11. Novembris 2008 /NR. 43 (548)
Skaidrojumi. Viedokļi
Kad tad, ja ne tagad
2
Ilze Pumpuriņa
zvērināta advokāta palīdze 

Latvijas Republikas jubilejas sakarā plašsaziņas līdzekļos notiek diskusija par iespējamo amnestijas izsludināšanu. Jāatzīmē, ka diskusijā līdz šim nav pietiekami iesaistījušies juristi, un sekas šādai pasivitātei ir atsevišķi publiski paustie dīvainie viedokļi vai pat to absurdums.

Amnestijas apzīmējums cēlies no grieķu vārda amnēstia, un tas oriģinālvalodā apzīmē "aizmiršanu, piedošanu". Tas ir valsts augstākās varas akts, ar kuru noteiktas kategorijas personas pilnīgi vai daļēji atbrīvo no soda izciešanas, no kriminālizmeklēšanas vai (pēc soda izciešanas) atzīst par nesodītām.1

Saviem ieslodzītajiem dažu pēdējo gadu laikā ir spējušas piedot pat tādas (manā izpratnē, likumdošanas ziņā bargas) valstis kā Baltkrievija, Mongolija, Krievija, Albānija, Rumānija. Pagājušajā gadā, atzīmējot divdesmito gadadienu kopš karastāvokļa atcelšanas, Taivānā tika amnestēti 25 600 ieslodzīto (vairākums no vispirms atbrīvotajiem 10 000 ieslodzītajiem izcieta sodu par laupīšanu, narkotiku izplatīšanu vai lietošanu, savukārt piektdaļa no viņiem bija narkomāni, AIDS slimnieki vai HIV vīrusa nēsātāji). "Mafijas dzimtenē" Itālijā aizpagājušajā gadā īstenotā amnestija attiecās uz aptuveni 37 000 ieslodzīto, kuri tika notiesāti pirms 2006. gada 2. maija (šī amnestija netika attiecināta uz personām, kuras notiesātas par terorismu, cilvēku tirdzniecību, izvarošanu, bērnu pornogrāfijas izplatīšanu u.c.).

Jāatzīmē, ka par Itālijā izsludināto amnestiju atzinību pauda Svētais Krēsls – kardināls Renato Martino sacīja, ka tas ir Jāņa Pāvila II, kurš savulaik vairākkārt iestājies par ieslodzītajiem, "cerību vainagojums". Kardināls norādīja, ka, ņemot vērā cietumos pastāvošos apstākļus, izšķiršanās par amnestiju bijusi "humanitāra nepieciešamība"2 (šeit saskatāma līdzība ar notikumiem Latvijā, jo pie mums ar iniciatīvu par amnestijas lietderīgumu pie Valsts prezidenta vērsās Latvijas lielāko kristīgo konfesiju – katoļu, luterāņu un baptistu – vadītāji). Patiešām plaša amnestija 1990. gadā notika Čehijā, kad tika atbrīvotas trīs ceturtdaļas notiesāto.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieņemti četri amnestijas likumi – divus pieņēmusi Augstākā padome un divus – Saeima. Spēkā joprojām ir 1997. gada 20. novembra Amnestijas likums,3 kurā atšķirībā no Augstākās padomes pieņemtajiem likumiem amnestija attiecināta ne tikai uz notiesātajām personām, bet arī uz tiem, kuru lietas atrodas izmeklēšanā. Latvijā līdz šim nav pētīts, kā veidojusies cilvēku dzīve pēc amnestijas, tāpat nav statistikas datu, cik no amnestētajiem atgriežas ieslodzījumā.

Pašlaik, kad līdz valsts svētkiem atlicis gaužām maz laika, nekāda publiski pausta “labā griba” vēl joprojām nav vērojama. Vienlaikus neizpratne rodas, uzzinot, ka pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Latvijas lielāko kristīgo konfesiju pārstāvji, izpratuši apžēlošanas un amnestijas jēdzienu atšķirību, mainīja savu nostāju.

