičs
Augstākās tiesas priekšsēdētājs
intervijā Jānim Plepam 

Šodien aprit tieši simts dienas, kopš Augstāko tiesu vada tās jaunais priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs. Šā gada 5. jūnijā Saeima viņu apstiprināja šajā amatā uz septiņiem gadiem, savukārt 16. jūnijs bija trešā Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmā darba diena priekšsēdētāja amatā. Ar Ivaru Bičkoviču “Jurista Vārds” tikās nedēļu iepriekš, lai pārrunātu ne vien simts dienās paveikto, bet arī vairākus jautājumus, kas šobrīd ir aktuāli tiesu sistēmai. Saruna notika tiesas priekšsēdētāja kabinetā, kurā vēl bija jūtami jurģi un jauna saimnieka ienākšana. Taču tajā pašā laikā mēs runājām par konkrētām lietām, kas jau ir izdarītas, par lietām, kuras tiek darītas un kuras iecerēts paveikt. Jaunais Augstākās tiesas priekšsēdētājs sācis aktīvi strādāt ar pirmo dienu, un, šķiet, daudziem juristiem vēl lielā mērā ir noslēpums, kāds tad īsti būs jaunais Augstākās tiesas vadības kurss. Iespējams, dažas atbildes uz jautājumiem par Augstākās tiesas un visas tiesu varas sistēmas attīstības perspektīvām varēs gūt jau šajā intervijā.

Kopš jūsu apstiprināšanas par Augstākās tiesas priekšsēdētāju pagājušas jau gandrīz simts dienas. Tas, šķiet, ir pietiekami ilgs laiks, lai varētu izdarīt pirmos secinājumus un vērtējumus. Kā tas ir – vadīt Augstāko tiesu? Ar ko šā amata pienākumi atšķiras no tiesneša darba un arī no palātas priekšsēdētāja amata, kuru pildījāt iepriekš?

– Sākot pildīt Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata pienākumus, man kā cilvēkam, kurš pats nāk no šīs vides, bija zināmas priekšrocības, salīdzinot ar situāciju, ja, piemēram, es būtu kandidāts, kurš ir nācis no ārpuses, ne no Augstākās tiesas tiesnešu vidus. No 1992. gada, faktiski nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadus strādājot Augstākajā tiesā, es ar vairumu jautājumu un problēmu, kas jārisina Augstākās tiesas priekšsēdētājam, līdz šim jau biju saskāries.

Ļoti būtiski, manuprāt, ir tas, ka cilvēks, kurš ir uzņēmies vadīt kolektīvu, pazīst šo kolektīvu. Ilgāku laiku strādājot Augstākajā tiesā, man jau ir zināms priekšstats par to, ko es varu sagaidīt no katra cilvēka. Tāpēc iešūpošanās laiks, kas it kā būtu vajadzīgs, ir maksimāli saīsinājies.

Protams, pastāv atšķirības starp Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata pienākumiem un citiem tiesnešu pienākumiem. Vadot palātas darbu, tas bija tomēr vairāk pietuvināts tiesas spriešanai klasiskā izpratnē, tāds kā vecākā tiesneša darbs. Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā būtiskākā atšķirība ir lielāka nošķirtība no tiesneša darba, no tiesas spriešanas. Augstākās tiesas priekšsēdētājs faktiski galvenokārt ir aizņemts ar administrēšanas funkciju.

Ņemot vērā šodienas aktualitāti, kad visa Latvijas sabiedrība seko līdzi valsts budžeta projekta veidošanai, administrēšanas funkcija ir īpaši nozīmīga. Tiesnešiem vai struktūrvienību vadītājiem budžeta jautājumos vairāk ir patērētāja skatījums, kad tiesnesis zina, ka viņam pienākas, likums kaut ko garantē. Šajā situācijā mans pienākums ir darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu tiesnešiem to, kas likumā paredzēts – ne tikai runājot par algām. Priekšsēdētāja pamatpienākums ir nodrošināt apstākļus, lai tiesnesis var pildīt savus pienākumus tā, kā tas pieklājas.

 

Simts dienās paveiktais

Kas jau ir paveikts jūsu darba pirmajās simts dienās Augstākajā tiesā?

