Labi tikumi, reliģija, neatļauta un nepieklājīga darbība, atvērtie juridiskie jēdzieni un ģenerālklauzulas ir tiesiskie instrumenti, kurus tiesām nākas noskaidrot, interpretēt un piepildīt ar juridisku saturu gadījumos, kad tiek piemērots Civillikuma 1415. pants.

Šajā apkopojumā iztirzātie teorētiskie un salīdzinošie jautājumi tiek aplūkoti tikai un vienīgi kontekstā ar Civillikuma 1415. pantu, tāpēc pētījums nav uzskatāms par attiecīgo tiesību sistēmu aprakstošu. Arī piemēri no citu valstu tiesu prakses ir ņemti galvenokārt no juridiskās literatūras, nevis no pirmavotiem, tāpēc nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas pilnībā atspoguļo attiecīgo jautājumu.

Ievērojot salīdzinoši nelielo un samērā atšķirīgo tiesu praksi saistībā ar Civillikuma 1415. panta piemērošanu, šajā pētījumā tiesu prakse tiek atspoguļota, izņemot no tiesu spriedumu motīvu daļas attiecīgos citātus nemainītā veidā un tos tematiski sakārtojot. Līdz ar to katrs pats var izvērtēt viena vai otra motīva saturu un nozīmi, kā arī izmantot šos citātus tiesas procesos. Lasītāju ērtības labad arī atsauces uz konkrētajiem spriedumiem tiek pievienotas tekstā uzreiz aiz citāta.

Pētījuma rezultāti apkopoti piecās nodaļās, kurās secīgi apskatīti šādi jautājumi: Civillikuma 1415. pantā iekļautā institūta būtība, vieta un loma civiltiesībās, ģenēze un vēsturiskā attīstība (I nodaļa); Civillikuma 1415. pantā iekļautais institūts romiešu tiesībās (II nodaļa); Civillikuma 1415. pantā iekļautais institūts citu valstu tiesībās (III nodaļa); Civillikuma 1415. panta piemērošana Latvijā līdz 1940. gadam un mūsdienās (IV nodaļa); Civillikuma 1415. pants un Eiropas Savienības tiesības (V nodaļa).

 

I nodaļa. Civillikuma 1415. pantā iekļautā institūta būtība, vieta un loma civiltiesībās, ģenēze un vēsturiskā attīstība

Tiesiska darījuma institūts. Tiesisks darījums ir juridisks fakts, t. i., tam īstenojoties rodas, saturiski pārgrozās vai izbeidzas tiesiskās attiecības privāto tiesību jomā. Šī fakta būtiskākā pazīme ir tā, ka tiesisks darījums par tādu tiek atzīts tikai un vienīgi tad, ja tas veikts tiesiskā (likumīgā) kārtā. Savukārt tiesiskās iekārtas uzdevums ir veicināt, lai tiesiskās attiecības, cik vien iespējams, atbilstu sabiedrībā pastāvošajām kopējām interesēm, kas vērstas uz sociāli derīgu mērķu sasniegšanu.

Lai nodrošinātu tiesisko darījumu atbilstību sabiedrībai kopumā un paša darījuma dalībnieku tiesiskajām interesēm, tiesiskās iekārtas uzdevums ir izstrādāt kritērijus un to piemērošanas kārtību, kuri nodrošina šo mērķu sasniegšanu, kā arī tipizēt darījumus un padarīt tos vienveidīgus, kas ļauj indivīdam perspektīvā izvērtēt paredzamās rīcības tiesiskumu, tās sekas, kā arī tiesisko attiecību attīstību un tās rezultātu.

Minētā mērķa sasniegšanai tiesībās jau izsenis ir pazīstams (tiesiska) darījuma institūts, kas, no juridiskās tehnikas viedokļa, izpaužas tiesību normās noteiktos kritērijos, kurus ievērojot tiek tiesiski aizsargātas darījuma rezultātā nodibinātās tiesiskās attiecības. Ja darījums ir tiesiski nodibināts, t. i., atzīstams par tiesisku darījumu, nesaskaņu gadījumā tā dalībniekiem ir pieejami viņu interešu aizsardzībai paredzētie tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

Kā savā būtībā analoģisku institūtu Latvijas publiskajās tiesībās var minēt administratīvo aktu, kuram saskaņā ar Administratīvā procesa likuma¹ 67. pantu noteiktas tā obligātās sastāvdaļas, kuras jāievēro tādēļ, lai iestādes izdoto aktu atzītu par tiesisku un spēkā esošu.

Tāpat kā administratīvajam aktam, arī tiesiskam darījumam Civillikumā ir noteiktas sastāvdaļas (elementi), kuru ievērošana rada darījumam tiesiskas sekas un nodrošina no tā izrietošo tiesību aizsardzību. Savukārt nepilnības likumā uzskaitīto elementu ievērošanā padara darījumu par spēkā neesošu vai apstrīdamu. Gadījumos, kad iespējamās nepilnības ir pieļauts novērst, likums atļauj saglabāt darījuma spēkā esamību ar nosacījumu, ka tā subjekti veic nepieciešamās darbības korektai darījuma noformēšanai.

Mūsdienu romāņu ģermāņu tiesību saimei raksturīgi aptuveni trīs līdz seši normatīvajos aktos noteikti darījuma elementi, kuru precīza ievērošana garantē darījuma spēkā esamību. Šie elementi sastāda darījumu no tā pamatā esošajiem motīviem un mērķiem, iekļaujot darījuma subjektus, priekšmetu un formu, kā arī pušu tiesības un pienākumus darījumā.

Formulējums. Minētie darījuma elementi atbilstoši tiesiskajām tradīcijām un juridiskās tehnikas īpatnībām tiek izteikti tiesību normās.

Pašas normas var būt gan aizliedzošas, gan konkrētu juridisku kvalitāti pieprasošas. Tā, piemēram, Civillikuma 1405. pants kā aizliedzoša norma paredz, ka tiesisku darījumu nedrīkst radīt personas, kurām nav tiesībspējas vai rīcībspējas. Savukārt Civillikuma 1413. pants paredz, ka par saistību priekšmetu var būt tikai kas iespējams. No šīs normas formulējuma redzams, ka tā tieši pieprasa atbilstošu darījuma elementa kvalitāti.

Saturiskajā kvalitātē normu formulējumi ir konkrēti vai arī ar lielāku vai mazāku abstrakcijas pakāpi. Tā, piemēram, Civillikuma 1407. pants paredz, ka par juridiskām personām atzīstamas valsts, pašvaldības, personu apvienības, iestādes, nodibinājumi un lietu kopības, kurām piešķirta juridiska personība. Norma uzskaita tādus elementus, kuru saturā ietvertie jēdzieni ir noteikti, t. i., to juridiskais saturs ir precīzi noteikts citās tiesību normās, kas ļauj viennozīmīgi un nepārprotami to noskaidrot.

Tomēr jānorāda, ka nav iespējams radīt tādas tiesību normas, kuru saturā ietilpstošie jēdzieni ir precīzi definēti citās tiesību normās, jo tiesiskajai regulācijai pakļauto attiecību daudzveidība padara neiespējamu visiem dzīves gadījumiem izveidot precīzu un tik pilnīgu formulējumu, kurā būtu izmantoti tikai konkrēti jēdzieni.

Saskaņā ar juridiskās tehnikas paņēmieniem daudzas likuma normas tiek veidotas kā abstrakti formulējumi (salīdzinājumam: arī huligānisma jēdziens likumā dots kā vispārējs formulējums, nevis kā visu iespējamo huligānisko darbību uzskaitījums).

Līdz ar to tiesību normās bieži tiek iekļauti abstrakti jēdzieni, kuru juridiskais saturs katrā konkrētajā gadījumā tiek noskaidrots, izmantojot ārpus tiesību normām esošus avotus, tādus kā morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u. tml., kurus mēdz dēvēt par tiesību palīgavotiem. Pēc šādas tehnikas veidots arī Civillikuma 1415. pants, kurā lietotie jēdzieni dod tiešu atsauci uz tādām vispārējām normām kā reliģija un labi tikumi.

Piemērojot šādus jēdzienus, tiesas uzdevums ir piepildīt tos ar juridiski nozīmīgu saturu, nolēmumā atspoguļojot tās vērtības un avotus, ko tiesa ņēmusi vērā, konkretizējot normā ietvertā jēdziena saturu (nolēmuma pamatojuma princips).

Tomēr, radot tiesību normas, kurās iekļauti šie abstraktie jēdzieni, likumdevējs nedrīkst ietvert tajās tādus jēdzienus, kuru saturs būtu absolūti abstrakts un tiesa to varētu noteikt pilnīgi patvaļīgi. Tiesiskās paredzamības princips prasa, lai tiesisko attiecību dalībnieki, iepazīstoties ar likuma normas tekstu, paši varētu prognozēt un izvērtēt savas plānotās rīcības tiesiskās sekas un atbilstoši tām izteikt savu gribu veikt vai neveikt attiecīgo darbību.

Tiesiska darījuma institūts Civillikumā. Atbilstoši minētajiem nosacījumiem Latvijas Civillikuma ceturtās daļas "Saistību tiesības" pirmajā nodaļā "Tiesiski darījumi vispār" ir ietverts tiesiska darījuma institūts. Civillikuma 1403. pantā ir tiesiska darījuma definīcija (tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai), savukārt 1404. pants uzskaita piecus darījumam nepieciešamos elementus:

1) darījuma dalībnieki (1405.–1411. pants);

2) tiesisku darījumu priekšmets (1412.–1426. pants);

3) gribas izteikums un īstums (1427.–1468. pants);

4) tiesiska darījuma sastāvdaļas (1469.–1472. pants);

5) tiesiska darījuma forma (1473.–1481. pants).

Šie pieci elementi ir ņemami vērā katrā tiesiskā darījumā. Kāda elementa neesamība vai nepilnība attiecīgi padara konkrētu darījumu par spēkā neesošu, apstrīdamu vai tādu, kura spēkā esamību iespējams saglabāt, veicot kādas papildu darbības, kas novērš sākotnēji pieļautos trūkumus.

Civillikuma 1415. pants kā patstāvīgs darījuma elements. Kā viens no darījuma absolūtas spēkā neesamības pamatiem ir Civillikuma 1415. pantā minētā situācija. Pants paredz: "Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā."

Civillikuma autori 1415. pantu ietvēruši otrajā apakšnodaļā "Tiesisku darījumu priekšmets", kas Civillikumā vispārīgi definēts 1412. pantā: "Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tiklab darbība, kā arī atturēšanās no tās, un tiklab darbība, kuras mērķis ir nodibināt vai atdot lietu tiesību, kā arī darbība ar kādu citu mērķi."

Juridiskajā literatūrā ir norādīts uz nekonsekvenci Civillikumā ietvertajā darījuma priekšmeta definīcijā un tās atbilstību citām Civillikuma normām. Autori norāda, ka, definējot darījuma priekšmetu, Civillikumā ar to saprot gan darbību vai atturēšanos no tās, gan lietu, kas pēc darījuma jānodod.²

Visticamāk, tieši minētā nekonsekvence praksē rada problēmas 1415. panta piemērošanā, jo gadījumos, kad ar darījuma priekšmetu saprot nevis darbību, bet gan pašu lietu, tā vairs netiek saistīta ar darījuma mērķi, kurš patiesībā ir 1415. pantā iekļauto izvērtēšanas kritēriju objekts.

Tā, piemēram, novērtējot lietu kā darījuma priekšmetu, normas piemērotājs aprobežojas ar to, ka tikai pārbauda, vai šī lieta nav izņemta no privāttiesiskās apgrozības, jo Civillikuma 1414. pants nosaka: "Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tikai tas, kas nav izņemts no privāttiesiskās apgrozības; pretējā gadījumā darījums nav spēkā." Konstatējot, ka konkrētā lieta nav izņemta no privāttiesiskās apgrozības, normas piemērotājs vienkārši "iet vieglāko pretestības ceļu" un atbilstoši Civillikuma 1414. pantam atzīst, ka konkrētā lieta var būt par darījuma priekšmetu un līdz ar to darījums ir spēkā.

Tāpat šeit jānorāda, ka gan Civillikuma 1412. pantā, gan 1415. pantā tiek lietots jēdziens "mērķis", tomēr katrā no gadījumiem tā lietošana savā būtībā ir atšķirīga.

Civillikuma 1412. panta izpratnē mērķis tiek saprasts ar juridisku faktu, kas tiek sasniegts ar konkrēto darbību, piemēram, īpašuma tiesības rašanās darījuma rezultātā (mērķis ir nodibināt lietu tiesību). Šis mērķis ir objektīvi (ārēji) konstatējams, un tā novērtēšanai nav nepieciešams iedziļināties darījuma dalībnieku rīcības patiesajos motīvos. Skaidrības labad šis mērķis turpmāk tiks apzīmēts ar terminu "objektīvais mērķis".

Savukārt Civillikuma 1415. panta izpratnē jēdziens "mērķis" tiek saprasts ar darījuma dalībnieku subjektīvajām vēlmēm, ko darījuma dalībnieks vēlas realizēt, veicot darījumu (piem., iegūt īpašuma tiesības darījuma rezultātā, lai vēlāk šo īpašumu likumīgi izmantotu augļu gūšanai, vai noziedzīgu darbību veikšanai). Šis mērķis nav objektīvi (ārēji) konstatējams, jo tā izzināšanai nepieciešama darījuma dalībnieka gribas patieso motīvu noskaidrošana. Skaidrības labad šis mērķis turpmāk tiks apzīmēts ar terminu "subjektīvais mērķis".

Līdz ar to ir jāatzīst, ka arī jēdziena "mērķis" lietošana rada zināmu nekonsekvenci, jo, saprotot tos kā identiskus gan 1412. panta, gan 1415. panta izpratnē, tas var radīt virspusēju un nepietiekamu konkrētā darījuma izvērtējumu.

Tā iespējama situācija, kad tiesa aprobežojas tikai ar pašas darbības kā tādas novērtēšanu, neiedziļinoties un neanalizējot mērķus un to atbilstību likumam, kuru dēļ šī darbība ir veikta. "Īpašuma pirkšana un pārdošana kā darbība pati par sevi nav atzīstama kā neatļauta vai nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, un nevar atzīt par neatļautu un nepieklājīgu pircēju darbību, kuru mērķis ir iegūt īpašumu un kura iegūšana nav aizliegta ar likumu" (AT Senāta 2006. gada 20. septembra spriedums lietā Nr. SKC-489).

No minētā redzams, ka neviennozīmīgu izpratni rada tieši tas, ka darījuma mērķis nav Civillikumā formulēts kā atsevišķs darījuma elements, kurš pelna patstāvīgu izvērtējumu. Darījuma mērķa pakārtošana darījuma priekšmetam kā patstāvīgam kritērijam, kā arī tā lietošana divās izpratnēs (objektīvais un subjektīvais mērķis) faktiski pieļauj tiesību piemērotājam aprobežoties ar virspusēju attiecīgā gadījuma izvērtēšanu un, konstatējot darījuma priekšmeta formālu atbilstību likuma prasībām, atzīt darījumu par spēkā esošu, nemaz neiedziļinoties tā patieso (subjektīvo) mērķu novērtēšanā.

Būtībā ir pamats apgalvot, ka, neraugoties uz to, ka Civillikuma 1404. pants uzskaita piecus darījumam nepieciešamos elementus un nenošķir atsevišķi tādu elementu kā mērķis, darījuma mērķis (subjektīvais) tomēr ir patstāvīgs tiesiska darījuma elements, kas jāņem vērā, izvērtējot katru darījumu.

Lai pārbaudītu minētā apgalvojuma patiesumu, ir jāizpēta darījuma mērķis gan vēsturiskā, gan salīdzinošā aspektā. Tā kā Latvijas civiltiesības, tāpat kā citu romāņu ģermāņu tiesību saimes tiesības, ir pamatā un principos radītas, recipējot romiešu tiesības, tad, ievērojot labas tradīcijas un cieņu pret romiešu tiesībām, vēsturiskajā salīdzinājumā izpēte tiks sākta, aplūkojot tiesiska darījuma institūtu romiešu tiesībās.

Attiecībā uz mūsdienām salīdzinājumam tiks apskatītas pamatā divas romāņu ģermāņu tiesību recepcijas rezultātā izveidojušās kodifikācijas sistēmas: institūciju sistēma (ko reprezentē Francijas Civilkodekss) un pandektu sistēma (ko reprezentē Vācijas Civilkodekss). Savukārt neliels ieskats anglosakšu tiesībās sniegs lasītājiem iespēju salīdzināt apskatīto institūtu piemērošanu vispārējā tiesību sistēmā.

 

II nodaļa. Tiesisks darījums, tā mērķis un sekas romiešu tiesībās

Darījuma jēdziens. Ar darījumu romiešu tiesībās tradicionāli tika saprasts tāda veida gribas akts, kas vērsts uz mērķi, kuru pieļauj tiesiskā kārtība.³

Kā būtiski darījuma elementi, bez kuriem darījums nevar pastāvēt (sine qua non), tika uzskatīti: 1) subjekta gribas izpausme; 2) darījuma mērķis (dēvēts arī par pamatu).⁴

Attiecībā uz darījuma mērķi romiešu tiesībās darījumi tika atzīti par spēkā neesošiem gadījumos, kad to pamatā esošais mērķis bija aizliegts ar likumu. Šādās situācijās to kvalificēja kā "nelikumīgu pamatu", kurš acīmredzami nevarēja tikt tiesiski aizsargāts un veicināts. Par nelikumīgu darījumu atzina tādu, kas nepārprotami bija pretrunā ar tikumību un tādēļ tika atzīts par apkaunojošu (turpis) vai netikumīgu (contra bonos mores). Vispārēja prasība darījumam bija tā atbilstība vispāratzītiem sociāliem vai saimnieciskiem mērķiem (iusta causa).⁵

Mērķis un motīvs. Darījuma mērķis, uz kuru vērsts gribas akts, atspoguļojās tajā sociālekonomiskajā funkcijā, uz kuru objektīvi vērsts darījums. Tas nozīmēja, ka darījuma subjekts pats varēja arī neizprast mērķa nozīmi un tā juridiskās sekas, jo patiesībā subjekts vairumā gadījumu izpratni par mērķa nozīmi radīja no pieredzes, nevis teorijas, un pats par sevi vadījās no savtīgiem (piem., īpašuma iegūšana) vai sociāli nozīmīgiem (piem., adopcija), nevis juridiskiem motīviem.

