Autortiesības ir absolūtas izņēmuma tiesības, kas pieder darba autoram uz viņa radošās darbības rezultātu literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā izpausmes veida, formas un vērtības.⁵ Tām ir personisku un mantisku tiesību raksturs. Personiskās tiesības nodrošina saiti starp autoru un viņa darbu un aizsargā darbā izpausto autora personību.⁶ Savukārt autora mantiskās tiesības regulē darba izmantošanas jautājumus. Autoram ir tiesības izmantot savu darbu jebkādā veidā, atļaut vai aizliegt tā izmantošanu un saņemt atlīdzību par atļauju izmantot savu darbu un par darba izmantošanu.⁷ Autortiesību absolūtais, liettiesiskais raksturs nozīmē, ka tās ir spēkā attiecībā pret visām trešajām personām un ikvienam ir pienākums tās ievērot un atturēties no to aizskaršanas.⁸

Tieši šis tiesību sistēmas garantētais monopols bieži rada pretestību darbu izmantotāju vidū, liekot apšaubīt autortiesību lietderību un uzlikto ierobežojumu pamatotību. Šo attieksmi pastiprina autoru darbu nemateriālā daba un mūsdienu tehnikas piedāvātās iespējas nesankcionētai un kvalitatīvai darbu pavairošanai un izplatīšanai. Rezultātā lietotājam šķiet vienkāršāk darbu pārkopēt un nemaksāt, nekā noslēgt licences līgumu un izmantot legāli. Tomēr šāda nostāja ir tuvredzīga. Tā ignorē radošās darbības nozīmīgumu un tās devumu kultūrai un sabiedrībai. Autortiesības mūsdienās aptver ļoti plašas jomas – izdevējdarbību, mūzikas un filmu industrijas, datorprogrammu izstrādāšanu, radio un televīziju darbību. Visas šīs jomas saistās ar nozīmīgiem finansiāliem ieguldījumiem un ievērojamu devumu iekšējam kopproduktam. Augsta autortiesību aizsardzība stimulē radošo darbību, atalgo autoru par viņa pūlēm un amortizē kultūras industrijas ieguldījumus.

Darbu izmantošana tiešsaistes režīmā

Tā kā autoram ir izņēmuma tiesības uz jebkādu sava darba izmantošanu, tad aizsargāta ir arī darbu izmantošana internetā. Muzikālu darbu⁹ izmantošanu internetā tiešsaistes režīmā var kvalificēt gan kā darba padarīšanu pieejamu sabiedrībai pa vadiem vai citādā veidā tādējādi, ka tam var piekļūt individuāli izraudzītā vietā un individuāli izraudzītā laikā (turpmāk tekstā – tiesības padarīt darbu pieejamu sabiedrībai),¹⁰ gan kā darba raidīšanu.