– Ir būtiska nianse, simts dienas tiesu varas amatā salīdzinot ar simts dienām kādās citās institūcijās. Nereti valdība atskaitās par paveikto simts dienās, Valsts prezidents par savām simts dienām nupat runāja. Tiesu sistēma vairāk vai mazāk ir konservatīvāka sistēma. Tie, kas ir saskārušies ar jurisprudenci un tiesām, piekritīs, ka izklausītos stipri dīvaini, ja kāds mēģinātu simts dienās, ieradies vienā tiesā vai tiesu sistēmā, šo sistēmu radikāli izmainīt. Darbs tiesu sistēmā ir cieši saistīts ar likumu, kas ir stabils, ar mūsu tradīcijām, ar tiesu sistēmas vēsturisko attīstību.

Tajā pašā laikā ir lietas, kuras ir izdarītas šajā salīdzinoši īsajā laikā.

Viens no nopietnākajiem darbiem bija rekomendāciju izstrādāšana un pieņemšana saistībā ar Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas pētījumu par sodu praksi Latvijā. To mēs izdarījām – šo pētījumu izvērtējām un secinājumus pieņēmām. Kā likums paredz, tas vairs nav mūsu Augstākās tiesas plēnums, bet tas ir attiecīgās tiesību nozares – Krimināllietu tiesu palātas un Krimināllietu departamenta – kopsēdes lēmums. Jāteic, ka šajā kopsēdē es ar lielu gandarījumu piedalījos ne vien kā tās vadītājs, bet tas bija darbs, kurā biju vēl paspējis piedalīties, būdams palātas priekšsēdētāja statusā. Ceru, ka pieņemtās rekomendācijas veicinās vienveidīgu tiesību normu piemērošanu sodu noteikšanā. Tas būs ikdienā praktiski izmantojams palīglīdzeklis, ko jebkurš tiesnesis noteikti turēs sev vienmēr pa rokai.

Augstākās tiesas tiesnesim, lai viņa lēmumi un spriedumi atbilstu valsts augstākās tiesu instances nolēmumiem izvirzītajām kvalitātes prasībām, nevajadzētu atrasties katru dienu tiesas zālē un vēl pēc tam ārpus darba laika vakara stundās rakstīt nolēmumus dienās izskatītajās lietās.

Kā Augstākās tiesas priekšsēdētājam man noteikti jārunā par lietām, kas ir paveiktas administratīvajā jomā. Mēs esam pieņēmuši Augstākās tiesas darbinieku ētikas kodeksu. Manuprāt, tas noteikti nesīs augļus arī sabiedrības attieksmē pret tiesu. Priekšstats par tiesu cilvēkam rodas ne jau tiesas zālē, bet pārkāpjot tiesas slieksni un visupirms jau saskaroties ar sekretāri, ar kancelejas darbinieku, ar tulkiem. Viņi ir cilvēki, kuri rada pirmo iespaidu personai, kurš savās nebūt ne priecīgākajās dzīves situācijās ierodas tiesā.

Šobrīd ir iekšējs normatīvs dokuments, kas satur veselu virkni uzvedības rekomendāciju, kas ir līdzīgas ar Tiesnešu ētikas kodeksu, jo galu galā mēs visi – gan tiesneši, gan tiesas darbinieki – veidojam tiesu sistēmu un tās tēlu kopumā. Profesionāli mēs pildām dažādus pienākumus, katrs savas kompetences robežās, bet pamatmērķis mums ir viens.

Runājot par paveikto, gribu minēt arī to, ka esam atraduši iespēju būtiski palielināt pabalstu jaunajām māmiņām, kas, manuprāt, veicinās gan demogrāfiskās situācijas uzlabošanos, gan ļaus mazināt kadru mainību un piesaistīt darbiniekus Augstākajā tiesā.