Šī iemesla dēļ darījuma mērķis romiešu tiesībās sākotnēji tika krasi nošķirts no darījuma motīva. Tā, piemēram, motīvi, kas pamudinājuši atbrīvot vergu no verdzības, varēja būt daudzi un dažādi, savukārt mērķis bija viens – piešķirt brīvību. Pirkuma līgumā pušu motīvi varēja būt daudzi un dažādi, tomēr līguma mērķis bija viens – apmainīt preci pret naudu.

Līdz ar to, no tiesību viedokļa, bija būtiski nošķirt darījuma motīvu no mērķa, jo tieši pēdējais bija tiesiski nozīmīgs. Romiešu tiesību sākotnējās attīstības posmā motīvus tiesības pārsvarā ignorēja un tāpēc tie neietekmēja darījuma spēku.⁶

Tomēr, iesākumā izņēmuma gadījumos, bet vēlāk laika gaitā pārvēršoties par vispārēju normu, juridisku nozīmi ieguva arī motīvi un to atbilstība vispārējām sabiedrības atzītām vērtībām. Tā, piemēram, kļūda motīvā (māte savā testamentā nav pieminējusi dēlu, jo kļūdaini uzskatījusi to par mirušu) varēja tikt izmantota, lai palīdzētu kļūdas dēļ cietušajam un apmierinātu prasību (minētajā gadījumā – prasību par "nepienācīgu testamentu").⁷

Attīstoties darījumu daudzveidībai, tiesiski lielāku nozīmi ieguva arī to pamatā esošie motīvi un darījums, kura mērķis pats par sevi bija atļauts, varēja tikt atzīts par nelikumīgu tā pamatā esošo motīvu nelikumības dēļ.⁸

Republikas perioda sākumā romiešu tiesības atzina tikai tādus darījumus, kuri atbilda tā laika praksē sastopamiem tipveida darījumiem, kuros tiem izvirzīto daudzo formālo prasību dēļ faktiski nepastāvēja nepieciešamība vērtēt darījuma mērķi, tomēr vēlāk praktisku nepieciešamību dēļ, attīstoties jauna veida darījumiem (nova negotia), darījumam izvirzītās formālās prasības vairs nespēja nodrošināt pilnīgu tiesiskumu, tāpēc arvien vairāk un vairāk tika vērtēti arī to pamatā esošie mērķi un motīvi. Līdz ar to arvien biežāk darījumi, kuru mērķis pats par sevi bija atļauts, tika atzīti par nelikumīgiem to pamatā esošo motīvu dēļ.⁹

Tomēr motīvi kā kritērijs darījumu izvērtēšanai vairāk saistīti ar pušu patiesās gribas izvērtēšanu konkrētā darījumā un pārsvarā gadījumu tieši, lai aizsargātu pusi, kura darījumu noslēgusi, kļūdoties motīvos (gribas defekts). Savukārt mērķa izvērtējums saistīts jau ar tiesiskās kārtības kā tādas nodrošināšanu, tāpēc, atšķirībā no motīviem, darījuma mērķis bija uzskatāms par būtisku darījuma elementu.

Jāatzīst, ka motīvu un mērķu nošķiršana romiešu tiesībās ne vienmēr ir precīzi iespējama un daudzos gadījumos tie viens otru pārklāj un papildina.

Mērķis un priekšmets. Romiešu tiesībās darījuma mērķis tika nošķirts no darījuma priekšmeta. Lai arī gan mērķis, gan priekšmets varēja kalpot par pamatu darījuma atzīšanai par spēkā neesošu, tomēr, no juridiskās tehnikas viedokļa, tie bija divi atsevišķi institūti.

Sekas. Spēkā neesoši darījumi tika uzskatīti par tādiem, kuru nekad nav bijis un tāpēc nav radījuši nekādas tiesiskas sekas (quod nullum est, nullum producit effectum). Lai uzskatamāk attēlotu spēkā neesošu darījumu, tas tika salīdzināts ar nedzīvi dzimušu bērnu, t. i., tādu, "kurš nekad nav bijis".¹⁰ Līdz ar to ieinteresētajai personai nebija vajadzības vērsties tiesā, lai tā darījumu atzītu par spēkā neesošu. Tomēr praksē varēja rasties situācijas, kad jautājums par spēkā esamību bija strīdīgs, kas savukārt izsauca nepieciešamību, lai tiesa "apstiprina" spēkā neesamības pamatojumu (ipso iure).

Spēkā neesoši darījumi visbiežāk nebaudīja arī tiesas aizsardzību, jo šāds darījums neradīja prasības tiesības. Tā, piemēram, uzņēmuma līgums par slepkavības izdarīšanu vai prostitūcijas pakalpojumu sniegšanu neradīja pusei tiesības vērsties tiesā tieši tādēļ, ka prasījuma tiesības no šāda līguma neizriet. Pat ja priekšmets šādos darījumos bija likumīgs (piemēram, līgums par slepkavas apgādāšanu ar ieroci formāli varēja izpausties kā pirkums vai noma), tomēr, tā kā darījuma kopējais mērķis ir prettiesisks, darījums skaitījās spēkā neesošs. Pie tam pušu savstarpējās pretenzijas šādā situācijā tika regulētas pēc maksimas in pari causa turpitudinis meliorest condicio possidentis (pie abpusēja prettiesiska pamata labākā stāvoklī ir valdītājs). Attiecībā uz minēto piemēru par darījumu ar slepkavības ieroci spēkā neesošā darījuma sekas bija tādas, ka slepkavības pasūtītājs nevarēja tiesas ceļā atgūt slepkavības izpildītājam tieši slepkavībai nodoto ieroci.¹¹

Procesuālie aspekti. No procesuālā viedokļa, romiešu tiesībās tika uzskatīts, ka tiesas pienākums katru reizi, kad tās priekšā nonāk šāds gadījums, ir konstatēt darījuma spēkā neesamību pat tad, ja ieinteresētā puse to neprasa.¹²

Būtība. Aprakstītā institūta attīstība lieliski ilustrē, ka, attīstoties tiesiskajām attiecībām un palielinoties darījumu daudzveidībai, bija grūti un pat neiespējami veikt pilnīgu un pašpietiekamu darījumu tipizāciju. Tā vietā, lai palielinātu formālo prasību skaitu, tika lietoti citi juridiskās tehnikas paņēmieni, atbilstoši kuriem darījumu izvērtēšanai tika izmantotas tādas elastīgākas un abstraktākas kategorijas kā mērķis, motīvs un pamats, kuras sniedz iespēju precīzāk un labāk izvērtēt katru konkrēto gadījumu un pieņemt taisnīgāku lēmumu konkrētajā lietā.

 

III nodaļa. Civillikuma 1415. pantā iekļautais institūts citu valstu tiesībās

A. Francijas Civilkodekss (Code Civil)

Tiesiska darījuma jēdziens un elementi. Francijas Civilkodekss tieši nenošķir tiesisku darījumu institūtu no līgumu institūta. Sistēmiski šis institūts iekļauts Francijas Civilkodeksa trešajā daļā "Īpašuma iegūšanas veidi", kurā regulēti tādi īpašuma iegūšanas veidi kā mantošana, dāvinājums un testaments, līgumi un citas saistības. Trešā sadaļa (Titre troisième) reglamentē līguma institūtu.

Vispārējais līguma jēdziens definēts Francijas Civilkodeksa 1101. pantā, saskaņā ar kuru "līgums ir vienošanās, ar kuru viena vai vairākas personas apņemas attiecībā pret vienu vai vairākām citām personām dot, darīt vai nedarīt kaut ko" (Le contrat est une convention par laquelle une ou plusieurs personnes s’obligent, envers une ou plusieurs autres, à donner, à faire ou à ne pas faire quelque chose).

Savukārt kodeksa 1108. pants nosaka četrus būtiskos nosacījumus, kas nepieciešami vienošanās spēkā esamībai (quatre conditions sont essentielles pour la validité d’une convention):

1) saistības uzņemošās puses piekrišana (le consentement de la partie qui s’oblige);

2) spēja līgt (la capacité de contracter);

3) noteikts objekts, kas ir saistības priekšmets (un objet certain qui forme la matière de l’engagement);

4) saistības tiesiskais pamats (une cause licite dans l’obligation).

Atšķirībā no Latvijas Civillikuma Francijas Civilkodeksa sadaļā, kurā regulēti jautājumi par saistības (darījuma) priekšmetu, nav nevienas normas, kuru saturiskajā ziņā varētu salīdzināt ar Latvijas Civillikuma 1415. pantu. Francijas likumā saistības priekšmets ir nodalīts no tās pamata.

Latvijas Civillikuma 1415. pantam analogas normas divos pantos ietvertas sadaļā par saistības tiesisko pamatu (la cause).

Saskaņā ar kodeksa 1131. pantu saistības bez pamata, ar neīstu vai neatļautu pamatu nerada nekādas sekas (l’obligation sans cause, ou sur une fausse cause, ou sur une cause illicite, ne peut avoir aucun effet).

Kodeksa 1133. pants paredz, ka pamats ir neatļauts, kad tas ir aizliegts ar likumu, kad tas ir pretējs labiem tikumiem vai publiskajai kārtībai (la cause est illicite, quand elle est prohibée par la loi, quand elle est contraire aux bonnes moeurs ou à l’ordre public).

Kas attiecas uz Francijas Civilkodeksa 1133. pantā minētajiem trim kritērijiem, juridiskajā literatūrā tie tiek pretstatīti līgumu brīvības principam kā vispārējās intereses, kuru dēļ darījuma dalībniekiem jārēķinās ar "sociālā konformisma minimumu".¹³

Arī vispārēja Francijas Civilkodeksa 6. panta norma (princips) paredz: "Ar pušu vienošanos nevar radīt izņēmumu attiecībā uz tiem likuma nosacījumiem, kas nodrošina labus tikumus un sabiedrisko kārtību" (On ne peut déroger, par des conventions particulières, aux lois qui intéressent l’ordre public et les bonnes moeurs). Lai arī šī norma attiecas uz līgumu kopumā (ne tikai mērķi), tomēr tās konstrukcijā lietotā atsauce uz publisko kārtību un labiem tikumiem ir saistāma ar pušu patiesās gribas noskaidrošanu konkrētajā lietā.

Pamats (causa). Ar causa Francijas tiesībās tiek saprasts darījuma mērķis, pamats, kura sasniegšanai puses slēdz līgumu. Tiesību teorijā šis mērķis tiek iedalīts objektīvajā un subjektīvajā mērķī.

Ar objektīvo mērķi parasti saprot un novērtē to pret izpildījumu, ko saņem darījuma dalībnieks. Darījums nav spēkā, ja šis pretizpildījums ir pretējs kodeksa 1133. pantā noteiktajiem kritērijiem (piem., atlīdzība par politiskās ietekmes izmantošanu, tirdzniecība ar cilvēka ķermeni vai tā daļām u. tml.).

Subjektīvais mērķis tiek saprasts kā darījuma dalībnieka(u) personīgie motīvi darījumā (piem., dzīvokļa dāvinājums ar mērķi, lai apdāvinātais tajā izmitinātu ģimeni vai lai nodrošinātu vietu, kur nodarboties ar prostitūcijas pakalpojumu sniegšanu).

Objektīvais mērķis parasti tiek izmantots, novērtējot atlīdzības darījumus, savukārt subjektīvā mērķa novērtēšana visbiežāk nepieciešama, novērtējot bezatlīdzības darījumus, kuros pret izpildījuma neesamības dēļ nav iespējams izvērtēt objektīvo mērķi.¹⁴

Minētais uzskatāmi parāda to, ka Francijas tiesībās mērķa kategorija tomēr ir vairāk subjektīva, jo, novērtējot causa, tiek vērtēti gan darījuma dalībnieka mērķi, gan arī iekšējie motīvi, kas pamudinājuši veikt attiecīgo darījumu. Abi divi ir pakļauti tiesas izvērtēšanai.

Ar likumu aizliegts pamats. Attiecībā par likumiskiem aizliegumiem Francijas tiesībās darbojas princips – "atļauts viss, kas nav aizliegts". Tas nozīmē, ka šajā kontekstā darījuma dalībnieki var vienoties par visu, ko tieši neaizliedz likuma normas.

Tā tiesu praksē līgums tiek atzīts par spēkā neesošu, ja tā pamatā esošie motīvi ir aizliegti ar likumu. Piemēram, spēkā neesošs ir līguma nosacījums, kas paredz darba tiesībām pretēju konkurences aizliegumu pēc darba attiecību izbeigšanas.¹⁵ Pretēja labiem tikumiem un tiesībām stāties laulībā ir līgumā ietvertā celibāta klauzula.¹⁶

Publiskā kārtība. Francijā likums nesniedz šī jēdziena (l’ordre public) definīciju. Juridiskajā literatūrā sastopams vairāk nekā divdesmit doktrināru definīciju, kuras tomēr tiek kritizētas kā nepietiekamas. Vispārinot l’ordre public, Francijas tiesībās tiek saprasta kā sabiedrības pamatvērtību noteikta sociālā kārtība. L’ordre public nav kategorija pati par sevi, jo tā ir atkarīga un cieši saistīta ar likumiem un citiem pastāvošajiem institūtiem, no kuriem, izskatot konkrēto gadījumu, to izsecina tiesa.¹⁷

Var teikt, ka, izdarot atsauci uz l’ordre public, tiek izdarīta atsauce uz tiem noteikumiem un prasībām, kuru ievērošana nepieciešama visas sabiedriskās iekārtas normālai un efektīvai funkcionēšanai.

Juridiskajā literatūrā¹⁸ tiek piedāvāts šāds l’ordre public iedalījums:

1) politiskais jeb klasiskais l’ordre public, kura uzdevums ir aizsargāt sabiedrības fundamentālo organizāciju, pamatā ar to saprotot valsti, ģimeni, indivīda pamattiesības un pamatbrīvības;

2) ekonomiskais l’ordre public, kura uzdevums ir, no vienas puses, pasargāt ekonomiski neaizsargātākos indivīdus (patērētājus, īrniekus), no otras puses, tā uzdevums ir veicināt nacionālās ekonomikas attīstību.

3) sociālais l’ordre public, kurš nodrošina sabiedrībā zināmu harmoniju un kuru saprot ar tā sauktajām sociālajām tiesībām – darba tiesības un sociālās garantijas.

No praktiskā aspekta nozīmīgs ir l’ordre public iedalījums "likumiskajā" un tiesu prakses veidotajā.

Ar likumisko (l’ordre public légal) saprot tiesību imperatīvās normas, kuru nosacījumus paši darījuma dalībnieki nevar nedz mainīt, nedz apiet. Šādi nosacījumi var būt formulēti kā konkrēta aizliedzoša vai konkrētu rīcību pieprasoša norma (l’ordre public textuel), gan arī izsecināma no tiesību sistēmiskas interpretācijas, kā arī no tiesību principiem (l’ordre public virtuel) (piem., nebūs spēkā vienošanās par koruptīva darījuma veikšanu, jo korupcija ir krimināli sodāms nodarījums¹⁹).

Tiesu prakses veidotais l’ordre public faktiski ir tiesu praksē radītas normas, kuras konkrētajās lietās tiesa izsecinājusi no pastāvošās tiesību sistēmas un konkretizējot vispārējos tiesību principus.

Tiesas suverēnā kompetencē paliek novērtēt to, vai konkrētais darījums nepārkāpj l’ordre public, tomēr juridiskajā literatūrā tiek uzsvērts, ka tiesu prakse nerada l’ordre public, jo tiesa vienīgi izvērtē, precizē un konkrētajā gadījumā piemēro to, ko likumdevējs atzinis par sabiedriskajai iekārtai būtisku vērtību un kuras aizsardzību garantē tiesības. Līdz ar to tiesneša pienākums ir spriedumā izskaidrot, kādas un kāpēc sabiedriskās intereses tiek apdraudētas ar konkrēto darījumu, kuru tiesa atzīst par spēkā neesošu.²⁰

Labi tikumi. Lai arī kodeksā labi tikumi ir nodalīti no l’ordre public kā patstāvīga tiesiskā kategorija, juridiskajā literatūrā tiek izteiktas šaubas par šāda iedalījuma nozīmi. Autori norāda, ka labi tikumi ir tas pats l’ordre public, tikai tā morālajā izpratnē. Labus tikumus mēdz dēvēt par "krietnu cilvēku paražām" (les coutumes des honnêtes gens).

