Datorprogrammas parasti tiek aizsargātas kā autortiesību darbi, bet atsevišķās valstīs, piemēram, ASV, tās var arī patentēt. Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Autortiesību līguma, kas pieņemts 1996. gada 20. decembrī Ženēvā,¹ 4. pantā ir norādīts, ka datorprogrammas ir aizsargātas tāpat kā literārie darbi Bernes Konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību² (turpmāk – Bernes konvencija) 2. panta izpratnē. Līdzīgi arī Pasaules tirdzniecības organizācijas nolīgumā "Par intelektuālajām īpašuma tiesībām, kas saistītas ar tirdzniecību"³ (t. s. TRIPS nolīgumā) ir noteikts, ka neatkarīgi no tā, vai tās izteiktas pirmkoda vai objektkoda veidā, datorprogrammas ir aizsargātas tāpat kā Bernes konvencija aizsargā literāros darbus.

Arī Eiropas Savienības Direktīva 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību⁴ paredz analogu datorprogrammu tiesiskās aizsardzības modeli. Nacionālajā līmenī datorprogrammu statuss ir noteikts Autortiesību likumā,⁵ atzīstot to par vienu no autoru literārajiem darbiem. Tajā pašā laikā datorprogrammu īpašais raksturs, kas liek secināt, ka "zem tiešā aizsardzības objekta – programmas – neslēpjas nekas cits kā programmu ražotāju investīcijas, kuras ir jāaizsargā ar ekskluzīvas tiesības palīdzību",⁶ būtiski ietekmē arī datorprogrammu (to lietošanas tiesību) civiltiesisko apgrozību, t. sk. to licencēšanu, un atšķir to no citu autortiesību darbu civiltiesiskās apgrozības.

Šajā rakstā tiks aplūkota datorprogrammu licencēšanas nepieciešamība, datorprogrammu licencēšanas īpatnības un licenču atbilstība normatīvi tiesiskajam regulējumam, bet netiks aplūkotas t. s. atvērtā pirmkoda datorprogrammu licencēšanas īpatnības, jo minētais temats ir atsevišķa pētījuma vērts.

Datorprogramma kā civiltiesiskās apgrozības objekts

Autortiesību darbu gadījumā par civiltiesiskās apgrozības objektu var būt autora mantiskās tiesības, autora atļauja izmantot autortiesību darbu (licence), kā arī autortiesību darba eksemplārs. Autortiesību likuma 16. panta trešajā daļā noteikts, ka "autora tiesības nav saistītas ar īpašumtiesībām uz materiālo objektu, kurā darbs ir izteikts. Autora tiesības uz darbu, kas izteikts kādā materiālā objektā, šķiramas no šā objekta valdījuma. Materiālā objekta (arī darba pirmās fiksācijas eksemplāra) valdījuma pāreja pati par sevi nerada šā darba autora tiesību pāreju". Tas neliedz izplatīt autortiesību darba eksemplāru, nenododot nekādas autora mantiskās tiesības, ja pastāv noteikti apstākļi. Tas konstatējams, vērtējot minēto Autortiesību likuma normu kontekstā ar Autortiesību likuma 32. pantā noteikto, ka "tiesības izplatīt darbu izbeidzas ar brīdi, kad darbs pirmo reizi ticis pārdots vai citādi atsavināts Eiropas Savienībā, ja to izdarījis pats autors vai ja tas izdarīts ar viņa piekrišanu. Šis nosacījums attiecas tikai uz tiem konkrētajiem materiālos objektos ietvertiem darbiem vai to kopijām, kuras ir pārdotas vai citādi atsavinātas". Proti, kontekstā ar tā saukto izplatīšanas tiesību izbeigšanās principu. Šādā gadījumā autortiesību darbu eksemplāru atkārtotai atsavināšanai nav nepieciešama licences izsniegšana (licences līguma noslēgšana) vai autora mantisko tiesību atsavināšana. Tādēļ, piemēram, grāmatas vai audiovizuālo darbu eksemplārus, var atsavināt atkārtoti bez autortiesību subjekta atļaujas saņemšanas.

Pretstatā citu autortiesību darbu eksemplāriem, datorprogrammu eksemplāri parasti tiek izplatīti kopā ar īpašām licencēm. Turklāt datorprogrammu izstrādātāji parasti uzsver, ka attiecīgā datorprogramma tiek licencēta, nevis pārdota, un licences iegāde ir obligāta, lai datorprogrammu varētu lietot.⁷ Secināms, ka datorprogrammu gadījumā ir nostiprinājusies citāda autortiesību darbu eksemplāru izplatīšanas prakse nekā pārējo autortiesību darbu gadījumā.

Autortiesību darbu eksemplāru izplatīšanas praksē atšķirīgu pieeju datorprogrammām rada apstāklis, ka atšķirībā no citiem autortiesību darbiem, lai lietotu datorprogrammas, tās ir jāreproducē, jo pat īslaicīga ielāde datora operatīvajā atmiņā tiek atzīta par datorprogrammas reproducēšanu.⁸ Savukārt tiesība reproducēt autortiesību darbu ir viena no autora mantiskajām tiesībām, kuras izmantošanai parasti ir jāsaņem autortiesību subjekta atļauja. Arī literatūrā tiek norādīts, ka "ierobežojumi, kas atšķir datortiesību (datorprogrammu) aizsardzību no citu darbu aizsardzības, attiecas galvenokārt uz datorprogrammu reproducēšanas tiesībām".⁹ Tajā pašā laikā normatīvajos tiesību aktos parasti tiek stingri reglamentēts, kad datorprogrammu reproducēšana ir pieļaujama arī bez autora piekrišanas un atlīdzības izmaksas. Datorprogrammas autora (autortiesību subjekta) reproducēšanas tiesības ierobežojumu noteikšana ir saistīta ar nepieciešamību nodrošināt iespēju pilnvērtīgi lietot datorprogrammu tās eksemplāra likumīgajam ieguvējam, kas bez tās reproducēšanas nav iespējams. Tā, piemēram, Autortiesību likuma 29. pantā ir noteikts: "Ja līgumā nav paredzēts citādi un datorprogrammas izmantošanas tiesības iegūtas likumīgi, tās reproducēšanai, tulkošanai, adaptēšanai vai jebkādai citādai pārveidošanai un šo darbību rezultātu reproducēšanai nav nepieciešama īpaša autortiesību subjekta atļauja, ja vien šīs darbības (arī kļūdu labošana) ir nepieciešamas datorprogrammas lietošanai paredzētajam mērķim.