Iepazīstoties ar viedokļiem par amnestijas likumu, kas uzskatāmi pauž zināmas sabiedrības daļas gatavību šādam valstiskas piedošanas aktam, dominē viedoklis, ka, lūk, šāds likums apdraudēšot "šajā pusē žogam esošos" Latvijas iedzīvotājus. Uzņemos apgalvot, ka pietiekami nozīmīgā daļā ieslodzīto personu vērojams kas patiesi satraucošs – liels aizvainojums pret valsti. Un cēloņi šādam aizvainojumam, manuprāt, ir dažādi. Gan tas, ka ilgā laika posmā valstī ir bijusi ievērojami atšķirīga tiesu prakse –aptuveni vienādai kriminālajai fabulai tikuši taisīti ievērojami atšķirīgi spriedumi (piemēram, kur prokurors par 10 000 ASV dolāru kukuļa izspiešanu saņem astoņus gadus nosacītas brīvības atņemšanas, turpat tiesu izpildītājs par kukuļa izspiešanu Ls 500 apmērā – piecus gadus reāla cietumsoda). Īpaši atšķirīga tiesu prakse attiecināma uz personām, kuras izraisījušas ceļu satiksmes negadījumus. Jāatzīmē, ka mūsu valsts kriminālpolitika ir viena no bargākajām Eiropā (tādās Eiropas valstīs kā Austrijā, Vācijā, Francijā, Anglijā, Somijā no katriem 100 000 iedzīvotājiem cietumos atrodas mazāk nekā 100; Ungārijā, Polijā, Čehijā – mazāk nekā 200; Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā – virs 300(!)).4 Arī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs šā gada 23. oktobra intervijā Latvijas televīzijas raidījumā "Valsts pirmās amatpersonas" mūsu valstī pastāvošo kriminālsodu sistēmu vērtēja kā bargu, salīdzinot to ar kaimiņos Eiropā esošām valstīm.

Jautājumos, kas attiecas uz apstākļiem, kādos apcietinātās un/vai notiesātās personas tiek turētas, jau ir pieņemti gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi, gan Satversmes tiesas spriedumi, ar kuriem šie apstākļi atzīti par neatbilstošiem Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas noteikumiem vai arī citiem normatīvajiem aktiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir apmierinājusi kāda bijušā Grīvas cietuma ieslodzītā prasību pret Latvijas valsti, kas pamatota ar cilvēka cieņu pazemojošiem apstākļiem, kādos šis ieslodzītais bijis spiests atrasties, un nosprieda, ka Latvijas valstij šim bijušajam ieslodzītajam ir jāizmaksā 10 000 eiro. Savukārt Satversmes tiesa lietā Nr. 2001-15-03 par neatbilstošiem Sodu izpildes kodeksa 47. pantam un Satversmes 111. pantam atzina Ministru kabineta 19.02.2002. noteikumus Nr. 73 "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi",5 lietā Nr. 2001-05-03 par neatbilstošu Satversmes 64. pantam atzina Ieslodzījumu vietu pārvaldes 09.05.2001. pavēli Nr. 63, pēc vairāku ieslodzīto iesniegtās konstitucionālās sūdzības lietā Nr. 2005-03-0306 par neatbilstošiem Satversmes 91., 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam tika atzīti Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumi Nr. 417 "Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 "Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs". Tāpat Satversmes tiesa pilnībā vai daļēji apmierinājusi ieslodzīto personu konstitucionālās sūdzības lietās Nr. 2006-31-0; Nr. 2002-04-03 u. c., kurās ieslodzītie norādīja uz mūsu valstī ieslodzījumu vietās pieļautiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

Cietumsarga amats mūsu valstī nav prestiža un labi apmaksāta profesija, tāpēc tajā nereti nonāk sevi citur realizēt nespējīgas personības, kuras nemāk vai negrib ņemt vērā uzvedības normas, ko vajadzētu ievērot ikdienā, kontaktējoties ar ieslodzītajiem, tādējādi izraisot konfliktsituācijas un radot papildu spriedzi ieslodzījuma vietās. Šādus apsargus ieslodzītais identificē ar valsti.

Agrāk vai vēlāk, tomēr kaut kad nu jau bijušais ieslodzītais atkal būs sabiedrības loceklis. Viens no mums. Tāds pats kā mēs, bet ar gadiem ilgi krātu aizvainojumu vai pat naidu pret pārējiem. Tajā pašā laikā, saņemot dāvanu no valsts – piedošanu, jādomā, ka vismaz daļa no bijušajiem ieslodzītajiem izjustu pateicību pret valsti, kas tiem pasniegusi roku, sakot: "nāc, sāc jaunu dzīvi’.