Saistībā ar Augstākās tiesas vēlmi mazināt neuzticēšanos tiesu varai un respektēt katra indivīda cilvēktiesības, pavisam nesen mēs esam izmainījuši līdz šim spēkā bijušo Augstākās tiesas instrukciju par kriminālprocesā izmantojamiem īpaši akceptējamajiem operatīvajiem pasākumiem. No 1. septembra Augstākā tiesa tajās lietās, kuras atrodas iztiesāšanā tiesās, pēc procesā iesaistīto personu pieprasījuma sniegs atbildi uz jautājumu, vai konkrēts operatīvais pasākums ir vai nav bijis akceptēts likumā paredzētajā kārtībā. Tas ir īpaši aktuāli lietās, kurās noklausītām telefonsarunām tiek piešķirta būtiska pierādījuma nozīme. Mēs slepenības statusa dēļ nevarēsim izsniegt tiesnešu lēmumu kopijas, bet vajadzētu būt pietiekami, ja Augstākās tiesas priekšsēdētājs ar savu parakstu apstiprina, ka viņš vai viņa pilnvarots tiesnesis ir akceptējis vai nav akceptējis kādas operatīvās darbības veikšanu. Domāju, ka mūsu iniciatīva, kas vērsta uz cilvēktiesību ievērošanu, novērsīs situācijas, kad Latvijas valsti varētu iesūdzēt Eiropas Cilvēktiesību tiesā par to, ka iztiesāšanā ir izmantoti pierādījumi, kuru iegūšanas likumību nav iespējams pārbaudīt.

Vēl varu minēt vienu pavisam svaigu, starptautisku aktivitāti. Esmu nupat atgriezies no Starptautiskās tiesnešu asociācijas ikgadējā 51. kongresa, kas norisinājās Armēnijas galvaspilsētā Erevānā. Kongresā piedalījās gandrīz septiņdesmit valstu tiesnešu biedrību pārstāvju. Es kongresa laikā tikos neformālās sarunās ar vairāku citu valstu Augstāko tiesu priekšsēdētājiem. Interesanta bija tikšanās ar Īrijas Augstākās tiesas priekšsēdētāju, ar kuru izvērtās saruna par to, vai mūsu tautieši nerada lielas rūpes Īrijas tiesu sistēmai. Uz šo jautājumu es saņēmu atbildi, ka Latvijas iedzīvotāji sarežģījumus nerada, tieši pretēji – viņi izceļas ar likumpaklausību, strādīgumu un labu tikumu. Erevānā man bija arī tikšanās ar Armēnijas Kasācijas tiesas priekšsēdētāju, tikšanās noslēgumā tika parakstīts memorands par tiesu sadarbību. Memoranda teksts tiks publicēts arī Augstākās tiesas mājaslapā. Memorands paredz sadarbību juridiska rakstura informācijas apmaiņā par likumprojektiem, tiesu sistēmas attīstības tendencēm, kā arī citām lietām, kas attiecas uz tiesu sistēmas pilnveidošanu un procesuālo likumu grozījumiem. Sadarbības līgumā ietverta arī apņemšanās aicināt otras puses pārstāvjus uz konferencēm un diskusijām.

 

Valdībai likums ir jāpilda

Kā jau iepriekš teicu, tuvākā nākotnē, neapšaubāmi, īpaši svarīgs būs budžeta jautājums. Dienu pirms izbraukšanas uz Erevānu es paspēju personiski piedalīties Ministru kabineta sēdē, pēc kuras diemžēl tika pasludināta algu iesaldēšana. Es uzrunāju valdības locekļus, vēršot uzmanību uz to, ka ir atšķirība starp tādiem jēdzieniem kā solījums, vajadzība vai koncepcija, kas varētu attiekties uz algu palielināšanu citu kategoriju cilvēkiem, un likuma prasībām. Ir likums, kas paredz 2009. gadā pabeigt 2003. gadā sākto tiesnešu darba samaksas reformu. Te mēs varam runāt par labas pārvaldības principa ievērošanu, par tiesiskās paļāvības principu. Es mēģināju vērst valdības uzmanību uz šīm lietām. Diemžēl pagaidām valdības rīcība tiesu sistēmai nav labvēlīga. Taču galavārds tomēr jāsaka Saeimai, tāpēc ceru, ka likums tiks ievērots un likumā noteiktajām tiesnešu algām finansējums tiks piešķirts.

 

Kādi ir nākotnes mērķi

Izskatās, ka jūsu pirmās simts dienas ir bijušas diezgan ražīgas. Un, iespējams, tieši šobrīd ir īstais brīdis jautāt par to, kāda ir jūsu vīzija par to, ko jūs vēlētos paveikt Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā?

– Es runāšu par lietām, kas attiecas tieši uz tiesu darbu. Tās noteikti būs lietas, kuras nebūs atkarīgas tikai no manis vien.