Labie tikumi tiek nošķirti no morāles kategorijas, un laika gaitā izveidojušos tradīciju iespaidā labi tikumi tiek saprasti kā kategorija, kuru piemēro attiecībās starp pretējiem dzimumiem, ņemot vērā konkrētā laikā un konkrētā vietā vispārpieņemtās dzimumu attiecības. Visbiežāk labie tikumi tiek saprasti kā tādas personu attiecības, kuras veidotas kristīgās reliģijas noteikto ģimenes vērtību iespaidā.²¹

Francijas tiesu prakse ar labu tikumu kategoriju visbiežāk saistīta lietās, kur tiek izvērtēti darījumi, kas tā vai citādi saistīti ar prostitūcijas pakalpojumu sniegšanu un to organizēšanu. Tā, ir atzīti par spēkā neesošiem darījumi par telpu iegādi prostitūcijas pakalpojumu sniegšanai (Cass. civ 15 novembre 1938, Ga.Pal., 1939.1.194), naudas aizdevums šādu telpu iegādei (Cass.req. 1 avril 1895, D.P., 1895.1.263), darba līgumi ar personālu šādās iestādēs (Cass. Soc., 8 janvier 1964, Bull. Civ.IV, N.r25), materiālu un produktu piegāde minētajām iestādēm (Trib. Com. Marseille, 7 novembre 1913, Gaz.Pal., 1914.1.266).²²

Labu tikumu kategorijas piemērošanas gadījumos tiesu praksē darījumi par spēkā neesošiem tiek atzīti parasti tad, ja darījuma abas puses zinājušas par darījuma mērķa neatbilstību labiem tikumiem. Tādējādi tiek aizsargātas tās personas intereses, kura labticīgi slēgusi minēto darījumu, nezinot par otra dalībnieka patiesajiem mērķiem.

Turklāt ar labiem tikumiem tiek saprasti tādi tikumi, kas piemīt un ir par tādiem atzīti attiecībā uz visu sabiedrību kopumā. Ja konkrētie tikumi ir atzīti tikai kādas noslēgtas grupas ietvaros, tos neuzskata par bonnes moeurs Civilkodeksa 1133. panta izpratnē. Tā, piemēram, profesionālās ētikas normu pārkāpums nevar būt par pamatu darījuma atzīšanai par pretēju labiem tikumiem (Civ. 1er 5 nov. 1991, Bull. Civ. I, Nr. 297.).²³

Reliģija. Atšķirībā no Latvijas Civillikuma 1415. panta Francijas Civilkodeksā nav atsauces uz reliģijas normām, kuru neievērošana būtu par pamatu atzīt darījumu par spēkā neesošu. Šāda likuma norobežošanās no reliģijas skaidrojama ar to, ka Francija savos konstitucionālajos pamatos ir definēta kā laicīga valsts, kurā valsts organizācija un tiesības ir krasi nošķirtas no tiešas reliģijas ietekmes.

Sekas. Kodeksa 1133. pantā minētie gadījumi rada darījuma absolūtu spēkā neesamību, t. i., darījuma dalībnieki ar vēlāku apstiprinājumu nevar piešķirt darījumam tiesisku spēku un prasība par darījuma apstrīdēšanu noilgst visilgākajā noilguma termiņā – 30 gados. Šāda tiesiskā regulējuma esamība skaidrojama ar to, ka Civilkodeksa 1133. panta uzdevums ir aizsargāt ne tikai darījuma dalībnieku intereses, bet gan visas sabiedrības intereses, kuras neatļauta veida darījums skar pats par sevi.

Francijas Civilkodekss tieši neregulē, kā novēršamas spēkā neesoša darījuma izpildes rezultātā radušās sekas.

Gadījumā, ja par darījuma prettiesiskumu vainojama tikai viena darījuma puse, tiesu praksē parasti tiek piemērota tā dēvētā "atgriezeniskā līguma" (contrat à l’envers) doktrīna, atbilstoši kurai viss tiek atgriezts sākotnējā stāvoklī "it kā darījuma nemaz nebūtu bijis".

Attiecībā uz darījumiem, kuru mērķis ir aizliegts ar likumu, Francijas kasācijas tiesa savulaik ir deklarējusi: "Saistības prettiesiskais raksturs nerada šķērsli prasībai par sākotnējā stāvokļa atjaunošanu" (Cass. Civ. 27 novembre 1984, Bull.civ.I, Nr.319).²⁴

Attiecībā uz lietas augļiem un izdevumiem šajā gadījumā tiek piemēroti tie paši noteikumi, kas vindikācijas (īpašuma) prasības gadījumā.

Darījuma spēka neesamības gadījumā tiesības nenodibina arī visi tam sekojošie un uz tā pamata veiktie darījumi (piem., gadījumā, ja darījumā iegūtā lieta ir pārdota tālāk nākamajam pircējam, sekojošais pirkuma līgums nerada īpašuma tiesības pāreju). Šajā gadījumā darbojas maksima resoluto jure dantis, resolvit jus accipientis.

Situācijā, kad pilnīga sākotnējā stāvokļa atgriešana nav iespējama (piem., uz prettiesiska īres līguma pamata ir dzīvošanai lietots dzīvoklis), darījuma atzīšana par spēkā neesošu ir vērsta tikai uz nākotni, bet par saņemto pakalpojumu vai tamlīdzīgu labumu, kura restitūcija nav iespējama, tā sniedzējs var prasīt taisnīgu samaksu naudā.

Gadījumā, ja abas darījuma puses apzināti vēlējušās sasniegt darījuma prettiesisko mērķi, visbiežāk tiesisko aizsardzību nebauda neviena no pusēm, jo lieta tiek izskatīta saskaņā ar maksimu nemo auditur propriam turpitudininem allegans.

Francijas kasācijas instances tiesa savulaik ir atzinusi: "Līdzko vienošanās pamatā ir labiem tikumiem pretējs mērķis, pusēm nav nekādu prasījuma tiesību nedz par šīs vienošanās izpildi, nedz par vienošanās sakarā samaksāto naudas summu atdošanu" (Cass.civ., 15 fevrier 1967, Bull.civ.I, Nr.67).²⁵

Procesuālie aspekti. No procesuālā viedokļa, pastāv divi ceļi, kā konstatēt (atzīt) darījuma spēkā neesamību: 1) ierunas formā pret prasību par darījuma izpildi; 2) ceļot prasību par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu.

Atšķirībā no apstrīdamiem darījumiem prasību par darījuma spēkā neesamību var celt ne vien paši darījuma dalībnieki, bet arī jebkura persona, kura spēj pamatot tiesisku interesi šādai prasībai.²⁶

Lai arī prasību par līguma atzīšanu par spēkā neesošu var celt jebkura persona, tomēr juridiskajā literatūrā tiek apšaubīta šādas prasības efektivitāte, kas vairumā gadījumu tiek salīdzināta ar "zobena cirtienu ūdenī", jo gadījumā, ja paši darījuma dalībnieki vēlēsies un varēs darījumu izpildīt, viņi to izdarīs, neraugoties uz to, ka tiesa darījumu atzinusi par spēkā neesošu.²⁷

Izskatot lietu, kas saistīta ar tādu līgumu, kurā saskatāmas kodeksa 1133. pantā minētās pazīmes, tiesa to var atzīt par spēkā neesošu pati pēc savas iniciatīvas (ex officio).

Lai izvērtētu darījuma pamatu, tiesas var neaprobežoties tikai ar paša līguma izvērtēšanu, jo atļauta vai neatļauta pamata konstatēšana ir iespējama ar visiem likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem.²⁸

B. Vācijas Civilkodekss (Bürgerliches Gesetzbuch)

Tiesisks darījums un tā spēkā neesamības pamati. Atšķirībā no Francijas civilkodeksa un Latvijas Civillikuma, Bürgerliches Gesetzbuch (turpmāk – BGB) netiek vispārināti un pilnīgi vienkopus uzskaitīti tiesiskā darījuma elementi, kā arī precīzi iztirzāts paša darījuma jēdziens. Kā vispārējs darījuma obligāts elements ir vismaz viens gribas izteikums. Savukārt prasības attiecībā uz konkrētu darījumu ir noteiktas sadaļās par atsevišķiem darījumu (līgumu) veidiem. BGB nav speciāli nodalīts tāds institūts kā darījuma pamats (mērķis, motīvs). Tomēr, tāpat kā visās citās valstīs, kuru civiltiesības ir recipētas no romiešu tiesībām, arī Vācijā likums satur normas, kurās noteikti gadījumi, kad darījums nav spēkā.

Attiecībā uz negatīvi formulētiem kritērijiem BGB kā darījuma spēkā neesamības pamatus paredz likumisku aizliegumu (Gesetzliches Verbot) un labu tikumu (gute Sitten) pārkāpumus.

Savukārt Francijā plaši lietotais l’ordre public institūts BGB nav ticis iekļauts tā iemesla dēļ, ka likuma izstrādes komisija to atzinusi par jēdzienu bez precīziem piemērošanas ietvariem.²⁹

BGB 134. pants attiecas uz darījumiem, kas aizliegti ar likumu (Gesetzliches Verbot). Minētais pants paredz: "Ja likums nenosaka citādi, tad nav spēkā darījums, kas pārkāpj likumisku aizliegumu" (Ein Rechtsgeschäft, das gegen ein gesetzliches Verbot verstößt, ist nichtig, wenn sich nicht aus dem Gesetz ein anderes ergibt).

Savukārt BGB 138. pants regulē situācijas, kad darījums ir slēgts pretēji labiem tikumiem, kā arī savtīgi izmantojot otra kontrahenta nevienlīdzīgo stāvokli, kā arī augļojot (Sittenwidriges Rechtsgeschäft; Wucher).

Minētā panta pirmā daļa paredz: "Nav spēkā darījums, kas pārkāpj labus tikumus" (Ein Rechtsgeschäft, das gegen die guten Sitten verstößt, ist nichtig).

Panta otrā daļa paredz: "It sevišķi nav spēkā tāds darījums, caur ko kāds, izmantojot otra spiedīgu stāvokli, pieredzes, spriešanas vai gribasspēka trūkumu, par nesamērīgu pret izpildījumu panāk sev vai trešajai personai par labu apsolījumu vai garantiju kādam mantiskam labumam" (Nichtig ist insbesondere ein Rechtsgeschäft, durch das jemand unter Ausbeutung der Zwangslage, der Unerfahrenheit, des Mangels an Urteilsvermögen oder der erheblichen Willensschwäche eines anderen sich oder einem Dritten für eine Leistung Vermögensvorteile versprechen oder gewähren lässt, die in einem auffälligen Missverhältnis zu der Leistung stehen).

Likumisks aizliegums. Ar likumisku aizliegumu Vācijas tiesībās netiek saprasta katra imperatīvā tiesību norma. Likumiska aizlieguma normu konstatē interpretācijas rezultātā, noskaidrojot normas garu un mērķi, t. i., noskaidrojot tieši to sabiedrības interesi, ko likumdevējs ar šo normu vēlējies aizsargāt.

Pēc šīs intereses noskaidrošanas nākamais likuma piemērošanas posms ir konkrētās situācijas (līguma) analīze un tā mērķa noskaidrošana. Ja analizējamā līguma mērķis nonāk pretrunā ar normu, līgums nav spēkā.

Tajā pašā laikā jānorāda, ka gadījumos, kad līgums ir pretrunā tikai ar kādām procedūru reglamentējošām normām (Ordnungsvorscriften), kas regulē līguma izpildes nosacījumus, pats līgums tiek atzīts par spēkā esošu, jo likums aizliedz tikai veidu, kādā tas tiek izpildīts, nevis paša līguma mērķi. Tā, piemēram, būs spēkā vienošanās par alkohola pārdošanu kafejnīcā pēc tās slēgšanas (kas noteikta ar likumu).³⁰

Labi tikumi. Vācijas tiesību doktrīnā labi tikumi tiek definēti kā morāles prasības, kas nepieciešamas (normatīvi) organizētā sabiedrībā un kas veido "ētikas minimumu".³¹ Labi tikumi ir jēdziens, kas tiek lietots arī kā sinonīms jēdzienam "veselais saprāts" vai arī atsaucoties uz pastāvošo tiesisko un sociālo morāli. Piesaistot pamatvērtības un principus, labu tikumu kategorija palīdz nodrošināt sabiedrībā tādu kārtību, kas aizsargā indivīda brīvību un savstarpējās attiecības.³²

Piemērojot labu tikumu kategoriju, tie parasti tiek konkretizēti un precizēti caur tām vērtībām un principiem, kas dominē tiesību sistēmā un ir tās pamatos, it īpaši konstitūcijā (Grundgesetz).

BGB 138. pants ar tajā ietverto labo tikumu kategoriju tiesu praksē tiek dēvēts par instrumentu, ar kura palīdzību civiltiesībās tiek nodrošināta fundamentālo tiesību ievērošana (Bundesverfassungsgericht, 15.01.1958, Entscheidungen des t. 7, p.198; BVerfG , 16.10.1968, BVerfGE, t. 24, p. 236; BGH, 9.02. 1978, BGHZ, t. 70, p. 313; BGH, 26.04.1972, Neue Juristische Wochenschrift, 1972, p.1414).³³

Sekas. Pēc vispārēja principa darbības, kas veiktas spēkā neesoša darījuma izpildē, pakļaujas restitūcijai.

Restitūcija tiek veikta, ceļot prasību par nepamatotu iedzīvošanos bez tiesiska pamata saskaņā ar BGB 812. pantu, kas paredz: "Ja kāds bez tiesiska pamata iedzīvojas ar citas personas izpildījumu vai kādā citā veidā uz tās rēķina, viņam šis izpildījums jāatdod atpakaļ. Šis pienākums paliek spēkā arī tad, ja tiesiskais pamats vēlāk zaudē savu spēku vai ja, veicot izpildījumu uz attiecīgā tiesiskā pamata, netiek sasniegts plānotais rezultāts" (Wer durch die Leistung eines anderen oder in sonstiger Weise auf dessen Kosten etwas ohne rechtlichen Grund erlangt, ist ihm zur Herausgabe verpflichtet. Diese Verpflichtung besteht auch dann, wenn der rechtliche Grund später wegfällt oder der mit einer Leistung nach dem Inhalt des Rechtsgeschäfts bezweckte Erfolg nicht eintritt).

"Par izpildījumu uzskatāma arī līguma ietvaros atzīta saistību esamība vai neesamība" (Als Leistung gilt auch die durch Vertrag erfolgte Anerkennung des Bestehens oder des Nichtbestehens eines Schuldverhältnisses).

Minētā norma tiek piemērota situācijā, kad jāatdod tas, kas saņemts spēkā neesoša darījuma izpildes rezultātā.

Savukārt BGB 817. pants paredz: "Ja izpildījuma veids ir noteikts tādējādi, ka to pieņemot tiek pārkāpts likumā noteikts aizliegums vai labi tikumi, tad izpildījums ir jāatgriež " (War der Zweck einer Leistung in der Art bestimmt, dass der Empfänger durch die Annahme gegen ein gesetzliches Verbot oder gegen die guten Sitten verstoßen hat, so ist der Empfänger zur Herausgabe verpflichtet).

Šī norma tiek piemērota gadījumos, kad ieguvējs ir veicis likumam vai labiem tikumiem pretēju darbību tieši ar savu akceptu kaut ko saņemt. Kā piemērs tiek minēts korupcijas gadījums, kad ierēdnis veic kādu tiesisku darbību, par to saņemot samaksu.³⁴

Tomēr kā uz īpatnību jānorāda tas, ka Vācijas civiltiesībās ir nodalīts vienošanās institūts no lietas nodošanas (īpašuma pārejas) institūta. Starp abiem institūtiem pastāv zināma neatkarība, kas izpaužas tādējādi, ka gadījumos, kad vienošanās ir atzīta par spēkā neesošu, pati nodošana paliek spēkā.³⁵ Lai atjaunotu sākotnējo stāvokli un atgrieztu īpašumu, atsavinātājs var celt prasību par nepamatotu iedzīvošanos.

Atsevišķos līgumu veidos spēkā neesamībai nav atpakaļejoša spēka un darījuma atzīšana par spēkā neesošu ir vērsta tikai uz nākotni. Tā, spēkā neesošs darba līgums skaitās bijis spēkā esošs līdz tiesas spriedumam, kas to atzīst par spēkā neesošu.³⁶

Attiecībā par augļiem, kas gūti no lietas, kuras īpašuma pāreja ir bijusi pretēja likuma prasībām, tiesiskais regulējums aizliedz to paturēt. Saskaņā ar BGB 818. pantu restitūcijas ietvaros jāatdod arī no lietas saņemtie augļi.

Saskaņā ar BGB 826. pantu darījuma spēkā neesamības gadījumos tā seku novēršanai var piemērot arī deliktatbildības institūtu.

Pēc vispārēja principa tiesības pēc iespējas aizsargā labā ticībā veiktas juridiskās darbības (gutgläubiger Rechtsverkehr). Līdz ar to tiesa var atteikt atzīt par spēkā neesošu tādu darījumu, kurā vienīgi prasītājs (kas lūdz tā anulēšanu) ir rīkojies pretēji labiem tikumiem vai likumiskam aizliegumam.³⁷

Gadījumos, kad spēkā neesamība attiecas uz normatīvajos aktos noteikto maksājumu tarifu prettiesisku palielināšanu, darījums var tikt atzīts par spēkā neesošu tikai daļā uz to maksas daļu, kas pārsniedz likumā noteikto tarifu. Šādos gadījumos tiek uzskatīts, ka darījums ir spēkā, bet tajā noteiktā maksa ir tāda, kādu to nosaka tarifs, kas fiksēts normatīvajā aktā. Visbiežāk praksē šādas lietas tiek izskatītas attiecībā uz īres maksām, kas darījumos noteiktas, pārkāpjot normatīvajos aktos noteiktos tarifus.³⁸

BGB 817. pants paredz arī izņēmumu no restitūcijas pienākuma situācijā, kad "atpakaļprasījums nav iespējams, ja uz izpildījuma veicēju arī var attiecināt minētos likuma pārkāpumus, izņemot gadījumus, kad izpildījums saistīts ar noteikta pienākuma veikšanu" (Die Rückforderung ist ausgeschlossen, wenn dem Leistenden gleichfalls ein solcher Verstoß zur Last fällt, es sei denn, dass die Leistung in der Eingehung einer Verbindlichkeit bestand; das zur Erfüllung einer solchen Verbindlichkeit Geleistete kann nicht zurückgefordert werden).

