Šā gada 10. decembrī apritēja sešdesmit gadi kopš pirmā universālā cilvēktiesību dokumenta – Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (turpmāk VCD vai Deklarācija) – pieņemšanas. Deklarācijas sešdesmitgadei veltīti pasākumi un diskusijas par Deklarācijas saturu un piemērošanu notika gan Latvijā, gan ārpus tās. Šo gadu laikā tiesību zinātnieki un citu zinātņu nozaru akadēmiķi ir pauduši atšķirīgus viedokļus par deklarācijā ietverto tiesību saturu un par deklarācijas universālo raksturu. Tāpat atšķiras uzskati par Deklarācijas juridiski saistošo raksturu. Deklarācija tika pieņemta ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūciju,¹ un šādām deklarācijām starptautiskajās tiesībās nav juridiski saistoša spēka. Taču starptautisko cilvēktiesību pārstāvju vidū ir visai izplatīts viedoklis, ka valstu prakses rezultātā Deklarācijas normas šo gadu laikā ir ieguvušas juridiski saistošu raksturu kā paražu tiesību avots.² Turklāt visi turpmāk pieņemtie starptautiskie cilvēktiesību līgumi preambulā sniedz atsauci uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un tā kalpo kā šo līgumu iedvesmas avots. Tomēr atšķiras uzskati jautājumā par to, kuras no Deklarācijā ietvertajām normām ir ieguvušas paražu tiesību statusu. Var piekrist, ka šāds statuss piemīt verdzības, spīdzināšanas un rasu diskriminācijas aizliegumam, bet diez vai var apgalvot, ka paražu tiesību statuss būtu attiecināms uz visām Deklarācijā ietvertajām normām.

Arī Latvijas tiesību doktrīnā un praksē ir atspoguļoti dažādi viedokļi par Deklarācijas juridisko statusu un piemērošanas iespējām. Šajā rakstā autori, pirmkārt, vēlas atskatīties uz parlamentāriešu debatēm par Deklarācijā ietverto tiesību atzīšanu Latvijas valstiskuma atjaunošanas sākotnējā periodā. Otrkārt, raksts atspoguļo Latvijas tiesību doktrīnā izteiktos viedokļus par Deklarācijas juridisko statusu Latvijas tiesību sistēmā un Satversmes tiesas spriedumos ietvertās pieejas attiecībā uz Deklarācijas piemērošanu.

I

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas gadadienai ir īpašs skanējums Latvijā un citās valstīs, kuras labi zināmu un ārkārtīgi traģisku notikumu dēļ nevarēja būt klāt, kad tika pieņemts šis dokuments.³ Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) 1940. gadā veica agresiju pret Latvijas Republiku un prettiesisku Latvijas Republikas okupāciju, prettiesiski iejaucās Latvijas Republikas iekšējās lietās, kā arī prettiesiski anektēja Latvijas Republiku, ignorējot gan starptautisko tiesību normas, gan fundamentālās Latvijas nacionālo tiesību normas.⁴ Šo vēsturisko faktu juridiskam un politiskam novērtējumam bija būtiska nozīme brīdī, kad Latvija piecdesmit gadus vēlāk – XX gadsimta deviņdesmitajos gados – nostājās uz neatkarības atgūšanas ceļa un kļuva spējīga pati uzņemties starptautiskas saistības cilvēktiesību jomā.