Es noteikti gribētu, lai pēc iespējas agrāk Latvijā sāktu darboties Tieslietu padome. Es gribētu skaidrību un izšķiršanos jautājumā, kas skar iespējamo Augstākās tiesas pārveidošanu vienas instances tiesā, likvidējot tiesu palātas. Tas šobrīd ir ļoti jutīgs jautājums, pieņemot jaunos tiesnešus darbā. Tiesnešiem jānodrošina zināma stabilitāte, un viņi pamatoti interesējas par karjeras turpmāko attīstību, jo šobrīd neviens nevar pateikt, kas notiks ar jebkuru no palātas tiesnešiem pēc pieciem, desmit gadiem.

Absolūtais vairākums no tiesnešiem ir godprātīgi un godīgi cilvēki, kas ilgu laiku, nerēķinoties ar savu brīvo laiku, ilgstoši nesaņemot adekvātu atalgojumu, tomēr ir centušies un ir pildījuši tiesneša pienākumus.

Gribētos redzēt Augstākās tiesas tiesneša darba ikdienu mazāk intensīvu, it īpaši tas attiecas uz palātu tiesnešiem. Manuprāt, Augstākās tiesas tiesnesim, lai viņa lēmumi un spriedumi atbilstu valsts augstākās tiesu instances nolēmumiem izvirzītajām kvalitātes prasībām, nevajadzētu atrasties katru dienu tiesas zālē un vēl pēc tam ārpus darba laika vakara stundās rakstīt nolēmumus dienās izskatītajās lietās. Tiesnešu slodze šobrīd ir pārlieku liela, kas negatīvi ietekmē nolēmumu kvalitāti. Telpu un darba apstākļu nodrošināšana, kā arī procesuālo likumu pilnveidošana kopumā dotu to rezultātu – samazinātu Augstākās tiesas tiesneša noslogojumu, kas savukārt sekmētu darba pienākumu kvalitatīvāku pildīšanu.

 

Tiesneši pārdomāja savu rīcību

Pērngad neapšaubāmi skaļākais notikums saistībā ar tiesu sistēmu bija "ķēķa telefonsarunu" publiskošana. Šobrīd, raugoties jau ar laika atstarpi, kādus secinājumus var izdarīt par šā skandāla ietekmi un arī tiesu sistēmas un Augstākās tiesas reakciju uz šo skandālu?

– Negribētu runāt tikai par šīs situācijas juridisko pusi, jo tas jau vairākkārt ir izskanējis. Ir iestājies noilgums, nav pamata disciplināratbildībai vai kriminālatbildībai, pat pieņemot, ka tādas sarunas būtu notikušas.

Taču šis notikums atstājis zināmu iespaidu uz katru tiesnesi, kurš izlasījis vai dzirdējis šo informāciju par "ķēķa sarunām", apstiprinātu vai neapstiprinātu, pierādītu vai nepierādītu. Katrs tiesnesis noteikti iedomājās sevi kā iespējamo "varoni" šajās situācijās: vai kādu manu rīcību varētu tā iztulkot? Vai kāds par mani varētu tā uzrakstīt? Kā mana rīcība izskatītos, ja kāds to aprakstītu no malas?

Nekad neesmu apgalvojis, ka Latvijas tiesu sistēma ir ideāla, tomēr nav pamata arī viedoklim par tās iestigšanu vispārējā korumpētībā. Es domāju, ka absolūtais vairākums arī to tiesnešu, kuriem šādas sarunas, tikšanās vai divdomīgas situācijas nav bijušas, arī viņi katrā ziņā noteikti ir salīdzinājuši savu ikdienu ar "ķēķa sarunās" aprakstītajām situācijām.

Vismaz no savstarpējām attiecībām tagad var just, ka arī advokāti un prokurori ir izdarījuši zināmus secinājumus. Ir arī situācijas pārspīlējums, kad gadās, ka kursa biedri vairs viens otru "nepazīst" un nesveicinās uz ielas, taču kopumā šīs attiecības ir kļuvušas savstarpēji neitrālākas, kas sekmē konkrētu lietu objektīvu izskatīšanu.

Šī situācija ir bijis tāds kā impulss ne tikai tiesnesim, bet arī tiesas darbiniekam, jebkuram cilvēkam, kas saistīts ar tiesu, izvērtēt un mēģināt iedomāties sevi šajā situācijā, izdarīt attiecīgus secinājumus.