Šī norma tiek piemērota tad, ja abas darījuma puses vai tikai saistītā persona ir rīkojusies pretēji labiem tikumiem vai likumiskam aizliegumam.

Procesuālie aspekti. Prasību par darījuma spēkā ne­esamību bez pašām pusēm var celt arī trešā persona, kā arī procesa laikā to var konstatēt tiesa ex officio.

C. Vispārējās (anglosakšu) tiesības

Precedentu tiesībās darījumu iedalījums tiek veikts pamatā tiesību zinātnē, jo, iztrūkstot normatīvajiem aktiem, par klasifikācijas pamatu tiek izmantotas tās sekas, ko rada darījumu trūkumi (defekti).

Tiesību zinātnē šādi darījumi tiek klasificēti kā spēkā neesoši (void), apstrīdami (voidable) un tādi, kas nerada prasījuma tiesības (unenforceable contracts). Anglijas tiesībās tiek dalīta arī "prettiesisku līgumu" kategorija (illegal contracts), ar kuriem saprot tādus līgumus, kas ir pretēji tiesību normai, labiem tikumiem un publiskajai kārtībai, tomēr juridiskajā literatūrā to atsevišķa nodalīšana tiek uzskatīta par nepamatotu, jo būtībā tie ir tie paši iepriekš minētie līgumi ar trūkumiem.³⁹

Kā pamati līguma atzīšanai par prettiesisku juridiskajā literatūrā minēti tie paši pamati, kas pazīstami arī romāņu ģermāņu tiesību saimes valstu tiesībās: likumisks aizliegums; neatbilstība labiem tikumiem un publiskajai kārtībai (public policy).

Likumisks aizliegums. Dotais aizliegums attiecas uz situāciju, kad darījums noslēgts, neievērojot rakstiskajās normās noteiktos aizliegumus (statutory illegality).

1813. gadā Anglijā tiesnesis lords Ellenbors (Lord Ellenborough) lietā Langton v Hughes iedibinājis precedentu, saskaņā ar kuru likumiska aizlieguma pārkāpums (piem., narkotiku tirdzniecība) ir absolūts un skaidrs pamats darījuma atzīšanai par spēkā neesošu.

Likumisks aizliegums kā darījuma spēkā neesamības pamats var attiekties ne vien uz darījuma pamatu, bet arī uz aizliegtu tā izpildes veidu. Tā, 1924. gadā lietā Anderson, Ltd. v Daniel tiesa atzinusi par spēkā neesošu līgumu, kura izpilde bija saistīta ar kravas pārvadājumu, kura izpildīšana bija saistīta ar kuģa pielādi virs normatīvajos aktos noteiktā svara.

Šādos gadījumos tiesas konstatējušas: lai arī sākotnēji darījums ir bijis spēkā esošs, tā spēkā neesamība radusies vēlāk, tieši saistībā ar tā izpildes veida prettiesiskumu.⁴⁰

Morāles normas. Morāles institūta attiecināšana uz darījumiem tiek saistīta ar XVIII gadsimtu, kad tiesnesis lords Mansfīlds pasludinājis par spēkā neesošiem visus līgumus, kas pretēji labiem tikumiem.⁴¹

Līdzīgi kā Francijā arī vispārējā tiesību sistēmā morāles institūts tiek piemērots, galvenokārt skatot attiecības pretējo dzimumu attiecību sfērā.⁴²

Tā, par spēkā neesošu atzīst dāvinājumu, kurš veikts, lai nodrošinātu turpmāku kopdzīvi. Nav tiesības celt prasību par īres maksas piedziņu no prostitūtas, kurai dzīvoklis izīrēts tieši minētās nodarbošanās veikšanai.⁴³

Publiskā kārtība. Dotā jēdziena rašanās tiek saistīta ar dažādiem doktrināriem uzskatiem, kuru izcelsme nav īpaši skaidra. Līdz ar to tiesas pret attiecīgo institūtu izturas neviennozīmīgi un tiesu spriedumi daudzos gadījumos ir pat atšķirīgi.⁴⁴

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka prettiesiski līgumi, ja paši dalībnieki tos neapstrīd, var palikt spēkā vienīgi tad, ja tie nav pretrunā publiskās kārtības prasībām. Par darījumiem, kas pretēji publiskajai kārtībai, var tikt atzīti tādi, kas veikti ar "valstij naidīgiem ārvalstniekiem", līgumi, kas ierobežo nodarbošanās brīvību, vienošanās par ļaunprātīgu tiesvedības izmantošanu, amatu pirkšanu u. tml.⁴⁵

Jautājumu par to, vai līgums ir pretējs publiskajai kārtībai, katrā konkrētā gadījumā ir tiesīga izlemt tiesa.⁴⁶

Publiskās kārtības jēdziens savulaik ticis plaši piemērots, izvērtējot līgumus ar ārvalstu elementu, kas slēgts atbilstoši ārvalsts tiesībām. It īpaši tas bijis raksturīgs aukstā kara laikā attiecībā uz līgumiem, kuros viena puse bijusi no PSRS.⁴⁷

Kā piemērs, kas bieži tiek minēts juridiskajā literatūrā, ir situācija, kad publiskās kārtības jēdziens tiek piemērots attiecībā uz līgumiem, kas slēgti ar attiecīgajai valstij naidīgas valsts pilsoņiem.⁴⁸

Publiskās kārtības institūta piemērošana var tikt attiecināta arī uz gadījumiem, kad darījums ir pretējs kādas citas valsts likumiem. Tā precedentu tiesībās liela nozīme ir 1944. gadā Anglijas Lordu palātā izskatītajai lietai Regazzoni v K.C. Sethia, kurā tika skatīts jautājums par līgumu, kurš paredzēja pārvadājumus no Indijas uz Dienvidāfriku un ietvēra nosacījumus, kurus aizliedz Indijas likumdošana (tirdzniecība ar aparteīda valsti). Tiesa liedza aizsardzību no līguma izrietošajām interesēm, vadoties no motīva, ka "līgums ir pretējs draudzīgas valsts likumam".⁴⁹

Kā publiskajai kārtībai pretēji Anglijas tiesu praksē atzīti līgumi, kas vērsti uz ļaunprātīgu tiesu varas sistēmas un tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu. Tā, piemēram, par tādiem atzīti līgumi, kuri paredz finansiālas vai cita veida palīdzības sniegšanu tieši tiesas procesa īstenošanai, ja palīdzības sniedzējs nav tieši ieinteresēts procesa rezultātā (maintenance). Par publiskās kārtības pārkāpumu atzīta arī tāda vienošanās, kas paredz tiesas procesa finansēšanu tikai ar mērķi iegūt daļu no procesā iegūtās mantas (champerty).⁵⁰ Arī vienošanās, ka puse neuzsāks kriminālo tiesvedību pret otru pusi, kura izdarījusi krimināli sodāmu pārkāpumu, tiek atzīta par spēkā neesošu (indictable crime).⁵¹

Spēkā neesoši ir vairāki darījumi, kas slēgti sakarā ar laulības institūtu. Tā, piemēram, nav spēkā solījums izprecināt, vienošanās stāties laulībā noteiktā laika posmā pēc otra laulātā nāves, nelaulāties vispār.⁵²

Tomēr, kā norādīts juridiskajā literatūrā, vispārējās tiesību sistēmas juristi visvairāk ir nodarbināti nevis tieši ar to gadījumu meklēšanu (pierādīšanu), kas ir pretēji publiskajai kārtībai, bet gan ar izņēmumiem no šiem gadījumiem. Līdz ar to praksē veidojas situācija, kad publiskās kārtības jēdziens un tā piemērošana kļūst visai nekonkrēta.⁵³

Savukārt ASV atsevišķos štatos, kur likums tieši neaizliedz azartspēles un derības, līgumi par tām tiek atzīti par spēkā neesošiem, pamatojoties tieši uz publiskās kārtības neievērošanu.⁵⁴

Sekas. Gadījumos, kad darījumi tiek atzīti par spēkā neesošiem, visbiežāk to spēkā neesamībai nav retroaktivitātes, t. i., spēkā neesamība attiecas tikai uz nākotni. Lai arī šajos gadījumos prasītājs nevar panākt līguma izpildi, tas tomēr neuzliek par pienākumu ieguvējam atdot jau iegūto izpildījumu. Saskaņā ar vispārēju principu dalība prettiesiskā darījumā nerada prasījuma tiesības.⁵⁵

Tomēr gadījumos, kad spēkā neesamība nav saistīta ar darījuma mērķi un pamatu, bet tikai ar tā izpildes veida prettiesiskumu, prasījuma tiesības parasti netiek zaudētas.⁵⁶

 

IV nodaļa. Civillikuma 1415. panta izpratne, nozīme un piemērošana Latvijā

Atbilstoši romiešu tiesību recepcijas tradīcijām un citu Eiropas valstu kodifikāciju ietekmē arī Latvijas civiltiesībās vienmēr ir bijis pazīstams labu tikumu, publiskās kārtības un likumiskā aizlieguma institūts kā pamats darījumu atzīšanai par spēkā neesošiem.

Tāpat kā jau apskatīto valstu likumos, arī Latvijas tiesībās šis institūts ir ticis formulēts kā to elementu uzskaitījums, kuru klātbūtne darījumā ir atzīstama par absolūtu pamatu darījumu spēkā neesamībai.

Vietējo likumu kopojums un Civillikums. Vietējo likumu kopojuma III daļa⁵⁷ saturēja mūsdienu Civillikuma tekstam faktiski analogu normu. Kopojuma 2922. pants noteica: "Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem un labiem tikumiem vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu: tāds darījums nav spēkā." Vienīgā atšķirība no Civillikuma teksta: Vietējo likumu kopojumā tiek lietots saiklis "un" starp jēdzieniem "likums" un "labi tikumi", turpretim Civillikumā tiek lietots saiklis "vai".

Vietējo likumu kopojumā 2922. pants tāpat kā Civillikuma 1415. pants atradās sadaļā "Tiesisku darījumu priekšmets".

Juridiskajā literatūrā šī kodifikācija kritizēta no tā viedokļa, ka tajā ir nepilnīga vispārējā daļa, kurā nepietiekami noteikti vispārējie darījuma jautājumi, kā arī sadaļā par darījuma priekšmetu šis jautājums ir nepilnīgi atspoguļots, turklāt faktiski tiek vienādots darījuma priekšmets un pašas darbības priekšmets.⁵⁸

Juridiskajā literatūrā darījuma mērķis apskatīts kā saistību tiesību konstitutīvais elements. Tiek nodalīts saistību tiesību pamats (causa efficiens), ar ko līdzās deliktam un likumam kā saistību tiesību rašanās pamatam saprot pašu tiesisko darījumu, un darījuma mērķis (causa finalis), ar ko saprot to iekšējo motīvu, kas personas pamudina nodibināt, pārgrozīt un izbeigt saistību tiesības, izlietojot vienu vai otru pamatu (objektīvo, ārējo kauzu). "Ja iekšējā kauza (causa finalis) neatbilst sabiedrības mērķiem, tiesisku darījumu var apstrīdēt kontrahenti – trešās personas un dažos gadījumos arī pati tiesa ex officio. Tas viss norāda, ka civiltiesības vispār un saistību tiesības nav tīri privāta (attiecībā uz kontrahentiem), bet arī sabiedriska joma (normatīva civiltiesiska sabiedrība). Šis sabiedrības mērķis dod svarīgus civiltiesību principus sevišķi tiesību laukā: 1) tiesiskās darbības subjektam (personai) jābūt labticīgam ne tikai attiecībā uz šīs darbības izpildījumu, bet arī tās mērķiem (iekšējo kauzu); 2) personu darbības mērķis nevar būt pretsabiedrisks; 3) jāievēro trešo personu intereses; 4) tiesiskajai darbībai jāsaskan ar sabiedrības mērķiem. Personai jārīkojas kā bonus pater familias."⁵⁹

Neraugoties uz literatūrā pausto kritiku un samērā plaši izvērsto mācību par darījuma mērķi un motīvu, izstrādājot Civillikumu, darījuma mērķis/pamats/motīvs tomēr netika sistēmiski likumā formulēts kā atsevišķs darījuma elements.

Tiesu prakse līdz 1940. gadam

Likuma piemērošanas gaitā bija izveidojusies tiesu prakse, kurā tiesas bija veikušas gan normas interpretāciju, gan izmantojušas Krievijas Senāta sniegtu analogas normas interpretāciju Krievijas likumos.

Tā kā judikatūras konsekventas piemērošanas pamatā ir tieši agrākos tiesu spriedumos sniegto interpretāciju tieša un nemainīta izmantošana, tad, atspoguļojot tiesu praksi, turpmāk nemainīti tiek citēti fragmenti no spriedumu motīvu daļām, kas atspoguļo attiecīgā tiesību institūta interpretāciju un nenoteikto tiesību jēdzienu piepildīšanu ar juridisku saturu. Tiesu spriedumi sagrupēti trijās grupās, no kurām pirmajā apskatīti gadījumi, kad darījums atzīts par spēkā neesošu, otrajā, kad darījums paliek spēkā, savukārt trešajā atspoguļota tiesu prakse procesuālajos jautājumos.

A. Spēkā neesoši darījumi

Vienošanās par likumiska pienākuma nepildīšanu nebūtu spēkā. "(..) pienākums uzturēt bērnus gulstas uz vecākiem ne tikai no morāliskā viedokļa vien, bet tas ir uzlikts vecākiem arī aiz tīri praktiskiem iemesliem, lai valsts un pašvaldības iestādēm nebūtu lieku izdevumu, uzturot šādus bērnus (sal. Likumu par sociālo apgādību 4. pants). Šādu ar likumu uzliktu pienākumu bērna vecāki nevar atcelt pēc sava ieskata (sal. tēzi e pie CL 37. panta, prof. V. Bukovska izdevumā). Tamdēļ, ja starp bērna vecākiem būtu noslēgts līgums, pēc kura viens no vecākiem tiktu pavisam atsvabināts no saviem likumiskiem alimentācijas pienākumiem, šāds līgums saskaņā ar CL 2922. pantu nebūtu spēkā, vienalga, vai ar to domāts anulēt bērna tiesību celt alimentu prasību, vai arī bērna mātes kā bērna dabiskās aizbildnes tiesību celt prasības par bērna uzturu savā vārdā." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 14. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1937–1940), Rīga, 1998, 14. lpp.)

Pretēja likumam būtu vienošanās, ar kuru tiktu atņemta tiesība, kas jāpilda saskaņā ar līgumu. "(..), ja streika dalībnieks, to pārtraucot, atgriežas atpakaļ pie darba, tad viņš rīkojas taisni likumīgi, t. i. saskaņā ar noslēgto līgumu, kādēļ jāatzīst par pareizu apgabaltiesas uzskats, ka ir jāatzīst par pretim runājošu priv. lik. 2922., 3214. pantam tāda vienošanās streikotāju starpā, ar kuru individuālam strādniekam ņemta tiesība atgriezties pie darba, t.i. izpildīt taisni to, kas viņam saskaņā ar līgumu jādara(..)." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 12. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1930–1933), Rīga, 1998. 67. lpp.)

Līgums, ar kuru apdrošinātu paša pieļauta noziedzīga nodarījuma sekas būtu spēkā neesošs. "Savā apdrošinājuma pieteikumā (I6) prasītājs nevienā vārdā nav minējis par to, ka viņa kuģis ticis vai tiks iznomāts firmai, kas nodarbojas ar spirta kontrabandu. Ja prasītājs savā pieteikumā par to būtu minējis, tad atbildētāja, saprotams, tādu apdrošinājumu nebūtu noslēgusi un pat, kā pareizi šajā ziņā aizrāda Tiesu palāta, nebūtu varējusi noslēgt, jo uzņemties risku par paša apdrošinājuma ņēmēja nodarāmā vai pielaistā noziedzīgā nodarījuma (kontrabandas) sekām, nozīmētu noslēgt nemorālisku, likumā aizliegtu, un tāpēc spēkā neesošu līgumu (CL 2922., 3214. pants)." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940) 13. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1934–1936), Rīga, 1998. 70. lpp.)

Deputāta neatkarību ierobežojošs nosacījums darījumā atkrīt. "Tiesu palāta atzinusi, ka nosacījums, ar kuru naudas maksāšana nostādīta atkarībā no atbildētāja ievēlēšanas par Saeimas deputātu, uzskatāma par pretēju Satversmei un labiem tikumiem. Tiesu palāta pareizi aizrāda, ka Satversmes likums nodrošina ievēlētam deputātam vislielāko neatkarību un sirdsapziņas brīvību pat pret saviem vēlētājiem, noteicot, ka ievēlēto deputātu nevar atsaukt un viņa ievēlēšanu nevar uzstādīt kā nosacījumu materiālām saistībām pret partiju. Šo iemeslu dēļ Tiesu palāta varēja atzīt, ka prāvnieku darījuma nosacījums ir turpis conditio un atkrīt (CL 3159. pants) un līdz ar to atkrīt arī pats darījums (CL 2922., 3214. pants)." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940) 13. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1934–1936), Rīga, 1998, 52. lpp.)

