Teritorijas izmantošanas plānošana ļoti cieši ir saistīta ar preventīvu vides problēmu novēršanu. Satversmes tiesas prakse liecina, ka ir pieaudzis to lietu skaits, kas saistītas ar teritorijas plānošanu. Pēdējos gados vērojama tendence, ka Satversmes tiesā aizvien vairāk vēršas personas, lai apstrīdētu pašvaldību pieņemtos saistošos noteikumus par teritorijas izmantošanas plānošanu. Pēdējos divos gados jau katrā trešajā ierosinātajā lietā tiek apstrīdēta pašvaldības darbība teritorijas plānošanas jomā. Konstitucionālo sūdzību vai pieteikumu iesniedzēji savus prasījumus teritorijas plānošanas jomā galvenokārt ir pamatojuši ar to, ka pašvaldību teritorijas plānojumi un detālplānojumi pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 105. pantā un 115. pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu un labvēlīgu vidi.

Ratificējot Orhūsas konvenciju "Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā vides jautājumiem" (turpmāk – Orhūsas konvencija), Latvija vides nevalstiskajām organizācijām (turpmāk – NVO ) nav izvirzījusi īpašus priekšnoteikumus šo tiesību īstenošanā.¹ Arī citi Latvijas vides aizsardzību regulējošie normatīvie akti NVO, lai tās varētu realizēt minētās tiesības, nenoteic īpašus kritērijus.

Administratīvās tiesas, vērtējot NVO locus standi, līdz šim nav saskārušās ar īpašām problēmām. Proti, tās nekad, arī to darbības sākumā, nav atteikušās ierosināt lietas, norādot, ka NVO nav tiesību apstrīdēt, piemēram, būvatļauju vai "A" kategorijas integrēto piesārņojošo darbību atļauju. Taču, kā liecina Satversmes tiesas pēdējo gadu prakse, lai NVO būtu tiesīga apstrīdēt pašvaldības teritorijas plānojumu vai detālplānojumu kopumā vai kādā daļā, tiesa vērtējusi konstitucionālās sūdzības iesniedzēja konkrētu tiesību aizskārumu, darbības mērķi un līdzdalību attiecīgā teritorijas plānojuma (detālplānojuma) izstrādāšanā un pieņemšanā. Savukārt tiesneši Kaspars Balodis un Viktors Skudra savās atsevišķajās domās lietā Nr. 2007-11-03 (turpmāk – K. Baloža un V. Skudras atsevišķās domas) uzskata, ka NVO, pamatojoties uz Satversmes 115. pantu,² vispār nav tiesību iesniegt konstitucionālo sūdzību.³ Bez tam redzams, ka Satversmes tiesas tiesnešu vidū pastāv dziļas domstarpības ne tikai par NVO tiesībām vērsties Satversmes tiesā, bet arī par pašvaldības teritorijas plānojuma (detālplānojuma) tiesiskuma izvērtēšanas galvenajiem priekšnoteikumiem.⁴

Latvijai kā Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstij, kas uzņēmusies pildīt Orhūsas konvencijā noteiktās starptautiskās saistības, ir jānodrošina sabiedrībai pieeja noteiktai tiesu procedūrai, ja valsts iestādes ierobežo sabiedrības tiesības uz informācijas pieejamību un dalību teritorijas plānošanā. Šajā rakstā tiks analizētas minētās koncepcijas, kā arī izteikti priekšlikumi, lai arī NVO teritorijas plānošanas jomā tiktu nodrošināta pieeja tiesu varai. Ievērojot konferences noslēgumā izteiktos atsevišķu tiesnešu pārmetumus autorei, lūdzu šeit norādīto viedokli par Satversmes tiesas nolēmumiem un tiesnešu atsevišķajās domās izteiktajiem secinājumiem uzskatīt tikai par zinātnisku polemiku – šīs publikācijas mērķis nekādā gadījumā nav graut vai mazināt Satversmes tiesas autoritāti.

Vispārīgs sabiedrības tiesību raksturojums

Kā zināms, runājot par pašvaldības teritorijas plānojumu veidiem, jāizšķir – pašvaldības teritorijas plānojums, kas attiecas uz visu pašvaldības teritoriju, un detālplānojums, kurā tiek precizēti un detalizēti kādas noteiktas teritorijas plānotās izmantošanas priekšnoteikumi. Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektajā daļā ir aizliegts izmantot detālplānojumu kā līdzekli teritorijas plānojuma grozīšanai. Vietējā pašvaldība, izmantojot detālplānojumu, nav tiesīga grozīt pašvaldības teritorijas plānojumu. Proti, ar detālplānojuma palīdzību tā teritorijas plānojumu var tikai precizēt un detalizēt. Šajā ziņā, kā pamatoti norādīts K. Krūmas atsevišķajās domās,⁵ izvērtējot detālplānojuma tiesiskumu,⁶ ir pieļauta ļoti būtiska kļūda. Proti, Satversmes tiesa detālplānojuma izvērtēšanā ir vadījusies tikai no tā, ka pašvaldības teritorijas plānojums un detālplānojums ir vienāda juridiskā spēka akti, taču nav pievērsusi uzmanību apstāklim, ka visupirms ir jāvērtē tas, vai, pieņemot detālplānojumu, nav pārkāpta minētā Teritorijas plānošanas likuma norma. Gadījumā, ja tiek konstatēts, ka ar detālplānojuma palīdzību tiek grozīts attiecīgais teritorijas plānojums, detālplānojums ir atzīstams par neatbilstošu likumam.

No vienas puses, teritorijas plānošanai piemīt likumdošanas procesam raksturīgs elements – plānojuma nobeiguma dokuments ilgtermiņa tiesiskās stabilitātes nolūkā tiek apstiprināts ar vietējās pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Līdz ar to pašvaldības teritorijas plānojums vai detālplānojums ir ārējais normatīvais akts, kas ir jāievēro ikvienai personai un ir galvenais pamats turpmāko lēmumu pieņemšanai par konkrētas teritorijas izmantošanu. Taču, no otras puses, teritorijas plānošanā nepieciešamās sabiedrības līdzdalības tiesības tiek regulētas ar administratīvā procesa tiesību normu palīdzību.