 

Labs sākums

Saistībā ar diskusijām par tiesnešu profesionālo ētiku tika veikti grozījumi likumā "Par tiesu varu", lai izveidotu Tiesnešu ētikas komisiju kā jaunu tiesnešu pašpārvaldes institūciju. Kā jūs vērtējat šādas komisijas izveidošanu? Vai tā nodrošina tiesnešiem iespēju risināt robežgadījumus, kad rodas šaubas par profesionālās ētikas prasībām?

– Tiesnešu ētikas komisijas izveidošana ir apsveicama lieta. Es personiski vienmēr esmu iestājies par to, ka šāda komisija ir vajadzīga, pie tam ar vēl lielākām pilnvarām. Atzinīgi vērtēju Lietuvas modeli, ka disciplinārlietas rosina nevis tiesu amatpersonas, bet gan ētikas komisija, kas izskata sūdzības par tiesnešu rīcību. Lietuvā ētikas komisija ir tā institūcija, kas izlemj, vai konkrētajā situācijā pietiek izrunāties ar kolēģi, norādot uz viņa rīcības nepareizību, vai arī nepieciešams ierosināt disciplinārlietu.

Esmu redzējis mūsu izveidotās Ētikas komisijas darbu klātienē, esmu piedalījies jautājumu izskatīšanā. Manuprāt, sākums vērtējams pozitīvi. Kolēģi ļoti nopietni izturas pret izskatāmajiem jautājumiem. Protams, tie ir tikai pirmie soļi. Ētikas komisijas atziņām, domām un argumentiem, izvērtējot tiesnešu konkrētas rīcības un situācijas, katrā ziņā būtu jābūt pieejamiem katram tiesnesim. Man ļoti patīk Kanādas pieredze, kur tiek izdota ētikas komisijas gadagrāmata. Protams, viņiem šīs tradīcijas ir krietni senākas. Krājot gadagrāmatas, veidojas liela precedentu bibliotēka, kur iespējams atrast atbildes pareizai tiesneša rīcībai dažādās situācijās.

Mums tas viss ir priekšā. Es ļoti ceru, ka ētikas komisija savus lēmumus neturēs kaut kur atvilktnē, un tā arī tas nebija iecerēts. Jau šobrīd Tiesnešu ētikas komisijas lēmumi ir izsūtīti visiem tiesnešiem, un tie ir pieejami.

 

Izpildvaras ietekmi varētu mazināt

Tiesnešu ētikas komisijas kontekstā jūs norādījāt uz Lietuvas pieredzi, kur šādai institūcijai ir piešķirtas tiesības rosināt disciplinārlietas pret tiesnešiem. Vai nebūtu laiks arī Latvijā domāt par disciplinārlietu procesa izmaiņām?

– Disciplinārlietu kontekstā vē­lē­­tos minēt vairākas lietas. Būtiskākā ir izpildvaras ietekme uz tiesu sistēmu.

Eiropā un pasaulē tiesu varas un izpildvaras sadarbības modeļi ir dažādi, bet pamatnostādne ir skaidra – jo lielāka nošķirtība ir starp tiesu sistēmu un izpildvaru, jo tas ir labāk, jo tiesu sistēma neatkarīgāka. No šāda viedokļa runājot par disciplinārlietām, daudzos ārvalstu kolēģos rada neizpratni tieslietu ministra kompetence ierosināt par tiesnesi disciplinārlietu. Par šo jautājumu ir bijušas diskusijas arī darba grupā, strādājot ar Tiesu iekārtas likumprojektu, un es uzskatu, ka par šo jautājumu diskusijas jāturpina.

Tas, ka tiesu priekšsēdētāji var ierosināt disciplinārlietas par savas tiesas tiesnešiem, ir pareizi, un te grūti būtu ko iebilst. Tomēr dažkārt veidojas situācijas, kad tās ir personiska rakstura attiecības, kad tiesas priekšsēdētājs konfliktē ar tiesnesi un konfliktu risina ar disciplinārlietas palīdzību. Koleģiālas institūcijas, kā Lietuvas gadījumā Tiesnešu ētikas komisijas, lēmums novērstu jebkādas šādas sadzīves situācijas. Šāds lēmums ir arī maksimāli demokrātisks un saprotams.