Vienošanās izsolē padara izsoli par spēkā neesošu pat tad, ja nav pārkāpti nosacījumi, kas saskaņā ar likumu padara izsoli par spēkā neesošu. "Senāts nebūt nav teicis, ka likuma pārkāpumi būtu atzīstami par svarīgiem konkrētā lietā vienīgi tad, ja likumā būtu paredzēta sevišķa sankcija pielaistām nepareizībām; Senāts augšā minētos spriedumos vienīgi uzsvēris, ka izsole atceļama, t. i., atzīstama par nederīgu arī tad, ja ir konstatēti tādi likuma pārkāpumi, kuri ir atzīstami par svarīgiem konkrētā lietā, pat ja tie nebūtu tieši paredzēti CPN. 1180. pantā (sal. arī bij. Kriev. Sen. spried. No 203/80. g.; No 109/81. g.). Pēc CL 3214. panta, ir atzīstams par nederīgu katrs līgums, kas nodibina kaut ko pretlikumīgu, netikumīgu vai negodīgu; publiska izsole ir pielīdzināma pirkuma līgumam, un, konstatējot, ka izsolē notikusi pretlikumīga noruna starp solītājiem ar nolūku atturēt kādus solītājus no piedalīšanās izsolē, Tiesu palāta varēja šādu CL 3959. panta aizlieguma pārkāpumu atrast par svarīgu konkrētā lietā un varēja atzīt pašu izsoli par nederīgu (bij. Kriev. Sen. spried. No 89/1904. g.); tā tad nav izšķirošas nozīmes sūdzētāju aizrādījumam, ka izsole nebūtu iznīcināma aiz citiem, CPN 1180. pantā neparedzētiem gadījumiem, un ka CL 3959. panta pārkāpumam likums nekādu sankciju neparedz." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940) 13. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1934–1936), Rīga, 1998, 71. lpp.)

Līgums, ar kuru apzināti pārkāpti likuma noteikumi. "(..) likuma noteikumi katram jāzina un tāpēc neviens no kontrahentiem nevarēja šaubīties par to, ka jaunsaimniecībā augošais mežs par izpirkšanas līguma objektu var būt tikai tik tālu, cik tālu tas konkrētai jaunsaimniecībai piešķirts no Centrālās zemes ierīcības komitejas. Pat tādā gadījumā, ja kontrahenti – pretēji minētiem likuma noteikumiem – būtu domājuši izpirkšanas līgumu attiecināt uz visu mežu, līgums šai daļā būtu atzīstams par nederīgu saskaņā ar priv. lik. 2922. pantu." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940) 11. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1928–1929), Rīga, 1998,105. lpp.)

Līgums, kura nolūks ir nevis nodibināt noteiktas juridiskas attiecības, bet tikai apiet likumu, nav uzturams spēkā. "(..), trešās personas loma bija paredzēta tikai atbildētājam "par labu", lai pēdējam dotu faktisku iespēju iegūt imobiļa materiālus labumus, lai gan zem svešas – tā sauktās trešās personas – vārda, neraugoties uz valdības aizliegumu atbildētājam iegūt šo imobili. (..). Pie tādiem apstākļiem nevar runāt par līgumu "trešajai personai par labu", bet taisni par līgumu pašam "atbildētājam par labu", t. i., par līgumu, kurš atbildētājam dotu iespēju, faktiski izlietot imobili pretēji valdības atļaujai, tas ir pretēji valsts interesēm. Līgums, kura nolūks ir nevis nodibināt noteiktas juridiskas attiecības, bet tikai apiet likumu, nav uzturams spēkā (priv. lik. 2922., 3214. p.p.) un šādā līgumā izteiktā tendence nav veicināma. Tiesu palāta uzsver, ka "tāda tipa līgumi dzīvē sastopami ļoti bieži un ka tos līdz šim esot arī atzinušas visas tiesas, jo tajos nevarot ieraudzīt nekā pretlikumīga un ka tādēļ nebūtu pareizi, pretoties dzīves šādai attīstībai, kura prasot šādu līgumu atzīšanu". Bet nupat pievestās Tiesu palātas domas – šai vispārībai – nav attaisnojamas, sevišķi runā stāvošā gadījumā, kad apspriežamais līgums patiesi nav līgums trešai (nenoteiktai) personai par labu, un vērsts tikai uz to, lai tiešām kontrahentam, promisaram, dotu iespēju – apejot likumu – panākt to, ko valdība – uz likumīga pamata – viņai liedz. Nevis dzīve vispār, nevis vispārējā pilsoniskā sabiedriskā dzīve, bet tikai zināmu nevēlamu un valsts interesēm naidīgu un kaitīgu aprindu dzīve varbūt "prasa" arī tādu nelikumīgu līgumu atzīšanu un taisni šis apstāklis dod tiesai pamatu un iespēju, atraidīt tādu simulētu līgumu spēku." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940) 6. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1919–1922), Rīga, 1998, 92. lpp.)

B. Spēkā esoši darījumi

Darījums, kas tieši neveicina pretlikumīgas darbības, nav spēkā neesošs. "(..) nodarbošanās ar spirta kontrabandu nav pati par sevi padarījusi par spēkā neesošu un atbildētājai nesaistošu pašu apdrošinājuma līgumu, it kā runājošu pretim labiem tikumiem pēc CL 2922., 3204. panta noteikumiem. Apdrošināt kuģi vēl nenozīmē "veicināt" kontrabandu. Tiesu palāta tikai tad varētu uz minētiem likuma pantiem atsaukties, ja prasītājs savu kuģi būtu apdrošinājis tieši pret briesmām, kas būtu saistītas ar nodarbošanos ar kontrabandu." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940) 13. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1934–1936), Rīga, 1998, 67. lpp.)

Valsts interešu aizskārums pats par sevi nevar būt pamats darījuma atzīšanai par spēkā neesošu.

1. "(..)Senāts jau paskaidrojis (CKD spried. 29./465), nav likumīga pamata, atzīt par neesošu (un tā tad par nederīgu imobiļa iegūšanai uz iesēdējuma pamata) tādu līgumu, kas pats par sevi nav pretlikumīgs un nerunā pretim reliģijai vai labiem tikumiem (CL 2922. pants) tikai tādēļ vien, ka šāds līgums aizskārtu fiska intereses (jo tās var tikt aizsargātas atsevišķā, likumā paredzētā kārtībā), tomēr neaizskarot privātu personu tiesības (..)."(Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940) 13. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1934–1936), Rīga, 1998, b. lpp.)

2. "(..) nav likumīga pamata atzīt par neesošu privātu personu starpā noslēgtu līgumu, kas pats par sevi nav pretlikumīgs un nerunā pretim reliģijai vai labiem tikumiem (Pr. lik. 2922. p.), tikai tādēļ, ka tas aizskar fiska intereses, jo šīs pēdējās var tikt aizsargātas likumā paredzētā kārtā, arī neaizskarot privātu personu tiesības (Kriev. Sen. civ. kas. dep. spried. 1869. g. 454. num. Gubareva lietā)." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940) 13. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1934–1936), Rīga, 1998, 69. lpp.)

Starpniecība, kas neiespaido pašu laulības noslēgšanu, nav nemorāliska. "(..), konkrētā gadījumā jautājums nebūt negrozās ap prasītāja starpniecību laulības noslēgšanā, bet ap prasītāja darbību sievietes sameklēšanā un uzrādīšanā, kurai būtu kapitāls un kura vēlētos iestāties laulībā. Šādā prasītāja darbībā nav iemesla saskatīt kaut ko nemorālisku, vai runājošu pretim labiem tikumiem, jo šāda darbība nekādi neiespaido pašu laulības noslēgšanu; tādēļ lieka atbildētāja atsaukšanās uz viņa minētiem bij. Kriev. Senāta spriedumiem, kuri savā pamatā iziet no citiem lietas apstākļiem, uzsverot, ka pati laulība gan nevar būt par darījuma priekšmetu, un ka apņemšanās par maksu novest līdz laulībai personas, no kurām vienlīdzīgākā puse zināmā mērā ir jāiespaido, gan runā pretim labiem tikumiem. No šādiem apcerējumiem nekādi neizriet, ka jau paša laulības kontrahenta sameklēšanā un uzrādīšanā būtu saskatāms kaut kas aizskarošs un tikumībai pretīgs; ar to ir lieks atbildētāja aizrādījums, it kā apgabaltiesa būtu pārkāpusi CL 2922. p." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 13. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1934–1936), Rīga, 1998, 87. lpp.)

Fiduciārs darījums nav pretējs likumam. "(..) Tiesu palāta atzinusi, ka līgums, kas sastādīts uz NT vārdu tamdēļ, ka MM kā ebrejam 1910. gadā nebija tiesības Vidzemē iegūt lauku immobīli nav pretējs 2922. pantam, bet gan atzīstams par fiduciāru darījumu, kurš pazīstams franču juridiskajā literatūrā ar nosaukumu "contrat d´ interposition de personne"". (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 7. sējums Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1923). Faksimilizdevums, Rīga. 1997, 127. lpp.)

C. Procesuālie jautājumi

Atzinums par darījuma fiktīvo raksturu nav kasācijas kārtībā pārvērtējams.

1. "(..), par fiktīvu darījumu apzīmējams, ja tas noslēgts skata dēļ, lai ar to apslēptu īstenībā ne ar ko negrozījušās kontrahentu attiecības. Tiesas atzinums par darījuma fiktīvo raksturu attiecas uz lietas faktisko pusi un nav tāpēc kasācijas kārtībā pārbaudāms. (..)Tiesas palātas apcerējumiem par tā paša darījuma nederīgumu it kā noslēgta ar nolūku "kaitēt" parādnieka kreditoriem, pretēji 1916. g. 3. jūlija likuma noteikumiem, piešķirams tikai blakus motīva nozīme. Jo Tiesu palātas konstatējums par darījuma fiktīvo raksturu vien jau deva Tiesu palātai pietiekošu pamatu pārņemšanas darījumu atzīt par nederīgu pēc CL 2951., 2922. p." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 13. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1934–1936), Rīga, 1998, 12. lpp.)

2. "Pievestie Tiesu palātas konstatējumi un viņas slēdzieni par zināmu darījumu simulativo un resp. Fiktīvo raksturu attiecas uz lietas faktisko pusi un nav tāpēc pārbaudāmi kasācijas kārtībā." (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 13. sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1934–1936), Rīga, 1998, 173. lpp.)

Aktuālā tiesu prakse

Pēc Civillikuma darbības atjaunošanas 1415. panta piemērošanas gadījumi pamatā saistīti ar dažādu prettiesiski veiktas privatizācijas gadījumu izskatīšanu un tādējādi pieļauto prettiesisko seku novēršanu. Likums šajos gadījumos tiek piemērots, lai aizsargātu trešo personu un publiskās intereses. Retāk sastopama prakse par tīri privātu interešu aizsardzību. Kā raksturojošu elementu varētu minēt to, ka Civillikuma 1415. pants pārsvarā tiek piemērots, lai atzītu par spēkā neesošu darījumu, kura prettiesiskums aizskar kādu citu personu, sabiedrības, nevis pašu darījuma slēdzēju intereses.

A. Spēkā neesoši darījumi

Darbības, kas bijušas vērstas uz likuma normu apiešanu. "Tiesa, piemērojot Civillikuma 1415. pantu, pamatoti norādījusi, ka M.G. un Rīgas pilsētas valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijas darbības, privatizējot neeksistējošu mākslinieka darbnīcu reāli esošo bēniņu vietā, jau sākotnēji bijušas vērstas uz likuma normu apiešanu un pretējas likumam." (AT Senāta 2006. gada 24. februāra spriedums lietā Nr. SKC-614).

Darījums, kas pēc satura un mērķa vērsts uz likuma apiešanu, kaut arī formāli ir likumīgs. "Civillikuma 1. pants nosaka, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Attiecībā uz darījumiem šis noteikums papildināts ar 1415. panta norādēm, kas nodrošina pret darījumiem, kas formāli nepārkāpj likuma prasības, bet pēc tā satura vai noslēgšanas mērķa ir vērsti uz likuma apiešanu, vai to noslēgšanas mērķis ir bijis pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem. Lai atzītu par pretēju labiem tikumiem, ir nepieciešams konstatēt labu tikumu pārkāpumu. Konkrētajā gadījumā tiesa konstatējusi, ka darījumi pēc to noslēgšanas mērķa ir pretēji labiem tikumiem." (AT Senāta 2007. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SKC - 179).

Labai ticībai pretējs darījums.

1. "Nepamatoti ir kasatoru argumenti sūdzībās attiecībā par M.U. labticību. Tiesas secinājums, ka nav šaubu par to, ka zemes gabalu pirkuma līgumi starp s/o "Latvijas Sarkanais Krusts" un M.U. nav noslēgti pēc labas ticības, bet gan lai apietu likumu, izriet no fakta, ka zemes gabali atsavināti pa daļām, pieļaujot pirmpirkuma tiesību neievērošanu, kā to spriedumā norādījusi pirmās instances tiesa (lietas 1. sēj. 226. lpp.), ko apelācijas instances tiesa atzinusi par pareizu. Saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu par darījuma priekšmetu nevar būt darbība, kas pretēja likumiem vai labiem tikumiem. Tādējādi nav pamatota arī kasatoru norāde sūdzībā, ka tiesa ignorējusi tiesiskās paļāvības principus. S/o "Latvijas Sarkanais Krusts" un M.U. rīcība liecina, ka tā vērsta pretēji likumiem un labiem tikumiem." (AT Senāta 2006. gada 11. janvāra spriedums lietā Nr. SKC-1).

2. "Norāde, ka tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1415. pantu, jo izsole atzīta par spēkā neesošu pēc īpašu tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā, nav pamatota. Rīkojot izsoli ar sākumcenu Ls 1500 un noslēdzot pirkuma līgumu par Ls 1550, tiesības nav izlietotas un pienākumi nav pildīti pēc labas ticības, kā tas norādīts iepriekš, piemērojot Civillikuma 1. pantu. Līdz ar to darījumi saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu pamatoti atzīti par spēkā neesošiem, pareizi nospraužot pēc labas ticības atbildētāju tiesību robežas uz strīdus īpašumu, un tiesa pareizi noteikusi tiesību saturu. Civillikuma 1. pants nav abstrakts, no citām tiesību normām un pušu noslēgtā tiesiskā darījuma noteikumiem atrauts taisnīguma priekšraksts un līdz ar to tiesa pamatoti piemērojusi Civillikuma 1415. pantu par tiesību konkretizēšanu pēc labas ticības principa." (AT Senāta 2006. gada 4. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-540).

Prettiesisks nomas līgums ir atzīstams par spēkā neesošu. "Apelācijas instances tiesa spriedumā pamatoti atzinusi, ka Privatizācijas komisijas kā publisko tiesību subjekta darbību privatizācijas jomā regulē likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" normas. Izvērtējot pierādījumus lietā, tiesa atzinusi, ka konkrētajā gadījumā, iznomājot nekustamā īpašuma Rīgā, Tērbatas ielā 46, sastāvā esošo zemes gabala daļu un piekrītot apbūvei, Privatizācijas komisijas darbības vērstas uz to, lai apietu likumu. Tādējādi Privatizācijas komisija ir pārkāpusi likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 58. un 59. pantā piešķirtā pilnvarojuma robežas, kā rezultātā zemes nomas līgums ir prettiesisks un atbilstoši Civillikuma 1415. pantam ir atzīstams par spēkā neesošu. Kasācijas sūdzībā minētie tiesas argumenti nav apstrīdēti, līdz ar to nav nozīmes kasācijas sūdzības argumentiem par nomnieka un apsaimniekotāja tiesībām." (AT Senāta 2007. gada 10. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-693).

Prettiesiska īpašuma tiesību iegūšana nerada tiesības rīkoties ar lietu.

1."Apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka D.M. īpašuma tiesības uz nekustamā īpašuma "Jaunvarkaļi" 1/6 domājamo daļu zemesgrāmatā nostiprinājis uz nelikumīga tiesas lēmuma pamata. Viņam bija zināms, ka izsole notikusi ar pārkāpumiem, kuru dēļ izsoles akts nav apstiprināms (nav pienācīgi paziņots parādniekam par piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu, nav veikta īpašuma novērtēšana u. c.).

Novērtējusi pierādījumus lietā, tiesa secinājusi, ka iepriekšminētā nekustamā īpašuma ieķīlāšana V.K. aizdevuma nodrošināšanai un šī īpašuma atsavināšana F.M. bijusi neatļauta darbība, pārkāpjot likumu. Tādēļ pamatoti tiesa atzinusi par spēkā neesošiem 2002. gada 16. aprīļa aizdevuma līgumu attiecībā par šī īpašuma ieķīlāšanu aizdevuma atmaksas nodrošinājumam un 2002. gada 4. septembra pirkuma līgumu.

Atzīstot šos līgumus apstrīdētajā daļā par spēkā neesošiem, tiesa pareizi piemērojusi Civillikuma 1415. pantu, kurš nosaka, ka par darījuma priekšmetu nevar būt darbība, kura vērsta uz to, lai apietu likumu.

Tā kā tiesas secinājumi atbilst Civillikuma 1415. panta saturam un jēgai, Senāts noraida kā nepamatotu kasatoru atsaukšanos uz nepareizu šīs likuma normas piemērošanu. Apelācijas instances tiesas secinājums izriet no iepriekšminētā, ka D. M. īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu zemesgrāmatā nostiprinājis, pamatojoties uz lēmumu par izsoles akta apstiprināšanu, kas atcelts (..).

