Ne bez pamata 2007. gada Senāta nolēmumu krājuma anotācijā atzīts, ka "administratīvās tiesas un jo īpaši Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments [..] jau kopš tā izveides ir iedibinājis tiesas nolēmumu kvalitātes augstu standartu, īpašu uzmanību pievēršot nolēmuma argumentācijai. Administratīvo tiesu devums vispārējo tiesību principu izpratnes attīstīšanā, cilvēktiesību nostiprināšanā un nenoteikto tiesību jēdzienu konkretizēšanā publisko tiesību jomā tuvinās Satversmes tiesas ieguldījumam".¹

Senāta Administratīvo lietu departaments savā praksē nevar izvairīties arī no Latvijas Republikas Satversmes² piemērošanas un iztulkošanas. Saskaņā ar Satversmes 85. pantu Satversmes oficiālās iztulkošanas tiesības gan ir piešķirtas Satversmes tiesai, kas galīgi izlemj strīdus par Satversmes normu tvērumu un saturu, tomēr, tā kā Satversme ir reāli funkcionējoša konstitūcija, tās normu piemērošana un līdz ar to arī iztulkošana bieži jāveic arī citiem tiesību piemērotājiem, tostarp Senāta Administratīvo lietu departamentam.³

Latvijas Satversmes sapulce Sa­tversmi pieņēma 1922. gada 15. februārī, taču tajā laikā Latvijas valsts varas orgānu sistēmā nebija paredzēta Satversmes tiesas izveide. Lēmumu par šādas tiesas izveidi konstitucionālais likumdevējs pieņēma tikai 1996. gadā, grozot Satversmes 85. pantu.⁴ Kā atzinis Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits, Satversmes tiesas izveidošana līdz šim ir bijis lielākais jauninājums Latvijas parlamentārās demokrātijas institucionālajā iekārtā.⁵

Šādā kontekstā var secināt, ka Satversmes tiesa ar Satversmes iztulkošanu nodarbojas tikai nedaudz vairāk nekā desmit gadu. Taču jāatzīmē, ka administratīvā kasācijas instances tiesa vēsturiski ir nevis tikai piecus gadus jauna, bet gan – gandrīz piecus gadus vecāka par pašu Satversmi. 1918. gada 6. decembrī pieņemtajā Pagaidu nolikumā par Latvijas tiesām un tiesāšanas iekārtu tika noteikts: "Kasācijas instance visās lietās ir Latvijas Senāts Rīgā, kurš izspriež lietas koleģiālā sastāvā un sadalās civil-, krimināl- un administratīvā nodaļās ar kopīgā sēdē vēlētiem priekšsēdētājiem."⁶ Arī Satversmes sapulces 1921. gada 4. martā pieņemtais Likums par administratīvām tiesām paredzēja, ka tiesu vara administratīvās lietās pieder Senātam.⁷ Neraugoties uz smagajām brīvības cīņām un jaunās valsts izveidošanas grūtībām, Latvijas Senāts un arī tā Administratīvais departaments (turpmāk – Administratīvais Senāts) tika izveidots un sāka spriest tiesu.⁸

Administratīvo lietu izskatīšanā Administratīvajam Senātam nācās iztulkot un piemērot gan Latvijas pagaidu satversmju, gan arī Satversmes normas. Vēsturiski tieši Latvijas Senāts kā pirmā tiesu varas institūcija iztulkoja Latvijas Satversmes normas. Šo faktu atzinusi arī Satversmes tiesa, savā praksē vairākkārt atsaucoties uz Latvijas Senāta nolēmumiem.⁹ Tādēļ šajā rakstā, par pamatu ņemot tieši Administratīvā Senāta izskatītās lietas, aplūkosim, kādi jautājumi bija aktuāli Satversmes normu piemērošanā un iztulkošanā starpkaru periodā.

Konstitucionālās justīcijas aizsākumi

Latvijas tiesību vēsturē ir izplatīta atziņa, ka pirmo reizi Latvijas vēsturē jautājumu par konstitucionālās tiesas izveidošanu ierosināja baltvācu jurists un politiķis Pauls Šīmans 1930. gadā.¹⁰ Šajā gadā publicētajā Satversmes apskatā viņš rakstīja: "[Varu] nodalīšana praktiski būtu nodrošināta tikai tad, ja mums būtu neatkarīga Valsts tiesu palāta, kura varētu pārbaudīt, vai parlamenta un izpildorgānu lēmumi ir saskaņā ar Satversmi, un vajadzības gadījumā tos atcelt."¹¹

Satversmes tiesas tiesnesis Juris Jelāgins nesenajā priekšlasījumā Latvijas Universitātē rosināja diskusijas aizsākumu par konstitucionālās tiesas izveidošanu meklēt vēl tālāk pagātnē. "Lai arī atsevišķi [Satversmes sapulces] deputāti uzskatīja, ka nepieciešams radīt institūciju, kas kontrolē Saeimu, tie nebija gatavi kā šādu institūciju radīt tiesu. Debatēs par iespējām izveidot specializētu tiesu, kas pārbaudītu vēlēšanu rezultātus, deputāti tieši uzsvēra: nevajag radīt tiesu iestādi, kas stāvētu pāri likumdevējam. Līdzīgs viedoklis esot bijis izplatīts juristu vidū. Kad 1923. gadā tika apspriests atsevišķu Satversmes normu interpretācijas jautājums, Kārlis Dišlers rosināja šā jautājuma izlemšanu atstāt Senāta kopsapulces kompetencē. Taču citi juristi uzskatīja, ka Satversmes iztulkošana nav Senāta kompetencē, to var darīt tikai Saeima."¹²

Var piekrist Satversmes tiesas tiesnesim J. Jelāginam, ka diskusija par konstitucionālās justīcijas izveidošanu netieši aizsākās jau Satversmes sapulcē un vēlāk plašu apspriešanu piedzīvoja 1923. gadā. Slavenajā Rīgas Juristu biedrības 1923. gada 13. septembra sapulcē, kad tika lemts par Satversmes 78.