Šodienas procedūra praktiski paredz divus ceļus: vai nu ierosināt disciplinārlietu, vai ne. Tas nozīmē, ka situācijās, kad disciplinārlietas ierosināšanai pārkāpums ir pārāk mazsvarīgs, nav arī nekāda cita instrumenta, kā reaģēt uz tiesneša kļūdaino rīcību. Lietuvas modelī man imponē tas, ka viņi jebkuru tiesneša aplamu rīcību publisko un izvērtē. Tas nozīmē, ka pat gadījumos, ja tiesneša pārkāpums nav tik smags, lai rosinātu disciplinārlietu, šis cilvēks tomēr tiek izvērtēts un viņam tiek norādīts uz rīcības nepareizību. Viņš jūtas savu kolēģu nopelts. Latvijas situācijā mums ir vai nu disciplinārlieta, vai nav nekā. Izkrīt šis vidus posms.

Tāpēc praksē mēs šad tad, lai nebūtu tā, ka tiesnesim vispār nav nekāda soda, ierosinām disciplinārlietu, taču aprobežojamies tikai ar lietas izskatīšanu vai ar piezīmi. Tas savukārt sabiedrībā rada neizpratni – ierosināja disciplinārlietu un vienkārši izskatīja. Tās ir tās situācijas, kurās, iespējams, nebija jārosina disciplinārlietas, bet tur būtu nepieciešamas sabiedriskas pārrunas, rīcības izskatīšana ētikas komisijā.

 

Jaunā likuma aktualitāte mazinājusies

Likumu pilnveidošanas jomā šobrīd Saeimā noris darbs ar jauno Tiesu iekārtas likumu. Vai šis jaunais likums šobrīd ir nepieciešams?

– Kad sākās darbs pie šā likumprojekta izstrādes, būtiskākais bija Tieslietu padomes un Tiesu administrācijas izveidošana. Tās bija pilnīgi jaunas institūcijas, ko varētu saukt par tiesu sistēmas parlamentu un valdību, kuras bija nepieciešamas, lai nodalītu tiesu sistēmu Latvijā no izpildvaras. Bija vairāki jauni institūti un darba instrumenti, kurus plānoja ieviest, piemēram, ētikas komisija, bija nodoms pilnveidot tiesnešu amata kandidātu atlasi.

Šobrīd, man jāatzīst, likuma pieņemšana zināmā mērā ir zaudējusi savu aktualitāti, jo lielās, būtiskākās reformas, kas bija saistītas ar tiesu sistēmas politikas noteikšanu un tās īstenošanu, no Tieslietu padomes kompetences šodienas variantā ir noņemtas nost. Līdz ar to pie tā nebūs tā Tieslietu padomes, kādu bijām iedomājušies pirms vairākiem gadiem. Protams, var teikt, ka sāksim ar tādu, kāda tā ir. Arī tas ir labi. Pēc tam to var mēģināt nostiprināt, paplašinot kompetenci. Taču Tieslietu padomes lomu un nozīmīgumu tas ir mazinājis. Tiesu administrācija mums jau darbojas. Tai nekāds jauns regulējums nebūtu vajadzīgs.

Jaunā likuma pieņemšanas aktualitāte ir mazinājusies arī tādēļ, ka šobrīd, strādājot ar jauno likumprojektu, mēs jau esam vairākas lietas izņēmuši no jaunā likuma un iestrādājuši jau esošajā likumā. Piemēram, jaunajā likumā bija paredzēta ētikas komisija, kas jau ir izveidota. Vēlreiz to nodublējot jaunajā likumā, mēs neko jaunu neradām. Ir nianses un iespējas uzlabot likuma struktūru, kā arī iespēja visus likumus apvienot vienā likumā, jo šobrīd līdzās likumam "Par tiesu varu" ir Tiesnešu disciplināratbildības likums, Tiesnešu izdienas pensiju likums un citi likumi.

 

Laba tiesneša standarts

Kādam, jūsu skatījumā, jābūt labam tiesnesim? Mēs jau iepriekš runājām par profesionālo ētiku, un, šķiet, mūsdienās tiesnesim jābūt ne tikai labam juristam, bet arī atturīgam, ar augstu ētikas standartu, gandrīz vai mūkam.