Atbilstoši Civillikuma 1306. pantam ieķīlāt lietu var tikai tas, kam vispār ir tiesība ar savu lietu brīvi rīkoties. Tiesa atzinusi, ka D.M. īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu ieguvis prettiesiski. Tādēļ šī īpašuma ieķīlāšana ir prettiesiska. Šajā sakarā tiesa pamatoti ir atsaukusies arī uz Civillikuma 1592. pantu, ka neviens līgums, kas veicina kaut ko pretlikumīgu, nelikumīgu vai negodīgu, ne­saista." (AT Senāta 2007. gada 12. septembra spriedums lietā Nr. SKC- 575).

2."Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta, izskatījusi lietu daļā, kuru noteicis Augstākās tiesas Senāts 2006. gada 10. maija spriedumā, secinājusi, ka, tiesai, atzīstot par spēkā neesošu strīdus telpu privatizāciju, atzīstami par spēkā neesošiem arī noslēgtie telpu pirkuma līgumi. Atsaukusies uz Civillikuma 1., 1415., 1592. pantu un atzinusi par spēkā neesošiem telpu pirkuma līgumus, tiesa spriedumā norādījusi, ka A.L. un J.B. zinājuši, ka viņu nopirktais objekts, kurš tika privatizēts kā mākslinieku darbnīca, bija daudzdzīvokļu mājas bēniņi. Šo apelācijas instances tiesas atzinumu J.B. nav apstrīdējis." (AT Senāta 2007. gada 12. septembra spriedums lietā Nr. SKC-588).

3."Saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu par darījuma priekšmetu nevar būt darbība, kas pretēja likumiem vai labiem tikumiem. Kā to konstatējusi apelācijas instances tiesa, privatizācijas un pirkuma objekts bija dzīvojamās mājas koplietošanas telpas – pagrabs, kuru kā atsevišķu objektu nevarēja privatizēt un tālāk atsavināt. Darbības, kas pretējas likumiem un labiem tikumiem, likums neaizsargā." (AT Senāta 2007. gada 26. septembra spriedums Nr. SKC-637).

4. "Saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu par darījuma priekšmetu nevar būt darbība, kas pretēja likumiem vai labiem tikumiem. Privatizācijas un pirkuma objekts bija dzīvojamās mājas Rīgā, Blaumaņa ielā 21, bēniņi, kurus kā atsevišķu objektu nevarēja privatizēt un tālāk atsavināt, kā tas norādīts iepriekš. Tādējādi nav pamatota kasatora norāde sūdzībā, ka tiesa nav ievērojusi tiesiskās paļāvības principu. Darbības, kas pretējas likumiem vai labiem tikumiem, likums neaizsargā." (AT Senāta 2006. gada 17. maija spriedums lietā Nr. SKC-253).

Prettiesiski nodibinātas saistības nevar radīt paliekošas tiesiskas sekas.

1."Apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka SIA "Alexander" galvojuma izsniegšanas laikā nav bijusi spējīga uzņemties vekseļtiesisko atbildību. Tāpat tiesa konstatējusi, ka SIA "Alexander" bijušais direktors A.Š., zinot sabiedrības finansiālo stāvokli un izsniedzot galvojumu, apzināti rīkojies pretēji sabiedrības interesēm. Konstatējot A.Š. prettiesisku rīcību un atzīstot par spēkā neesošu SIA "Alexander" izsniegto galvojumu J.S., tiesa pareizi atsaukusies uz Civillikuma 1415. pantu, pēc kura par darījuma priekšmetu nevar būt darbība, kas pretēja likumiem vai labiem tikumiem. Prettiesiski nodibinātas saistības nevar radīt paliekošas tiesiskas sekas." (AT Senāta 2006. gada 8. marta spriedums lietā Nr. SKC-143).

2. No lietas materiāliem redzams, ka S.L. paraksta tiesības aktu izsniegšanas laikā faktiski nav apstrīdētas. Tiesa konstatējusi faktu, ka S.L. nebija tiesīgs izlemt jautājumu par preču zīmju nodošanu privātai sabiedrībai SIA "Aroma Floris". Konstatējot S.L. prettiesisku rīcību, tiesa pareizi atzinusi par spēkā neesošiem preču zīmju nodošanas aktus, jo par darījuma priekšmetu nevar būt darbība, kas pretēja likumiem vai labiem tikumiem (Civillikuma 1415. pants). Prettiesiski nodibinātas saistības nevar radīt paliekošas tiesiskas sekas." (AT Senāta 2006. gada 22. marta spriedums lietā Nr. SKC-200).

Darījuma dalībniekam bija jāpārliecinās par darījuma priekšmetu. "Saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā. Senāts atzīst, ka pirkuma objekts konkrētajā gadījumā, tāpat kā privatizācijas objekts, faktiski bija dzīvojamās mājas bēniņi, kurus kā atsevišķu objektu nevarēja privatizēt un tālāk atsavināt. Apelācijas instances tiesa, izvērtējot pierādījumus lietā, atzinusi, ka N.K. bija zināms, kādā veidā privatizētu īpašumu viņa atsavina, kā arī I.Š. zināja vai vismaz viņai vajadzēja zināt un pārliecināties, ka nekāda mākslinieka darbnīca neeksistē. Bez tam, ņemot vērā apstākli, ka apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka privatizācijas objekts kā mākslinieka darbnīca likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 1. panta 8. punkta izpratnē dabā nepastāvēja un nepastāv arī sprieduma taisīšanas laikā, Senāts atzīst, ka tiesa pamatoti piemērojusi Civillikuma 1415. pantu, atzīstot, ka šādas darbības mērķis ir pretējs likumiem un vērsts uz to, lai apietu likumu. Kasācijas sūdzības iesniedzēja norādījusi, ka lietas materiālos nav pierādījumu, kas liecinātu, ka viņai kā pircējai būtu zināms, ka pārdevējs šo lietu ieguvis prettiesiskā ceļā. Tajā pašā laikā, kā jau norādīts, likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" paredzēja, ka mākslinieku darbnīcai, ko nodod privatizācijai, ir reāli jāeksistē, savukārt bēniņi ir atzīstami par kopīpašumā esošu mājas daļu, bet, kā to konstatējusi apelācijas instances tiesa, strīdus objekts konkrētajā gadījumā arī uz pirkuma līguma slēgšanas dienu reāli nebija izveidots par mākslinieku darbnīcu, bet tie bija mājas bēniņi, kas arī faktiski netiek apstrīdēts. Pastāvot šādiem apstākļiem, Senāts atzīst, ka pārsūdzētais tiesas spriedums ir atstājams negrozīts, jo apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, materiālo un procesuālo tiesību normas ir piemērojusi pareizi." (AT Senāta 2006. gada 14. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-407).

Pilnvarojuma izmantošana savtīgu mērķu sasniegšanai ir pretēja labiem tikumiem. "Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka darījumus prasītājas vārdā noslēdzis G.S., pamatojoties uz izsniegto pilnvaru, taču šajā pilnvarā viņam bija ierobežotas tiesības slēgt darījumus par prasītājai piederošo dzīvokli bez prasītājas rakstiskas piekrišanas. Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka pilnvarnieks šos ierobežojumus neievēroja un, neinformējot prasītāju, pārdeva dzīvokli I.S., vienlaicīgi noslēdzot līgumu par dzīvokļa izpirkšanu, bet pilnvarā šādas tiesības viņam vispār nebija atrunātas.(..)

Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka Civillikuma 2302. panta noteikumi piemērojami gan pilnvarnieka un pilnvarotāja savstarpējām tiesiskajām attiecībām, gan arī pilnvarojuma līguma dalībnieku un trešo personu tiesiskajām attiecībām. Pie šādiem apstākļiem I.S. nevar prasīt pirkuma līguma izpildīšanu, bet tikai zaudējumu atlīdzību no pilnvarnieka, ja viņa ticētu līguma spēkā esamībai.

Pēc tiesas ieskata, noslēgtie darījumi faktiski bija aizdevums. Pirkuma līgumā kā dzīvokļa cena tika uzrādīta tā aizdevuma summa, kāda bija nepieciešama G.S., proti, 6960 USD. Dzīvoklis tika izmantots kā ķīla. Tāpēc vienlaicīgi ar pirkuma līgumu tika noslēgts arī dzīvokļa izpirkuma līgums. G.S. no I.S. saņemto naudu prasītājai neatdeva, bet to iztērēja savām vajadzībām.

Tādējādi apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka pie konkrētajiem lietas apstākļiem ir pamats Civillikuma 1415. panta piemērošanai(..).

Senāts atzīst, ka (..) apelācijas instances tiesa pamatoti ir ņēmusi vērā apstākli, ka tajā pašā dienā, kad tika noslēgts pirkuma līgums, tika noslēgts arī strīdus dzīvokļa izpirkuma līgums, kura noslēgšana pilnvarā nebija atrunāta, jo ar izpirkuma līgumu prasītāja faktiski iegādājās jau citai personai pārdotu īpašumu, bet tāds uzdevums pilnvarniekam vispār netika dots. Ņemot vērā abu darījumu pretējo raksturu – pārdot un atpirkt – un to, ka izpirkuma līguma slēgšana pilnvarā nebija atrunāta, I.S., slēdzot minētos līgumus, bija pamats pārliecināties par pilnvarnieka tiesību apjomu. Tādējādi apelācijas instances tiesa šos apstākļus pamatoti ir saistījusi ar Civillikuma 1. un 1415. pantu.

Līdz ar to nepareizs ir kasācijas sūdzības arguments, ka tiesa neargumentēti konkrētajā gadījumā piemērojusi Civillikuma 1415. pantu, kurš nosaka, ka neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā(..).

Turklāt tiesa konstatējot, ka līgumi ir slēgti nolūkā G.S. iegūt aizdevumu, tādējādi izmantojot izdoto pilnvaru savtīgu mērķu sasniegšanai, ar to argumentē Civillikuma 1. un 1415. panta piemērošanu, jo šāda rīcība ir pretēja labiem tikumiem." (AT Senāta 2008. gada 23. janvāra tiesas spriedums lietā Nr. SKC-35/2008).

B. Spēkā esoši darījumi

Nevar atzīt par neatļautu vai nepieklājīgu apdāvinātā darbību, kuras mērķis ir iegūt īpašumu un kura iegūšana nav aizliegta ar likumu.

1. "Nekustamā īpašuma dāvināšana kā darbība pati par sevi nav atzīstama kā neatļauta vai nepieklājīga darbība, kuras mērķis pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem vai kura vērsta, lai apietu likumu. Civillikuma 1415. pantā noteikts, ka neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem vai kura vērsta, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā – darījuma priekšmets šeit norādīts kā darbība. Nevar atzīt par neatļautu vai nepieklājīgu apdāvinātā darbību, kuras mērķis ir iegūt īpašumu un kura iegūšana nav aizliegta ar likumu. A.R. īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu "Spargaļi" bija ierakstītas zemesgrāmatā 2001. gada 23. maijā un rīcība ar to 2004. gada 30. janvārī, kad slēgts dāvinājuma līgums ar N.B., nebija aprobežota. Pirkuma līgums par nekustamo īpašumu "Spargaļi" ar prasītāju nebija noslēgts. Dz.O. prasību par šāda līguma noslēgšanu cēlusi tiesā 2004. gada 18. maijā, tas ir, pēc tam, kad N.B. īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu "Spargaļi" bija nostiprinātas zemesgrāmatā." (AT Senāta 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-235).

2."Īpašuma pirkšana un pārdošana kā darbība pati par sevi nav atzīstama kā neatļauta vai nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, un nevar atzīt par neatļautu un nepieklājīgu pircēju darbību, kuru mērķis ir iegūt īpašumu un kura iegūšana nav aizliegta ar likumu. Darījumus prasītājs apstrīdējis, arī pamatojoties uz Civillikuma 1592. pantu, saskaņā ar kuru neviens līgums, kas veicina kaut ko pretlikumīgu, netikumīgu vai negodīgu, nesaista. Ja viena puse ar viltu ir piedabūta noslēgt tādu līgumu, tad viņai ir tiesība prasīt zaudējumu atlīdzību. Tiesa vērtējusi prasībā norādīto saistībā ar prasītāja apstrīdētajiem pirkuma līgumiem un pamatoti secinājusi, ka pirkuma līgumu atzīšana par spēkā neesošiem saskaņā ar 2004. gada 9. septembra prasības pieteikuma papildinājumos norādītajām likumu normām, tās piemērojot konkrētajās tiesiskajās attiecībās, ir nepareiza." (AT Senāta 2006. gada 20. septembra spriedums lietā Nr. SKC-489).

Akciju dāvināšanu nevar kvalificēt kā neatļautu darbību. "Civillikuma 1415. pants, uz kuru, ceļot prasību, atsaukusies a/s "Latlada", nosaka, ka par darījuma priekšmetu nevar būt darbība, kura pretēja likumiem vai labiem tikumiem vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu. Akciju dāvināšanu nevar kvalificēt kā neatļautu darbību vai pretēju likumiem vai labiem tikumiem. Tiesa, novērtējot pierādījumus un atsaucoties uz Civillikuma 1482., 1489. pantu, attiecībā par ekspertīzi secinājusi, ka nav nekādas nozīmes, kad un pie kādiem apstākļiem dāvinājuma līgumu dalībnieki nostiprinājuši panāktās vienošanās rakstveidā dāvinājuma līgumos. Senātam nav pamata apšaubīt šādu tiesas secinājumu pareizību. A/s "Latlada" sūdzībā un lūgumā par ekspertīzes noteikšanu sakarā ar dāvinājuma līguma parakstīšanas laiku nav norādījusi likumu, pēc kura šis apstāklis izšķir dāvinājuma līguma spēkā esamību. Līdz ar to nav pamatota kasatores norāde sūdzībā, ka tiesa pārkāpusi materiālo un procesuālo tiesību normas. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93. panta pirmo daļu katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savu prasījumu vai iebildumus, ko a/s "Latlada" nav izdarījusi." (AT Senāta 2006. gada 3. maija spriedums lietā Nr. SKC-315).

Likumā noteikto darbību veikšana. "(..) likumā noteikto darbību veikšanu nolūkā apstiprināties mantojuma tiesībās, neatkarīgi no laika, kas pagājis kopš mantojuma atstājēja nāves, nav iemesla vērtēt kā pretlikumīgu, nepieklājīgu vai ļaunticīgu rīcību." (AT Senāta 2006. gada 17. maija spriedums lietā Nr. SKC-350).

Atliekoša nosacījuma nerealizēšana. "Atliekoša nosacījuma iekļaušana darījumā, kas atbilst Civillikuma 997. pantam, un tā nerealizēšana, noslēdzot a/s "Izdevēju apvienība" dibināšanas līgumu ar grozījumiem un papildinājumiem, nepadara 2003. gada 15. janvāra vienošanos par neatbilstošu Civillikuma 1415., 1592. pantam, uz ko ir norāde kasācijas sūdzībā." (AT Senāta 2006. gada 4. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-524).

C. Procesuālie jautājumi

Tiesības celt prasību. Prasība tiesā celta, pamatojoties uz (..) Civillikuma 1415. pantu, uz kura pamata darījumu var atzīt par spēkā neesošu tā nederīguma dēļ un kuru tādēļ var apstrīdēt ikviens, kam ir pamatota interese šī darījuma spēkā neesamībā. (sk. Andris Grūtups, Erlens Kalniņš. Civillikuma komentāri, trešā daļa Lietu tiesības Īpašums, Rīgā, 2002., 217. lpp)." (AT Senāta 2007. gada 14. februāra tiesas spriedums lietā Nr. SKC-30).

CL 1415. pants nav piemērojams gadījumos, kad strīdīgo attiecību regulē speciālā norma. "Vienlaicīgi Senāts atzīst, ka nepamatota ir kasatores atsauce uz Civillikuma 1415. pantu, kas nosaka, ka nav spēkā darījumi, kura priekšmets ir neatļauta darbība un kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem un labiem tikumiem. Vienošanās par mācību maksu un tās apmaksu pati par sevi nav atzīstama par tāda līguma priekšmetu, kas ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem. Šajā gadījumā pušu tiesiskās attiecības regulē darba likumdošanas normas, kas nepieļauj pasliktināt darbinieka tiesisko stāvokli." (AT Senāta 2007. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SKC-187).

Tiesa nav apspriedusi pantu piemērošanu.

1. "Noraidot prasību uz minēto argumentu pamata, apelācijas instances tiesa vispār nav apspriedusi Civillikuma 1., 1415. un 1592. panta piemērošanu, uz kuriem atsaucies prasītājs un kurus piemērojusi pirmās instances tiesa, taisot pretēju spriedumu. Kādēļ minētie Civillikuma panti nav piemērojami, apelācijas tiesas spriedumā nav pateikts." (AT Senāta 2006. gada 22. marta spriedums lietā Nr. SKC-177)

2."Noraidot prasību uz norādīto argumentu pamata, Civillietu tiesu palāta vispār nav apspriedusi Civillikuma 1., 1415. un 1592. panta piemērošanu, uz kuriem atsaucies prokurors un kurus piemērojusi pirmās instances tiesa, šajā daļā taisot pretēju spriedumu." (AT Senāta 2007. gada 12. septembra spriedums Nr. SKC-596).

Tiesai nebija pienākums apsvērt pantu piemērošanu, ja uz tiem nebija atsauces pieteikumā. "Ne prasības pieteikumā, ne 2005. gada 13. maijā iesniegtajos prasības pieteikuma grozījumos (1. sējuma 190.–191. lpp.) nav atsauces uz Civillikuma 1415. pantu (neatļauta un nepieklājīga darbība) kā vienu no pamatiem prasības apmierināšanai. Tādēļ tiesa nevarēja apspriest lietas izskatīšanā un spriedumā minētās normas piemērošanu (nepiemērošanu) izskatāmās prasības sakarā, kas tiesai, kā uzskata kasators, bija jādara." (AT Senāta 2006. gada 22. marta spriedums lietā Nr. SKC-188).

