1. Ievads

Parasti bērna aizvešana no viņa ierastās dzīves vides uz citu valsti atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz bērnu, jo viņam tiek atņemta pazīstama vide, pārtraukti kontakti ar draugiem un citiem viņam tuviem cilvēkiem. Šāds solis var izpostīt ne tikai bērna attiecības ar atstāto vecāku, vienaudžiem un citiem viņam mīļiem cilvēkiem, bet arī apdraudēt bērna tiesības uz izglītību un vispārējās drošības un stabilitātes sajūtu. Šo fenomenu pasaulē plašāk apzīmē ar jēdzienu "vecāku īstenota bērnu nolaupīšana" (parental child abduction), taču starptautiskajās privāttiesībās jēdziena būtību precīzāk raksturo formulējums "bērna nelikumīga aizvešana vai aizturēšana", kas nozīmē gadījumus, kad viens no bērna vecākiem aizved bērnu uz citu valsti vai aiztur viņu šajā valstī bez otra vecāka atļaujas.

Par problēmas aktualitāti liecina 1980. gada Hāgas konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem¹ (turpmāk tekstā – Hāgas bērnu nolaupīšanas konvencija), kas ir galvenais starptautisko privāttiesību instruments šīs problēmas risināšanā, pārsteidzoši lielā popularitāte. Šai konvencijai pievienojas pat valstis, kas nav Hāgas starptautisko privāttiesību konferences dalībvalstis, un šobrīd tai ir pievienojušās jau 80 valstis.

Latvijā vecāku īstenotas bērnu starptautiskās nolaupīšanas tēma nav padziļināti pētīta, iespējams, tādēļ, ka Latvijai līdz šim ir bijusi samērā neliela pieredze lietās, kas saistītas ar Hāgas bērnu nolaupīšanas konvencijas piemērošanu. Pēc autores domām, nākotnē starptautiskās bērnu nolaupīšanas civillietu skaits Latvijā varētu ievērojami pieaugt saistībā ar globalizācijas procesu straujo attīstību un arī faktu, ka Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, bet ES vecāku īstenotas bērnu nolaupīšanas problēmas risinājumam ir izveidots papildu normatīvais regulējums.²

Latvija ir Hāgas bērnu nolaupīšanas konvencijas dalībvalsts kopš 2002. gada 1. februāra, bet tiesu prakse nelikumīgas bērnu pārrobežu aizvešanas vai aizturēšanas lietās ir sākusi veidoties tikai pēdējos gados. Pamatojoties uz starptautisko tiesību teorijas atziņām un autores veikto tiesu prakses izpēti starptautiskās bērnu nolaupīšanas civillietās citās Hāgas bērnu nolaupīšanas konvencijas dalībvalstīs, šajā rakstā autore ir pievērsusies pirmo šādu lietu analīzei Latvijas tiesu praksē, īpašu uzmanību pievēršot Hāgas bērnu nolaupīšanas konvencijas 13(1)(b). panta interpretācijai.

2. Latvijas tiesu spriedumi un Hāgas bērnu nolaupīšanas konvencijas 13(1)(b). pants

Atbilstoši pašlaik spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, Latvijā pieteikumus par pieprasījuma iesniegšanu ārvalstij par bērna atgriešanu Latvijā izskata "rajona (pilsētas) tiesa pēc pieteicēja dzīvesvietas vai pēc bērna dzīvesvietas, kurā bērns mitis pirms prettiesiskās pārvietošanas vai aizturēšanas".³ Savukārt pieteikumus par bērna atvešanu atpakaļ uz valsti, kurā ir viņa rezidence, izskata "rajona (pilsētas) tiesa pēc bērna atrašanās vietas vai tās personas dzīvesvietas vai atrašanās vietas, kura prettiesiski pārvietojusi vai aizturējusi bērnu".⁴

Hāgas bērnu nolaupīšanas konvencijas lietās par bērnu atgriešanu, ja bērns ir atvests uz Latviju, nevienā no piecām pabeigtajām lietām tiesa nav pieņēmusi lēmumu par bērna atgriešanu viņa parastajā rezidencē (turpretī Latvijā no ārvalstīm ir atgriezti jau 16 bērni⁵). Divās lietās ir izbeigta tiesvedība, bet trīs lietās pirmās instances tiesas ir pieņēmušas lēmumus par bērna neatgriešanu viņa parastajā rezidencē un prasītāja pieteikuma noraidīšanu, pamatojoties uz Hāgas konvencijas 13(1)(b). panta izņēmuma gadījumiem, ko, izskatot blakus sūdzības, ir apstiprinājušas apelācijas instances tiesas.