– Daļa kolēģu juristu pēc "ķēķa sarunu" skandāla tiešām gandrīz vai ir "ieslēgušies savās cellēs", uzskatot, ka labāk vispār nesazināties ar ārpasauli. Es domāju, ka tā nav pareizā pozīcija. Tiesnešu ētikas kodeksā noteikts, ka tiesnesis nav nošķirts no sabiedrības. Tiesnesis dzīvo sabiedrībā. Viņš sveicinās un tiekas ar draugiem, skolas biedriem, kursa biedriem. Svarīgi, lai šādi kontakti netraucētu pildīt darba pienākumus.

Ja runājam par labu tiesnesi, viņam visupirms jābūt profesionāli labi sagatavotam. Tomēr ne mazāk svarīga ir tiesneša prasme būt neitrālam, prast uzklausīt. Runājot par labu tiesnesi, mums jārunā kompleksā par profesionālām zināšanām, par spēju būt objektīvam, neieinteresētam, neizrādīt pretimnākšanu vai draudzību pret kādu no lietas dalībniekiem. Es pats, skatot konkrētas lietas, vienmēr esmu centies ļaut tiesas zālē cilvēkam paust savu pozīciju, lai cik nepamatota vai kļūdaina no likuma viedokļa tā arī būtu. Mēs pieteiktos lūgumus varam noraidīt, mēs varam lemt personai par sliktu, bet to mēs darām apspriežu istabā likumā paredzētajā kārtībā, nevis viņu iepriekš nokauninot vai pazemojot tiesas zālē. Šī cilvēciskā puse, spēja komunicēt un pasniegt sevi ir vienlīdz svarīga ar profesionālo pusi.

 

Kādi tad ir Latvijas tiesneši

Tā kā jūs vēl joprojām esat arī Latvijas Tiesnešu biedrības prezidents, droši vien jums ir arī priekšstats par to, kādi ir Latvijas tiesneši. Kā jūs vērtētu šodienas Latvijas tiesnešu korpusu?

– Esmu ticies ar kolēģiem Eiropā un ir runāts par tiesām un tiesnešiem, sākot ar tuvākajiem kaimiņiem – Lietuvu un Igauniju – un beidzot ar tālām, pat eksotiskām valstīm.

Kopumā vērtējums Latvijas tiesnešiem, manuprāt, būtu pozitīvs. Mēs neatrodamies tādā situācijā, kad tiesneši visi kā kopums būtu pelnījuši kolektīvu nosodījumu vai atbrīvošanu no amata. Absolūtais vairākums no tiesnešiem ir godprātīgi un godīgi cilvēki, kas ilgu laiku, nerēķinoties ar savu brīvo laiku, ilgstoši nesaņemot adekvātu atalgojumu, tomēr ir centušies un ir pildījuši tiesneša pienākumus.

Viens no rādītājiem, runājot par profesionalitāti, varētu būt tiesnešu darba salīdzināšana ar kaimiņvalstu tiesnešu veikumu. Pirms dažiem gadiem intereses pēc salīdzināju statistiski zemāko instanču tiesu nolēmumu kvalitatīvos rādītājus, proti, cik procentuāli augstākās instances tiesās tiek grozīti vai atcelti zemāko instanču tiesu nolēmumi. Salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, šie rādītāji atšķīrās tikai par kādu desmitdaļu vai simtdaļu.

Mēdz runāt, ka viena tiesa attaisno, otra notiesā. Tieši tāpēc ir trīs instanču tiesu sistēma. Nav tāda piemēra, kur juridiski strīdu izlemj tikai vienā instancē, un tā būtu absolūtā taisnība, kas nebūtu apstrīdama. Tā ir tiesu sistēmas kā tādas būtība, ka viena tiesa labo otras tiesas kļūdas, ja tādas pieļautas. Šo kļūdu īpatsvars Latvijā nav lielāks salīdzinājumā ar citām valstīm. Kopumā uz Eiropas fona mūsu tiesu sistēma izskatās kā līdzīga ar līdzīgu. Mēs nekrītam ārā no kopējās ierindas. Cita lieta – mums vēl jāstrādā pie likumu pilnveidošanas. Tāpat būtu uzlabojamas valodu prasmes. Taču tas ir labojams, jo tiesu sistēmā ienāk jauni cilvēki, kas jau pārzina vairākas svešvalodas.

Kopumā runājot, mēs attīstāmies, un traģismam vai bezcerīgumam nav pamata.

patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 23. Septembris 2008 /NR. 36 (541)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
COVID-19: tiesiskie aspekti
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties