Lai arī Krimināllikumā (turpmāk – arī KL) jau iepriekš veiktas nepārdomātas izmaiņas goda un cieņas tiesiskās aizsardzības regulējumā, rosība ap atsevišķu tiesību normu, kas nosaka atbildību par goda un cieņas aizskaršanu, izslēgšanu vēl joprojām turpinās.

Valsts sekretāru sanāksmē 15. janvārī Krimināllikumā tika izsludināti vairāki grozījumi, ko izstrādājusi Tieslietu ministrijā izveidotā pastāvīgā KL darba grupa. Izstrādāto grozījumu vidū ir arī priekšlikums svītrot atbildību par goda aizskaršanu, proti, no Krimināllikuma paredzēts izslēgt 156. pantu "Goda aizskaršana", kā arī 158. pantu "Goda aizskaršana un neslavas celšana masu saziņas līdzeklī", bet atbildību par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī ietvert KL 157. pantā "Neslavas celšana". Tādējādi Krimināllikumā ir lemts saglabāt tikai vienu vispārīgo normu, kas noteiktu atbildību par neslavas celšanu un neslavas celšanu plašsaziņas līdzeklī. Šādu grozījumu nepieciešamība tiek pamatota ar to, ka tādējādi tiktu novērsta normu dublēšanās attiecībā uz personas goda un cieņas aizsardzību Krimināllikumā un Civillikumā.¹

Nelolojot lielas cerības tikt sadzirdētai, tomēr atļaušos paust savu viedokli šajā jautājumā. Tā kā par goda un cieņas aizsardzības civiltiesiskās un krimināltiesiskās jurisdikcijas niansēm jau iepriekš esmu izteikusies "Jurista Vārdā" (15.01.08., Nr. 2), rakstā "Goda un cieņas civiltiesiskās un krimināltiesiskās aizsardzības nianses", šoreiz paudīšu savu redzējumu par goda un cieņas vietu tiesību sistēmā.

Pirmkārt, jāatzīmē, ka cilvēka nemantisko labumu aizsardzībai, to skaitā arī personas godam, cieņai un reputācijai īpaša vieta ierādīta starptautiskajos tiesību aktos.