Vairāki Civillikuma 1415. panta aspekti. "Kasācijas sūdzībā norādītie argumenti attiecībā uz Civillikuma 1415. panta kļūdainu tulkojumu konkrētajā gadījumā nav pamatoti. Kasators savu viedokli par minētā likuma piemērošanu pamatojis ar likumā ietverto normu par darījuma priekšmeta atbilstību likumiem vai labiem tikumiem, norādot, ka īpašuma dāvināšana nav atzīstama par neatļautu vai nepieklājīgu darbību. Tiesa minēto likuma pantu piemērojusi, atsaucoties uz tajā ietverto normu, ka par tiesiska darījuma priekšmetu nevar būt darbība, kura vērsta uz to, lai apietu likumu, un tādēļ darījums nav spēkā. Šādā aspektā likuma piemērošana kasācijas sūdzībā nav apstrīdēta." (AT Senāta 2006. gada 17. maija spriedums lietā Nr. SKC-343).

Pretprasība vai ieruna. "Kasācijas sūdzības autora apgalvojums, ka tiesai vajadzējis piemērot Civillikuma 1415. un 1592. panta normas, nav argumentēts. Kasators uzskata, ka parāds esot aprēķināts uz ekonomiski nepamatotiem koeficientiem, prasītājs neesot varējis pierādīt parāda pamatotību. Senāts atzīst, ka minētais kasācijas sūdzības arguments ir nepamatots. Kā iepriekš norādīts, noslēdzot līgumu, puses uzņēmušās saistības pēc līguma 5. daļas noteikumiem. Prasītājs ved pareizu un detalizētu grāmatvedības uzskaiti saskaņā ar 3.1.–3.10. punktu, bet atbildētājs apņemas norēķināties ar prasītāju par faktiski iztērēto degvielu un norēķināties ar prasītāju pēc noteiktajiem koeficientiem. Līgumiem papildus noslēgti vienošanās protokoli, kur atrunāta norēķinu kārtība un savstarpējie norēķinu koeficienti. Atbildētājs savu iebildumu pamatotību nav pierādījis, pretprasību nav cēlis, vienošanos nav apstrīdējis, kā arī līguma darbības laikā nav iebildis pret nolīgtajiem norēķinu koeficientiem." (AT Senāta 2006. gada 6. septembra spriedums lietā Nr. SKC-472)

Atsevišķu darījuma noteikumu apstrīdēšana. "Tā kā atbildētāja tiesā cēlusi pretprasību par to līguma noteikumu atzīšanu par spēkā neesošiem, uz kuriem pamatota prasība, tiesa ierosinātā strīda izšķiršanai izskatījusi pretprasību un atzinusi, ka pretprasībā apstrīdētie līguma noteikumi ir pretēji likumam (Civillikuma 2313. pants) un vērsti uz to, lai apietu likumu. Līdz ar to tiesa atzinusi, ka ir pamats piemērot Civillikuma 1415. pantu, saskaņā ar kuru par tiesiska darījuma priekšmetu nevar būt darbība, kas vērsta uz to, lai apietu likumu. Civillikuma minētā panta piemērošana, pamatojoties uz kuru tiesa par spēkā neesošu atzinusi apstrīdētos līguma noteikumus, kasācijas sūdzība netiek apstrīdēta. Līdz ar to ir pamats secinājumam, ka prasību tiesa noraidījusi pamatoti, jo, neesot spēkā līguma noteikumiem, uz kuriem pamatota prasība, nebija pamata apmierināt UAB "Hidroprojekts" celto prasību par līgumsoda piedziņu." (AT Senāta 2006. gada 18. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-562)

Sprieduma motivēšanas pienākums.

1. "Saskaņā ar Civilprocesa likuma 193. pantu tiesai motīvu daļā jānorāda lietā konstatētie fakti, pierādījumi, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumenti, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi. Tiesas spriedumā šīs normas prasības nav ievērotas. Sprieduma motīvu daļā papildus šā likuma 193. panta piektajā daļā minētajiem apstākļiem tiesai jāmotivē attieksme pret pirmās instances tiesas spriedumu. Apelācijas instances tiesa aprobežojusies tikai ar atzinumu, ka pirmās instances tiesas secinājums, ka darījums ir simulatīvs, nav pamatots, bet nav norādīti pārliecinoši motīvi, kāpēc tas nav pamatots pie konkrētiem lietas apstākļiem. Tāpēc nevietā ir atsauce uz lietā esošo Senāta 2004. gada 15. decembra spriedumu SKC-711, jo šajā lietā ir pavisam cits prasības priekšmets un pamats. Apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi arī sprieduma atbilstību Civillikuma 5. panta noteikumiem, kas nosaka, kad lieta jāizšķir atkarībā no svarīgiem iemesliem, kad tiesai jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Atbilstoši šīs normas prasībām, tiesai bija pamats izvērtēt, vai tiešām darījuma slēgšanā ir izteikta pušu patiesā griba pārdot Rīgas centrā trīs dzīvokļus par tirgus cenām absolūti neatbilstošu cenu.

Pastāvot šādiem apstākļiem, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 193. panta piektās daļas un 432. panta piektās daļas noteikumiem, tāpēc spriedumu nevar atzīt par likumīgu un pamatotu." (AT Senāta 2007. gada 14. marta spriedums lietā Nr. SKC–172).

2. Ievērojot to, ka apelācijas instances tiesas spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 193. panta piektās daļas prasībām, Senātam nav iespējams spriest, vai tiesa pareizi piemērojusi materiālo tiesību normas, t. sk. Civillikuma 1459. pantu, kurā dota viltus definīcija, kuru, pēc kasatora ieskata, tiesa iztulkojusi nepareizi. Tādējādi par nepamatotu Senāts uzskata apelācijas instances tiesas norādi spriedumā, ka J.G. nepareizi atsaucies uz Civillikuma 1. un 1415. pantu. Prasības pamatošana uz šiem likuma pantiem, ja tās izskatīšanas materiāltiesiskais pamats atbilst konkrētam strīdu regulējošam normu sastāvam, uzliek tiesai pienākumu izvērtēt Civillikuma 1. un 1415. panta piemērošanu." (AT Senāta 2007. gada 19. decembra spriedums lietā Nr. SKC-758/2007).

Pierādījumu pārvērtēšana neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē. "Senāts atzīst, ka kasācijas sūdzības argumenti par to, ka tiesa nepareizi vērtējusi prasītājas atsaukšanos uz materiālajām tiesību normām, proti, Civillikuma 1415. un 1592. pantu, un nav ņēmusi vērā prasītājas argumentus, ka atbildētājs savu darbību ir vērsis uz to, lai izvairītos no saistību izpildes, nevar būt par pamatu sprieduma atcelšanai." Apelācijas instances tiesa, izvērtējot pierādījumus lietā, atzinusi, ka lietā nav pierādīts, ka 2003. gada 15. septembra līgums veicina kaut ko pretlikumīgu, netikumīgu vai negodīgu, jo līguma dalībnieki līgumu ir izpildījuši un atbildētājs par atsavināto īpašumu ir saņēmis naudas līdzekļus. Minētais apelācijas instances tiesas secinājums ir balstīts uz lietas apstākļu noskaidrošanu un pierādījumu novērtēšanu, bet pierādījumu pārvērtēšana neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē. Savukārt prasītājas no tiesas atšķirīgs lietas apstākļu vērtējums nevar būt par pamatu sprieduma atcelšanai." (AT Senāta 2007. gada 10. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-677).

Nav pārvērtējami pierādījumi attiecībā par atbildētāju ļaunticību. Kasācijas sūdzībā minētais arguments, kas pamatots ar Civillikuma 1415. panta nepamatotu piemērošanu, atkarīgs no tiesas faktisko apstākļu konstatācijas. Tiesa atzinusi par pierādītu, ka atbildētāji negodprātīgi izmantojuši savas tiesības, noslēdzot divus strīdus dzīvokļa pārdevuma līgumus ar nolūku nepieļaut prasītājai realizēt savas likumā paredzētās tiesības. Civillietu tiesu palāta pārbaudījusi visus lietas apstākļus, sprieduma motīvu daļā analizējusi un vērtējusi pušu iesniegtos pierādījumus, argumentējusi, kādēļ noraidīti atbildētāju iebildumi. Apstākļu vērtējums, uz ko vērsta uzmanība kasācijas sūdzībā, neietilpst kasācijas instances kompetencē. Nav pārvērtējami pierādījumi attiecībā par atbildētāju ļaunticību." (AT Senāta 2007. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SKC-179).

Līguma prettiesiskais mērķis ir jāpierāda. "Civillietu tiesas kolēģija (..) norādījusi, ka nepamatota ir prasītāja atsauce uz Civillikuma 1415. pantu, jo, kā pareizi norādījis atbildētājs, nomas līguma slēgšana kā darbība pati par sevi nevar tikt uzskatīta par neatļautu vai nepieklājīgu, savukārt pierādījumu tam, ka tā bijusi vērsta uz apzinātu likuma apiešanu, lietas materiālos nav (..)" (AT Senāta 2007. gada 14. februāra tiesas spriedums lietā Nr. SKC-30).

Sekas. Saskaņā ar Civillikuma 2387. pantu (atprasījums netikumīga vai pretlikumīga pamata dēļ): "Ko kāds saņēmis netikumīgam vai pretlikumīgam mērķim, to devējs, ja vien arī došana pati par sevi nav bijusi netikumīga vai pretlikumīga, var atprasīt no saņēmēja vai viņa mantiniekiem, vienalga, vai paredzētais mērķis sasniegts vai ne."

Pie šādiem tiesiskajiem nosacījumiem ir redzams, ka Civillikums risina jautājumu tādējādi, ka paredz nelikumīgi vai netikumīgi saņemtā atdošanu devējam. Kā izņēmums no šī principa ir situācija, kad pati došana ir bijusi netikumīga vai pretlikumīga, kad atprasīšana saskaņā ar 2387. pantu netiek pieļauta.

Pirmskara juridiskajā literatūrā šī panta piemērošana attiecināta uz situāciju, kad došana pati par sevi nav bijusi netikumīga vai pretlikumīga, bet tikai mērķis bijis netikumīgs vai pretlikumīgs. Šādā situācijā devējam ir atprasījuma tiesība.

Juridiskajā literatūrā Civillikumā ietvertā atprasījuma tiesība dēvēta arī par sui generis institūtu, kuru raksturo iekšējais pamats jeb causa (CL 1415. pants), bet pēc savas idejas ir taisnības principa institūts.⁶⁰

 

V nodaļa. Civillikuma 1415. pants un Eiropas Savienības tiesību savstarpējā mijiedarbība

Tādas juridiskās kategorijas kā labi tikumi un sabiedriskā kārtība katrā valstī tiek izprasti atbilstoši katras valsts iekšienē pastāvošajām tradīcijām un tikumiem un tie var atšķirties, tāpēc svarīgi, lai tās nenonāktu pretrunā un netiktu piemērotas neatbilstoši Eiropas Savienības tiesībās nostiprinātajiem principiem saistībā ar brīvu preču apriti.

Šajā sakarā Eiropas Kopienu tiesa 1979. gada 14. decembrī lietā 34/79 Regina vs Henn et Darby (14/12/1979, Henn et Darby (Rec.1979, p. 3795)) atzinusi, ka saskaņā ar Romas līguma 36. pantu dalībvalstis ir tiesīgas ierobežot brīvu preču kustību, ja šis ierobežojums saistīts ar mērķi nodrošināt publisko morāli (public morality). Tiesa atzinusi katras dalībvalsts tiesības determinēt publiskās morāles prasības savā teritorijā atbilstoši valstī atzītajām vērtībām un tādā formā, kādā valsts to izvēlējusies. Tajā pašā laikā Kopienas tiesībām ir jānodrošina, lai dalībvalstu noteiktās prasības netiktu izmantotas, nepamatoti diskriminējot citu Kopienas dalībvalstu preču ražotājus vai arī lai netieši veicinātu konkrētās valsts ražotāju preču tirgu.

Šādos spriedumos tiesa faktiski ir tikai precizējusi iepriekš teikto. Tā, lietā 121/85 Conegete Limited vs. HM Customs and Excise (16/12/1986, Commission / Grèce (Rec.1986, p. 3935) tiesa atzinusi, ka neviena dalībvalsts nevar atzīt par amorālām un prettiesiskām tādas preces un to importu, kuras saskaņā ar konkrētās valsts likumdošanu ir atļauts konkrētajā dalībvalstī ražot.

Pie šādiem tiesiskajiem nosacījumiem ir redzams, ka Civillikuma 1415. pants neierobežo un nenonāk pretrunā ar Kopienas tiesībām, jo pantā uzskaitītie tiesību jēdzieni faktiski ir saprotami kā sinonīmi Kopienas tiesībās lietotajam jēdzienam public morality.

 

Rezumējums

Mērķis un būtība. Lai arī dažādu valstu likumos minēti vairāki un pat atšķirīgi iemesli, kuru dēļ darījumi atzīstami par spēkā neesošiem, tomēr jākonstatē, ka tie visi vērsti uz vienu mērķi – nepieļaut tādu privātās gribas izpausmi, kas būtu pretēja sabiedrības interesēm un tām vērtībām, ko sabiedrība ietvērusi savu attiecību tiesiskā regulējuma pamatos (principos).

Tajā pašā laikā jākonstatē, ka attiecībā uz šī institūta piemērošanu nepastāv konsekventa juridiskā doktrīna un tiesu prakse. It īpaši attiecībā uz sekām, ko rada spēkā neesošie darījumi, tiesu prakse ir atšķirīga gan vienas tiesību sistēmas ietvaros, gan arī laikā un vietā.

Termini. Neraugoties uz to, ka dažādu valstu likumos attiecīgais institūts tiek definēts ar dažādiem juridiskajiem jēdzieniem, tā piemērošana faktiski tiek attiecināta uz salīdzināmām un faktiski vienādām tiesiskajām attiecībām. Līdz ar to ir atzīstams, ka būtībā šis institūts romāņu ģermāņu tiesību sistēmā tiek izprasts vienveidīgi, neskatoties uz atšķirīgi lietotajiem terminiem. Arī juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka: "Pietiktu, ja lietotu terminu "prettiesiski", lai aptvertu visas tās situācijas kad publiskās kārtības dēļ vai tieša likuma normas aizlieguma gadījumā tiesības liedz vienai vai abām darījuma pusēm tās tiesības, kas tām būtu citā situācijā."⁶¹ Domājams, ka Eiropas Savienības tiesībās lietotais termins public morality faktiski aptver visus Civillikuma 1415. pantā minētos juridiskos jēdzienus.

Vispārējā un speciālā norma. No juridiskās tehnikas viedokļa, Civillikuma 1415. pants un tam analogie panti citu valstu likumos ir kā tiesību normā ietverts princips, kura piemērošana notiek tad, kad attiecīgajai tiesiskajai attiecībai likumā nav paredzēts speciāls regulējums. Līdz ar to Civillikuma 1415. pants ir vērtējams kā vispārējā tiesību norma, kas piemērojama tiktāl, ciktāl attiecību neregulē speciālā norma.

Tā, piemēram, ir darījumi, kuri no labu tikumu viedokļa būtu jāatzīst par spēkā neesošiem, tomēr ir spēkā tā iemesla dēļ, ka speciālā norma paredz to spēkā esamību un nosaka īpašu kārtību nodarītā kaitējuma novēršanai. Tāds ir Civillikuma 2031. pants, kas risina situāciju, kad viena un tā pati lieta pārdota atsevišķi diviem pircējiem. Šāda situācija pēc būtības ir pretēja Civillikuma 1415. panta prasībām un otrais pirkuma līgums būtu atzīstams par spēkā neesošu, tomēr tiesiskās noteiktības labad likums paredz gadījuma speciālu regulējumu, kas izslēdz 1415. panta piemērošanu. Šāds viedoklis par minēto pantu piemērošanu aizstāvēts jau pirmskara juridiskajā literatūrā⁶² un pēdējo gadu tiesu praksē. (AT Senāta 10.09.2003. spriedums lietā Nr. SKC-373, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2003, Rīga, 2004, 216. lpp.)

Tajā pašā laikā praksē Civillikuma 1415. panta piemērošana netiek izslēgta gadījumos, kad speciālās normas pilnīgi uzskaita pamatus konkrēta darījuma atzīšanai par spēkā neesošu. Tā, piemēram, vienošanās izsolē padara izsoli par spēkā neesošu, pamatojoties uz 1415. pantu pat tad, ja nav pārkāpti nosacījumi, kas saskaņā ar likumu padara izsoli par spēkā neesošu.

Jānorāda, ka tiesu praksē netiek krasi nošķirti Civillikuma 1. pants un 1415. pants. Savos spriedumos tiesas abus pantus bieži vien piemēro, tos interpretējot sistēmiski: "Civillikuma 1. pants nav abstrakts, no citām tiesību normām un pušu noslēgtā tiesiskā darījuma noteikumiem atrauts taisnīguma priekšraksts, un līdz ar to tiesa pamatoti piemērojusi Civillikuma 1415. pantu par tiesību konkretizēšanu pēc labas ticības principa."

Mērķis kā patstāvīgs darījuma elements. Lai arī Civillikuma 1415. pants ir iekļauts likuma sadaļā par darījuma priekšmetu, patiesībā tas regulē jautājumus par darījuma mērķi un motīvu (causa), kas ir pats par sevi atsevišķs un patstāvīgs darījuma elements, kas izvērtējams atsevišķi no darījuma priekšmeta. Civillikuma 1415. pants kopā ar Civillikuma 1592. pantu veido patstāvīgu institūtu (Francijas Civilkodeksā šiem analogie panti ietverti atsevišķā kodeksa sadaļā).

