Līdzīgi kā citas pasaules valstis, arī Latviju ir skārusi finanšu un ekonomiskā krīze. Uzņēmējdarbības aktivitātes kritums, kas mazinājis nodokļu ieņēmumus valsts budžetā un vienlaikus palielinājis izdevumus sociālajām vajadzībām, nepieciešamība ievērot stingru fiskālo disciplīnu un pildīt starptautisko aizdevēju nosacījumus, samazinot tēriņus valsts pārvaldē, tai skaitā pašvaldībās, – tie ir šī brīža aktuālie jautājumi. Situācija Latvijas tautsaimniecībā izskatās pietiekami bēdīga. Un vēl sliktāku to padara fakts, ka joprojām nav piedāvāts komplekss krīzes situācijas risinājums. Šķiet, visi gaida, lai situācija atrisinās pati no sevis. Visdrīzāk, tā tomēr nebūs. Līdz šim piedāvātie politikas plānošanas dokumenti un tiesību aktu grozījumi galvenokārt ir orientēti uz finanšu līdzekļu taupīšanu un valsts pārvaldes sektora pakalpojumu optimizēšanu, nevis uz valsts attīstības veicināšanu. Ja par šo jautājumu mēs laikus nedomāsim, tad var gadīties, ka pēc pāris gadiem, kad citas pasaules valstis sāks atgūties no ekonomiskās lejupslīdes, Latvija joprojām cīnīsies ar krīzi un tai nebūs stabila pamata turpmākai izaugsmei. Šā raksta uzdevums ir piedāvāt iespējamos rīcības variantus tiesiskajam regulējumam – kompleksam valsts krīzes situācijas risinājumam, kā arī ieskicēt tos jautājumus, kuriem šajā tiesiskajā regulējumā būtu jāpievērš īpaša uzmanība.