1. Pirmais jautājums ir ļoti apjomīgs, un man šķiet, ka vajadzētu nošķirt lietas, ko prasa 69., 90., 100., 101. un citi Latvijas Republikas Satversmes panti. Jautājuma kontekstā būtu jānodala trīs pamatlietas: normatīvo aktu izsludināšana, pieejamības nodrošināšana valsts informācijai un informācijas atklātība. Domāju, ka attiecībā uz pirmo – likumu un citu normatīvo aktu izsludināšanu – būtu lietderīgi apsvērt pat īpaša tiesiskā regulējuma nepieciešamību, jo gribētu piebilst, ka Latvijā joprojām ir zināmas problēmas pat ar iespējām uzzināt normatīvos aktus. Piemēram, Latvijā ir daudz cilvēku ar īpašām vajadzībām, to skaitā neredzīgi cilvēki. Vai personas, kas nezina latviešu valodu. Šīs personas dzīvo Latvijas sabiedrībā. Kā viņi var uzzināt par savām tiesībām un pienākumiem? Šīs problēmas nedrīkst aizmirst, ja diskutē par iespējamiem uzlabojumiem oficiālās informācijas izsludināšanas jomā. Cits piemērs – ANO Drošības padomes rezolūcijas, kuras nekur nav izsludinātas (un vispār latviešu valodā nav pieejamas), taču minētas Latvijas Krimināllikuma 84. pantā. Pieļauju, ka daudzi nemaz nezina par šo faktu, kur nu vēl minēto rezolūciju saturu.

Manuprāt, svarīgi saprast, kāds ir likumu un citu normatīvo aktu izsludināšanas mērķis. Izsludināšanas mērķis ir, lai likumu un citu normatīvo aktu teksts saprotamā formā nonāktu līdz adresātam.

Izsludināšana nav tas pats, kas pieejamības nodrošināšana vai informācijas atklātība. Izsludināšana pati pēc savas būtības ir aktīva rīcība. To var salīdzināt ar reklāmu, kas "sludina" viedokļus – to taču nesauc par informācijas pieejamības nodrošināšanu. Arī normatīvo aktu izsludināšanas procesā valstij ir nevis vienkārši jānodrošina normatīvo aktu tekstu pieejamība, bet jāiet soli tālāk – valstij normatīvie akti ir "jāsludina". Tas ir nepieciešams, lai katrs subjekts varētu viegli uzzināt un realizēt savas tiesības un pienākumus.

Uzdotajā jautājumā ietvertais formulējums "oficiālā informācija", manuprāt, ietver vairākas informācijas grupas.

Pirmkārt, jau minētie normatīvie akti – likumi, Ministru kabineta noteikumi, starptautiskie līgumi, Satversmes tiesas spriedumi, lēmumi par amatpersonu iecelšanu un daži citi akti. (Izsludināšanai varbūt nevajadzētu attiekties uz visiem iekšējiem normatīvajiem aktiem.) Līdzīgā apjomā izsludināšana parādās, piemēram, Somijas konstitūcijas 79. pantā, kā arī Lisabonas līguma 254. pantā.

Jāpatur prātā, ka izsludināšana ir normatīvo aktu spēkā stāšanās nosacījums – Satversmes 69. pants sasaista abas šīs lietas. Tātad neizsludināts likums nevar radīt juridiskas sekas.

Savukārt attiecībā uz citu jautājumā pieminēto "oficiālo informāciju" varbūt nebūtu veicama "izsludināšana", bet gan drīzāk vienkārši "publicēšana". Skaidrs, ka, piemēram, oficiālajā laikrakstā publicētai kādas partijas programmai nav ar tāda paša juridiska spēka un sabiedriskas nozīmības kā, piemēram, likums par iedzīvotāju nodokli.

Tādēļ, pēc manām domām, formāli apvienot jēdzienā "oficiālā informācija" dažādas nozīmības informāciju (jau minētos obligāti izsludināmos normatīvos aktus un informāciju, kura atbilstoši likumam ir jāpublicē) var tikai ērtības labad.

Jautājums par to, vai oficiālā informācija izsludināma vienā vietā (oficiālajā laikrakstā un interneta vietnē), ir saistīts ar lietotāju ērtībām un finanšu aspektu.

Neapšaubāmi, viens oficiāls informācijas avots ir ļoti ērts. Taču, ja runājam par papīra formāta oficiālo laikrakstu, šeit ir vairākas piezīmes.

Pirmkārt, ja tajā publicē arī tādu informāciju, kas nav vispārsaistoša, tas var sadārdzināt visu laikrakstu. Ja "Latvijas Vēstnesī" šobrīd tiktu publicēti tikai normatīvie akti, laikraksts būtu ievērojami plānāks un acīmredzot arī lētāks (diemžēl arī mazāk noderīgs un populārs).

Mans priekšlikums būtu rūpīgāk nodalīt informāciju, uz kuru attiecas "oficiālās izsludināšanas" nepieciešamība (to arī turpmāk izsludināt oficiālajā laikrakstā), un citu informāciju, kas valstij jāpublisko, piemēram, ziņas par laulāto mantisko attiecību reģistru, utt. (Tālākas diskusijas gaitā varētu nonākt pie secinājuma, ka to var publiskot valsts uzturētajā elektroniskajā vietnē).

Otrkārt, no uztveramības viedokļa, jāatceras, ka gadījumā, ja oficiālajā laikrakstā tiek publicēts liels apjoms citas (atbilstoši likumam publicējamas, bet ne izsludināmas) informācijas, pastāv risks, ka svarīgākās lietas – saistošie normatīvie akti – pazūd starp mazāk svarīgajām. Šādu pārmetumu gan nevar attiecināt uz "Latvijas Vēstnesi", kur likumi un Ministru kabineta noteikumi šobrīd atrodami laikraksta sākumdaļā, bet cita veida informācija – tālākajās lappusēs.

2. Atbildot uz jautājumu, vai oficiālajai publikācijai jābūt papīra vai elektroniskā formātā (vai abos veidos), situāciju analizēšu galvenokārt saistībā ar to valsts informācijas daļu, uz kuru attiecas jau iepriekš minētais jēdziens "izsludināšana", resp., vispārsaistošiem normatīvajiem aktiem.

Ja oficiālā laikraksta papīra formāts tiek likvidēts un ārējo normatīvo aktu izsludināšana notiek vairs tikai elektroniski, tad man izskatās, ka mēs jau daļēji pārejam uz dzīvi tādā kā "matriksa" pasaulē. Ja tā nenopietni turpina šo vīziju, tad nākamais solis – elektroniska likumu pieņemšana, elektroniska Saeima un elektroniska valdība. Process noslēgsies, kad kā personas dzīvesvieta tiks deklarēta e-pasta adrese...

Runājot nopietni, prātīgāk tomēr būtu elektronisko sasniegumu iespējas izmantot paralēli "pārbaudītām vērtībām", kā papildu ērtību nodrošinājumu.

Gadījumā, ja normatīvo aktu izsludināšana notiktu tikai elektroniskā vidē, to drīzāk varētu vērtēt nevis kā aktīvu izsludināšanas darbību (kādai tai vajadzētu būt), bet gan tikai kā pieejamības nodrošināšanu. Šādā gadījumā, manuprāt, valsts oficiālā informācija nesasniegs tās adresātu – personas, kurām valsts noteiktās tiesības un pienākumi ir svarīgi.

Ir būtiska atšķirība starp aktīvu izsludināšanu un pieejamības nodrošināšanu. Lai gan tas nav praktiski iespējams, visefektīvākā likumu izsludināšana noteikti būtu tad, ja likumi katram pilsonim tiktu " izstāstīti" klātienē. Esmu dzirdējis, ka kādreiz t. s. senajos laikos ir bijusi prakse, ka atsevišķu valsts iestāžu darbinieki laukos ir apstaigājuši saimniecības, sasau­kuši kopā saimes un mutiski informējuši par varas iestāžu pieņemtajiem lēmumiem – lai visi būtu informēti. Protams, tas ir ļoti dārgi un diezin vai mūsdienās praktiski iespējami. Taču tādi "izsludināšanas" precedenti ir bijuši.

Lai šobrīd runātu par to, ka var atteikties no normatīvo aktu izsludināšanas papīra laikrakstā un pāriet uz elektronisko izsludināšanu, ir nopietni jāapsver divi aspekti: cik daudz šādā veidā tiks ierobežota izsludināto tekstu publiskā pieejamība un iespēja uzzināt savas tiesības un pienākumus un vai tādējādi pieejamība būs lētāka vai dārgāka?

Ja tiks likvidēts papīra laikraksts, tas vairs nebūs nopērkams kioskos. Bibliotēkās to nevarēs izlasīt uz papīra, bet tikai elektroniski. Lai cilvēks varētu nopietni iepazīties ar likuma tekstu, ļoti ticams, ka viņam tas vienalga būs nepieciešams papīra izdrukas veidā (lai varētu paņemt līdzi uz mājām, lasīt rūpīgi, pa daļām utt.). Tātad papīra versijas izdrukas izmaksas saglabāsies, tikai nauda tiks ņemta no indivīda kabatas. Izmaksas tiks vienkārši pārceltas. Turklāt, iespējams, likuma izdruka no valsts oficiālā portāla bibliotēkā maksās vairāk nekā šobrīd maksā drukātais laikraksts "Latvijas Vēstnesis". Tātad pat gadījumā, ja oficiālais elektroniskais portāls būs bez maksas, faktiski var iznākt pretējais – oficiālā informācija maksās dārgāk nekā līdz šim.

Vēl viens būtisks kritērijs – interneta pieejamība. Šaubos, vai Latvija ir sasniegusi tādu interneta pārklājuma un lietotāju daudzuma līmeni, lai varētu apgalvot, ka elektroniska publikācija būtu pieejamāka nekā uz papīra drukāts laikraksts.

Nevar aizmirst arī par elektroniski pieejamās informācijas "ievainojamību" un "hakerus".

Līdz ar to es uzskatu, ka atteikšanās no oficiālās publikācijas papīra versijas ir pāragra. Jo prātā vienmēr jāpatur mērķis – normatīvo aktu izsludināšana ir aktīva darbība ar mērķi sasniegt adresātu.

4. Tā kā likumu un citu normatīvo aktu izsludināšana ir tipiska valsts varas funkcija, šī funkcija ir jāpilda valstij (arī gadījumā, ja tiek ieviesta oficiāla elektroniska publikācija). Faktiski tas ir pilnīgi klasisks valdības pienākums.

Ja valsts normatīvo aktu izsludināšanu nodod privātam partnerim, jāsaprot, ka izsludināšana kļūst savā ziņā atkarīga no šī privātā partnera. Pirmkārt, privātais partneris to noteikti darīs par maksu un nolūkā nopelnīt. Tātad oficiālā izsludināšana kļūs par biznesa plāna sastāvdaļu, kas ir pēc būtības nepieļaujami. Vēl pastāv bīstamība saistībā ar bankrota risku, atteikšanos publicēt utt.

Tādēļ neredzu iemeslu, kādēļ lai valsts mainītu pašreiz iedibināto valsts oficiālās informācijas izsludināšanas institucionālo kārtību.