Civillikuma 1415. pantā minētais mērķis ir mērķis subjektīvā nozīmē, atšķirībā no 1412. pantā minētā mērķa, ar kuru jāsaprot mērķis objektīvā nozīmē. Civillikuma 1415. pantā minētais mērķis ir darījuma dalībnieku motīvs (causa), kura dēļ un kura pēc tiek slēgts darījums. Savukārt mērķis 1412. panta izpratnē ir tas ārējais tiesiskais rezultāts, uz kura sasniegšanu vērsts darījums (piem., lietas iegūšana īpašumā).

Līdz ar to, ja pat ārēji darījums ir tiesisks (piem., formāli likumīgi noslēgts pirkuma līgums), tad, izvērtējot tā pamatā esošos motīvus, pastāv iespēja darījumu atzīt par spēkā neesošu.

It īpaši jānorāda, ka atsevišķos gadījumos Latvijas tiesas Civillikuma 1415. pantā minēto darījuma mērķi nenodala no darījuma priekšmeta, un līdz ar to arī neizvērtē pēc būtības argumentus par darījuma dalībnieku patiesajiem motīviem. Līdz ar to atsevišķos spriedumos redzams, ka tiesa patiesībā nav izvērtējusi darījuma pamatā esošos mērķus. Piem., "Īpašuma pirkšana un pārdošana kā darbība pati par sevi nav atzīstama kā neatļauta vai nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, un nevar atzīt par neatļautu un nepieklājīgu pircēju darbību, kuru mērķis ir iegūt īpašumu un kura iegūšana nav aizliegta ar likumu" (Augstākās tiesas Senāta 2006. gada 20. septembra spriedums lietā Nr. SKC–489).

Šāda pieeja būtu skaidrojama ar to, ka redakcionāli 1415. pants ietverts Civillikuma sadaļā "Darījuma priekšmets", tomēr, kā minēts, tiesām būtu jānodala darījuma priekšmets no darījuma mērķa, kas ir pilnīgi patstāvīgs darījuma tiesiskuma izvērtēšanas kritērijs. Izvērtējot šo aspektu, tiesām būtu jāveic darījuma dalībnieku subjektīvo vēlmju un mērķu noskaidrošana, kā arī spriedumā jāsniedz motivēts to atbilstības Civillikuma 1415. pantam novērtējums.

Labu tikumu noskaidrošana. Piemērojot Civillikuma 1415. pantu, Latvijas tiesas parasti necenšas izdalīt un analizēt tajā ietvertās juridiskās kategorijas, cenšoties tās precīzi piepildīt ar juridisku saturu un pakārtot konkrētajai tiesiskajai attiecībai. Tā vietā, lai veidotu metodoloģiski pareizu subsumpciju, tiesas parasti aprobežojas ar vispārīgu panta piesaukšanu spriedumā. Šeit gan jānorāda, ka pārsvarā gadījumu Civillikuma 1415. pants tiek piemērots saistībā ar tādu darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem, kuri veikti, rupji pārkāpjot likuma prasības (piem., tā sauktās bēniņu privatizācijas lietas). Šajos gadījumos Civillikuma 1415. pantam faktiski ir sekundāra loma un tas ir piesaucams vienīgi tā iemesla dēļ, lai uz panta pamata novērstu jau tā par prettiesiski atzīta darījuma sekas.

Tomēr gadījumos, kad lietas izskatīšanā nākas sastapties ar labu tikumu pārkāpumu, tiesas pienākums būtu noskaidrot konkrēto tikumu, kura pārkāpums tiek norādīts kā prasības pamats. Noskaidrojot labus tikumus, tiesai vajadzētu censties neizmantot ārpuslegālus tiesību avotus vai atsaukties uz kādām korporatīvām paražām un uzvedības normām. Šajā gadījumā būtu vērts ņemt piemēru no jau minētās Francijas tiesu prakses, kur ar labiem tikumiem tiek saprastas tās vērtības un uzvedības noteikumi, kas raksturīgi visai sabiedrībai kopumā. No sprieduma motivācijas viedokļa ir iespējams veiksmīgi piemērot tiesību analoģiju, t. i., labo tikumu izsecināt, analizējot, salīdzinot un vispārinot tās darbības, kuras likuma normas padara par sodāmām (piem., krāpšana) vai tieši pretēji – cenšas izcelt un veicināt (piem., adopcija).

Bieži labiem tikumiem pretēja rīcība jau ir iekļauta pozitīvajās normās, līdz ar to tā tiek kvalificēta par darbību, kas pretēja likumam. Piemēram, Konkurences likuma 18. pants uzskaita veselu virkni darbību, kas atzīstamas par negodīgu konkurenci. Tā kā pantā veiktais negodīgo darbību uzskaitījums nav pilnīgs, tad gadījumā, kad lietas izskatīšanā jāsastopas ar pantā neminētu darbību, tā tiek salīdzināta ar likumā uzskaitītajām. Atkarībā no pazīmju sakritības vai atšķirības izvērtējamā darbība tiks atzīta par godīgu vai negodīgu un līdz ar to arī par tiesisku vai prettiesisku.

Tomēr jānorāda, ka tiesību analoģija nebūtu uzskatāma par vienīgo pareizo ceļu, un lietu izskatīšanā visnotaļ pieļaujama ir arī atsaukšanās uz tādu sekundāro tiesību avotu kā tiesību doktrīna.

No procesuālā aspekta, ir interesants jautājums par to, vai tiesai jāvadās tikai no tādiem un jāapsver tikai tādi tikumi, kurus savā prasības pieteikumā norādījis prasītājs, vai arī pašai jānoskaidro tikums, uz kuru puses pat nav norādījušas. Lai arī procesā pastāv zināms sacīkstes princips, tomēr labie tikumi šajā situācijā ir tiesību avots, kura noskaidrošana ir objektīvs tiesas pienākums. Tajā pašā laikā par pamatotu būtu atzīstama tiesas rīcība, atstājot bez virzības prasības pieteikumu, kurš pamatots uz Civillikuma 1415. pantu, bet kurā netiek norādīts konkrētais labais tikums.

Reliģija. Attiecībā par gadījumu, kad darījums varētu tikt apstrīdēts kā pretējs reliģijai, jānorāda, ka pašreizējā situācijā valsts ir nodalīta no baznīcas, kā arī, ņemot vērā praktizēto reliģiju daudzveidību, valstī nepastāv vienota, visu atzīta un praktizēta reliģija, ar kuru būtu atzīti un vispārpieņemti kaut kādi uzvedības noteikumi. Līdz ar to tiesām pastāv iespēja atteikties piemērot minēto jēdzienu tieši vienotas reliģijas trūkuma dēļ.

Sarežģītāka situācija varētu rasties gadījumos, kad abas strīda puses ir vienas un tās pašas reliģijas praktizētājas. Domājams, ka gadījumos, ja puses pašas atzīst konkrētās reliģijas normas par sev saistošām, spriedums lietā neskar trešās personas vai publiskās intereses, būtu apsverama iespēja piemērot attiecīgo ticības mācības normu.

Tiesiskās sekas. Neraugoties uz relatīvi nelielo tiesu spriedumu skaitu, kur spriedums pamatots ar Civillikuma 1415. pantu, tiesu prakse ir radījusi jau divas pilnīgi vispārinātas atziņas, kuras faktiski var salīdzināt ar tiesību normām.

Prettiesiski nodibinātas saistības nevar radīt paliekošas tiesiskas sekas.

Darbības, kas pretējas likumiem vai labiem tikumiem, likums neaizsargā.

Pirmā atziņa nostiprina praksē nosacījumu, atbilstoši kuram neviens nevar iegūt tiesības, ja to iegūšanas pamats nav tiesisks. Tā attiecināta pamatā uz gadījumiem, kas saistīti ar īpašuma tiesības iegūšanu, kuras būtiska pazīme ir tieši iegūšanas tiesiskais pamats, tomēr ir piemērojama visām tiesiskajām attiecībām, ja vien likums nenosaka citādi. Faktiski tā tikai vēlreiz apstiprina jau romiešu tiesībās piemēroto principu – quod nullum est, nullum producit effectum.

Otrā atziņa attiecas vairāk uz procesuāliem aspektiem, kas saistīti ar prasījuma tiesību atzīšanu. Šajā jautājumā tiesu prakse nostiprinājusi principu, saskaņā ar kuru tiesas aizsardzību nebauda tādas attiecības, kas nodibinātas, neievērojot Civillikuma 1415. pantā minētos kritērijus.

Saskaņā ar Civillikuma 2387. pantu (atprasījums netikumīga vai pretlikumīga pamata dēļ): "Ko kāds saņēmis netikumīgam vai pretlikumīgam mērķim, to devējs, ja vien arī došana pati par sevi nav bijusi netikumīga vai pretlikumīga, var atprasīt no saņēmēja vai viņa mantiniekiem, vienalga, vai paredzētais mērķis sasniegts vai ne."

Minētā norma tieši piemērojama saistībā ar Civillikuma 1415. pantā minēto situāciju risinājumu. Tā kā norma ir piemērojama "klasiskām" civiltiesiskajām attiecībām, tad atsevišķos gadījumos tās piemērošana var likties apšaubāma. Tā, piemēram, "bēniņu un mākslinieku darbnīcu" nelikumīgas privatizācijas gadījumā arī pati došana (privatizācija) ir atzīstama par pretlikumīgu. Arī gadījumos, kad komerctiesiskajās attiecībās uzņēmuma valdes loceklis noslēdz prettiesisku līgumu savās, nevis sabiedrības interesēs, darījums var tikt atzīts par spēkā neesošu saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu, tomēr tā seku novēršanā ir jārēķinās ar Civillikuma 2387. pantu, kura izpratnē šī līguma izpilde var tikt atzīta par netikumīgu vai pretlikumīgu došanu.

Procesuālie jautājumi. Jānorāda, ka pašreizējā tiesu prakse nesniedz viennozīmīgu atbildi uz jautājumu par to, vai, izskatot prasību par Civillikuma 1415. pantam pretēja darījuma izpildi, atbildētājam ir jāceļ pretprasība par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, vai arī ir pietiekami tikai ar attiecīgas ierunas pretstatīšanu prasībai. Tāpat līdz šim neatbildēts jautājums ir par pašas tiesas kompetenci atzīt darījumu par spēkā neesošu ex officio gadījumos, kad lietas dalībnieki šādu prasījumu neizvirza, bet tiesai ir acīmredzams darījuma prettiesiskais mērķis.

 

---

¹ Administratīvā procesa likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 164(2551), 14.11.2001.

² LR Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans īpašums, 1998, 27. lpp.

³ Чезаре Санфилиппо. Курс римского частного права. Москва: БЕК, 2002, c. 68.

⁴ Ibid., c. 69.

⁵ Дождев Д.В.Римское частное право: Учебник для вузов. Под общ.ред. В.С. Нерсесяна. 2-е изд., изм. и доп. Москва: Норма, 2002, c. 141.

⁶ Чезаре Санфилиппо. Курс римского частного права. Москва: БЕК, 2002, c. 71.

⁷ Ibid., c. 87.

⁸ Ibid., c. 85.

⁹ Ibid., c. 80.

¹⁰ Ibid., c. 80.

¹¹ Дождев Д.В.Римское частное право: Учебник для вузов. Под общ.ред. В.С. Нерсесяна. 2-е изд., изм. и доп. Москва: Норма, 2002, c. 145.

¹² Чезаре Санфилиппо. Курс римского частного права. Москва: БЕК, 2002, c. 80.

¹³ J. Carbonnier, op.cit., Nr. 68. Cité par Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 7.

¹⁴ Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF. Université d’ Auvergne, 1995, p. 14.

¹⁵ Com.7 nov.1977, Bull. Civ.IV, Nr. 250. Cité dans le Code Civil. P.: Dalloz, 1994–1995, p. 806.

¹⁶ Soc. 7 févr. 1968, D. 1968.429. Cité dans le Code Civil. P.: Dalloz, 1994–1995, p. 805.

¹⁷ Ph. Malaurie, L’ordre public et le contrat, appendice, p. 261; cf. J.Hausier et J.-J. Lemouland, Ordre public et bonnes mœurs, Rep. Civ., 1993, Nr. 1. Cité par Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 7.

¹⁸ A.Bénabent, Les obligations, Montchrestien, 3e éd., 191, Nr. 142; Cité par Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 8.

¹⁹ A.Bénabent, Les obligations, Montchrestien, 3e éd., 191, Nr.140; Cité par Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 10.

²⁰ Ph. Malautie et L.Aynés, op.cit., Nr. 526. Cité par Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 11.

²¹ Ibid., p. 8.

²² Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 17.

²³ Cité dans le Code Civil. P.: Dalloz, 1994–1995, p. 804.

²⁴ Citēts Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 29.

²⁵ Ibid., p. 27.

²⁶ Starck B., Roland H., Boyer L. Introduction au droit. Paris: Litec. 2000, p. 541.

²⁷ Ph. Malautie et L. Aynés, op.cit., Nr. 562. Cité par Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 21.

²⁸ Civ. 2 janv. 1907, D.P 1907.1. 137. Cité dans Code Civil. P.: Dalloz, 1994–1995, p. 804.

²⁹ H. Dilcher, § 138, no 4, in: J. von Staudingers Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch (Répertoire de M. von Staudinger du code civil allemand), Dr. Arthur L. Sellier und Walter de Gruyter, 12e éd., 1980. Cité par Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 9.

³⁰ W. Hefermehl, § 134, no 20, in: Soergel, Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch, Verlag W. Kohlhammer, 12e éd., 1988. . Cité par Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 12.

³¹ H. Dilcher, § 134, no 5, in: J. von Staudingers Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch, Dr. Arthur L. Sellier und Walter de Gruyter, 12e éd., 1980. Cité par Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 12.

³² W. Hefermehl, § 134, no 2, in: Soergel, Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch, Verlag W. Kohlhammer, 12e éd., 1988. Cité par Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 12.

³³ Citēti Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 13.

³⁴ H. Thomas, § 817, no 12, in: Palandt, Bürgerliches Gesetzbuch, Verlag C. H. Beck, 52e éd., 1993. Citēts no Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 26.

³⁵ W. Fikentscher, Schuldrecht, Walter d e Gruyter, 8 e éd., 1992 , no 46. Citēts no Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 17.

³⁶ W. Hefermehl, § 134, no 31, in: Soergel, Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch, Verlag W. Kohlhammer, 12e éd., 1988. . Citēts no Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 25.

³⁷ Helmut Heinrichs: § 138, n. 21 in: Palandt, Bürgerliches Gesetzbuch, Verlag C. H. Beck, 52e édition, 1993. Citēts no Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 30.

³⁸ Th. Mayer -Maly , § 138, no 86, in: Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch, Verlag C. H. Beck , 3e éd., 1993. Citēts no Alexander Schäfer. L’illicéité des prestations et ses consequences. Mémoire. CF.; Université d’ Auvergne, 1995, p. 24.

³⁹ Халфина Р.О. Договор в английском гражданском праве. Москва: ИАН СССР, 1959, c. 177.

⁴⁰ Anson’s. Law of Contract. 25 edition. A.G.Guest, M.A. Clarendon press. Oxford. 1979, p. 223.

⁴¹ Халфина Р.О. Договор в английском гражданском праве. Москва: ИАН СССР, 1959, c. 220.

⁴² Ibid., c. 182.

⁴³ Ibid., c. 221.

⁴⁴ Anson’s. Law of Contract. 25 edition. A.G.Guest, M.A. Clarendon press. Oxford. 1979. p. 224.

⁴⁵ Халфина Р.О. Договор в английском гражданском праве. Москва: ИАН СССР, 1959, c. 179.

⁴⁶ Ibid., c. 180.

⁴⁷ Ibid., c. 180.

⁴⁸ Ibid., c. 181.

⁴⁹ The American Journal of International Law, Vol. 52, No. 2, 337-340. Apr., 1958.

⁵⁰ Халфина Р.О. Договор в английском гражданском праве. Москва: ИАН СССР, 1959, c. 217.

⁵¹ Ibid., c. 218.

⁵² Ibid., c. 219.

⁵³ Ibid., c. 218.

⁵⁴ Ibid., c. 216.

⁵⁵ Ibid., c. 219.

⁵⁶ Anson’s. Law of Contract. 25 edition. A.G.Guest, M.A. Clarendon press. Oxford. 1979. 224.p.

⁵⁷ Civīllikumi (Vietējo likumu kopojuma III daļa) Tulkojums ar pārgrozījumiem un papildinājumiem, kas izsludināti līdz 1935.gada 1.janvārim ar dažiem paskaidrojumiem). Sastādījuši prof. Dr.iur. A. Būmanis, H. Ēlerss, J. Lauva. Rīga:Valtera un Rapas akc. sab. izdevums, 1935, 386. lpp.

⁵⁸ Эрдман K. Обязательственное право губерний Прибалтийских. Рига, 1908, c. 12.

⁵⁹ Profesors Dr.iur. Sinaiskis V. Saistību tiesības. Latvijas civiltiesību apskats. Rīga: LU Studentu padomes grāmatnīca, 1940, 18. lpp.

⁶⁰ Turpat, 240. lpp.

⁶¹ Anson’s. Law of Contract. 25 edition. A.G.Guest, M.A. Clarendon press. Oxford. 1979, p. 221.

⁶² Буковский B. Cводь гражданских узаконений губерний Прибалтийских, Рига, 1912–1914, т. 2, c. 1109.