1. Visupirms ar "oficiālo informāciju" es saprotu to, ko valsts jau konstitūcijā vai ar likumu ir apsolījusies izsludināt publiski. Valsts pat ir apsolījusies, ka tā nodrošinās, lai visi zinātu savas tiesības (Satversmes 90. pants). Pamatā šī oficiālā informācija ir ārējie normatīvie akti (likumi, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi). Turklāt bez kādām diskusijām tiek prezumēts, ka ikviens zina, kas rakstīts šajos dokumentos, jo valsts tos ir oficiāli darījusi zināmus. (Šeit gan varētu nopietni diskutēt par to, kā valsts nodrošina, lai iedzīvotāji valsts valodā varētu brīvi iepazīties ar tikpat saistošajiem Eiropas Savienības "likumiem".)

Otru oficiālās informācijas grupu veido dažādi izziņojumi, kuri saskaņā ar likumiem ir jāpadara publiski pieejami, jo indivīdam saistībā ar konkrēto ziņu noteiktā laika periodā var rasties kāds pienākums vai tiesības (maksātnespējas pieteikumi, mantojuma atklāšanās, nederīgo dokumentu atsaukumi u. tml.). Šeit varētu būt dažādas tiesu ziņas, pašvaldību paziņojumi utt. Arī Satversmes tiesas likums noteic, ka spriedumi ir jāpublicē.

Valsts pārvaldes iestāžu dokumentu (metodikas, kārtības utt.) publiskošana ir valsts interesēs, lai izskaidrotu kādu rīcību, veidotu vienotu praksi, tā atvieglo iedzīvotāju un valsts iestāžu sadarbību. Domāju, ka to nevarētu saukt par oficiāli nepieciešamo, taču par vēlamo publicēšanu gan. Līdzīgi varētu vērtēt Saeimas vai Valsts prezidenta paziņojumus (politiskos dokumentus), kuru mērķis jau pēc būtības ir tikt oficiāli izpaustiem, lai visi saprastu konkrēto problēmu.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka oficiālajam informācijas nesējam ir jābūt vienam avotam. Būtu neloģiski un ekonomiski neizdevīgi, ja valsts uzturētu (vai pirktu) pakalpojumu no vairākiem ziņu izplatītājiem. Savukārt iedzīvotājiem tāds juceklis, kad nav skaidrs, kur ko var atrast, radītu tiesību aizskārumu, un tiem pilnīgi pamatoti būtu tiesības vērsties Satversmes tiesā. Turklāt informācijas meklēšana vairākos avotos prasa gan daudz laika, gan papildu līdzekļus.

2. Es atbalstītu oficiālās informācijas izsludināšanu gan papīra, gan elektroniskā formātā. Elektroniskais formāts ir parocīgs lietotājam (var ātri sameklēt vajadzīgo terminu, operatīvi var nodrošināt konsolidētās teksta versijas). Taču tas nav pieejams visiem iedzīvotājiem: tehnikas iegāde, sakaru kanālu nodrošināšana, izmaksas, prasme rīkoties ar tehniku – to nevar prasīt no ikviena. Domāju, ka problēmas var radīt arī atšķirīgās programmatūras, elektroniskās informācijas "valoda" utt. Noteikti uzsvērtu arī to, ka elektroniskā vide ir pakļauta apdraudējumiem (piemērs par uzbrukumu Igaunijas datoru sistēmai). Neviena aizsardzības programma nav pilnīga. Un tad var rasties liels apjukums visā valstī. Likumu sistēmas "sabrukums" radītu lielāku haosu nekā dažu datoru vai sistēmas "uzkāršanās" kādā iestādē vai veikalā.

Papīra formāts ir pārdzīvojis visus laikmetus, un tas saglabāsies arī nākotnē. Tas ir drošākais identiskā teksta jeb kontroleksemplāra saglabāšanas veids, visiem cilvēkiem vienkāršāk un lētāk pieejamais informācijas avots. Patiesi, vismaz bibliotēkās šādam izdevumam vajadzētu būt.

Es noteikti atbalstītu pozīciju, ka valsts oficiālajiem izziņojumiem ir jābūt pieejamiem bez maksas. Ja iedzīvotāji ir ievēlējuši savus pārstāvjus, lai tie darītu darbu – pieņemtu likumus, tad šo likumu paziņošana saviem vēlētājiem nevarētu būt maksas pakalpojums. Nedrīkstētu būt tāda attieksme, ka cilvēkam ir pienākums zināt likumus, bet tas ir atkarīgs no viņa materiālā stāvokļa (ja nav naudas, nevari realizēt arī savas tiesības, jo nezini tās). Valstij būtu jāuztur oficiālās informācijas nesējs (no budžeta vai piesaistot citus līdzekļus), lai nodrošinātu visiem iedzīvotājiem šīs informācijas pieejamību (vismaz lētāko un plašākai sabiedrībai pieejamāko veidu).

3. Jau pie pirmā jautājuma norādīju – publiski izsludināmajai informācijai ir jābūt vienā avotā. Vairāku "oficiozu" pastāvēšana var radīt sajukumu. Tas arī apgrūtinātu nepieciešamās informācijas meklēšanu. It īpaši nespeciālistiem var būt neskaidrs informācijas dalījums pa nozarēm (nereti pat speciālistiem nav skaidrs, kas informācijā ir pamatjautājums).

4. Šajā jautājumā jānorobežojas no ekonomiskās puses, proti, kas iznāktu lētāk. Praksē esmu pārliecinājies, ka pakalpojuma nodošana privātajam sektoram parasti ir tikai palielinājusi izmaksas. Īpaši riskanti tas ir ar monopoliem. Taču nauda šeit nedrīkstētu būt par mērauklu. Svarīgākais ir oficiālās informācijas ticamība un sistēmas drošība.

Privātais izsludinātājs var atbildēt tikai ar savu mantu. Bet dažkārt neliela novilcināšanās (kā gan tehnika mūs reizēm pieviļ!) vai kļūda oficiāli izziņojamajā tekstā var būt tik nozīmīga, ka uzņēmējs labprāt ir gatavs atvainoties un jau nākamajā dienā "savu bodīti klapēt ciet". Tā teikt, bizness neizdevās. Turklāt šādā situācijā var tikt izmantota arī šantāža, jo momentā atrast otru "oficiozu" var būt apgrūtinoši.

Ja valsts izvēlētos pirkt šo pakalpojumu no privātā sektora, atbildība jebkurā gadījumā saglabātos valstij. Ja kļūdainās informācijas dēļ kādam rastos problēmas, atbildētājs būtu valsts, jo tā izvēlējās informācijas izplatītāju. Indivīds prasa oficiālu un ticamu informāciju no savas valsts, viņš nav slēdzis saistību līgumu ar kādu privātu uzņēmumu.