Kritēriji, pēc kuriem noteikt amnestējamās personas, varētu būt:

– ģimenes stāvoklis –jāņem vērā apgādībā esošās personas, tas, vai notiesātajam ir nepilngadīgi bērni;

– agrāka sodāmība, uzskatu, ka starp pirmo reizi sodītām personām amnestējamo loks varētu būt plašāks;

– vainas forma – personas, kas noziegumus izdarījušas neuzmanības dēļ, būtu amnestējamas, izvērtējot viņu attieksmi pret sekām, piemēram, nosakot, ka ir uzsākta civilprasības (ja tāda ir) segšana;

– vecums, nepilngadība u. c.

Tātad pamatjautājums ir par valstisko gribu, drosmi un vēlēšanos uzņemties atbildību, lai īstenotu "labas gribas, cerību un piedošanas aktu" (kā to oktobra vidū pieteica katoļu, luterāņu un baptistu konfesiju pārstāvji). "Lieli svētki ir arī brīdis, kad dziedināt savstarpējās attiecības."

Pašlaik, kad līdz valsts svētkiem atlicis gaužām maz laika, nekāda publiski pausta "labā griba" vēl joprojām nav vērojama. Vienlaikus neizpratne rodas, uzzinot, ka pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Latvijas lielāko kristīgo konfesiju pārstāvji, izpratuši apžēlošanas un amnestijas jēdzienu atšķirību, mainīja savu nostāju, proti, nolēma neaicināt Saeimu uz ierobežotu amnestiju, jo Valsts prezidenta regulāri veiktā apžēlošana esot daudz dziļāka.6

Uz amnestijas kā valstiska akta nozīmīgumu norāda tas, ka tā paredzēta Satversmē (Satversmes 45. pants "Amnestiju dod Saeima"7). Vienu no pamatlikumā paredzētajām funkcijām likumdevējs nav pildījis vairāk nekā desmit gadu! Šeit svarīgi minēt nenoliedzama nozares eksperta viedokli – Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pāvels Gruziņš atzinis: "Katrai Saeimai vismaz vienreiz būtu jādod amnestija."8 Kad tad, ja ne tagad?

 


1 Svešvārdu vārdnīca dr.philol. J. Baldunčika redakcijā. Rīga: Jumava, 1999, 50. lpp.

2 Kardināls Martino par amnestiju Itālijā, Vatikāna radio, 31.07.2006. Pieejams: www.105live.vaticanradio.org/let/index.asp

3 Amnestijas likums, spēkā ar 06.12.1997., pieņemts 20.11.1997.

4 Gintars Sveds. Mūsdienu kriminālnoziedznieki. Eiropas Padomes informācijas biroja mājaslapa. Pieejama: www.coe.lv [skatīts 15.10.2008.].

5 Satversmes tiesas spriedums, 2002. gada 12. jūnijā, lietā Nr. 2001-15-03. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/2001-15-03.rtf

6 LETA. Masveida apžēlošanu valsts svētkos prezidents neveiks; amnestija atstāta Saeimas ziņā, 15.10.2008. Pieejams: www.diena.lv

7 Satversme, spēkā ar 07.11.1922., 45.pants.

8 Latvijas Neatkarīgā televīzija, "Vai Latvijā tiks izsludināta amnestija?", 09.10.2008., www.tvnet.lv/onlinetv/lnt/zinas/article.php?id=321502

 

patīk
drukāt
VISI RAKSTI 11. Novembris 2008 /NR. 43 (548)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
vahaks
20. Novembris 2008 / 07:40
0
ATBILDĒT
P.S.

Svētais Krēsls, tas, protams, ir ļoti nopietni. Viņi tak sen jau reabilitējuši visus nokurinatos un pārdevuši visus savus īpašumus, lai atdotu nolaupīto cietušajiem, sākot jau no krusta karu laikiem.
vahaks
20. Novembris 2008 / 07:35
0
ATBILDĒT
Protams, ka viņi apvainojas uz valsti. Valsts taču neļauj viņiem izdarīt noziedzīgus nodarījumus, kā tad lai neapvainojas.
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties