9. Jūnijs 2009 /NR. 23 (566)
Intervija
Starptautiskās tiesības ir valsts interesēs
20
Prof. Dr.iur.
Ineta Ziemele
Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese,
intervijā Jānim Plepam 

Šā gada pirmā puse Latvijā lielā mērā aizritējusi diskusijās par cilvēktiesībām. Ekonomiskā krīze un valsts budžeta tēriņu ierobežošana bijusi par pamatu tik bieži dzirdētajām atsaucēm uz valsts pienākumu nodrošināt personu sociālās tiesības un tiesiskās paļāvības principa tvērumu. Pēc Lieldienām Latvijā viesojās Eiropas Cilvēktiesību tiesas prezidents Žans Pols Kosta ar oficiālu Eiropas Cilvēktiesību tiesas delegāciju. Savukārt maija nogalē Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta sāka izskatīt lietu "Kononovs pret Latviju", kurā nozīmīgi ir ne tikai cilvēktiesību, bet arī Latvijas valstiskuma atjaunošanas jautājumi.

"Jurista Vārds" tikās ar autoritatīvo starptautisko tiesību un cilvēktiesību speciālisti – Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi profesori Dr.iur. Inetu Ziemeli, lai pārrunātu Latvijai aktuālus tiesību jautājumus.

Latvijas nepārtrauktība – valstiskuma pamatelements

Deviņpadsmit gadus pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas juristu un politiķu diskusijās vēl joprojām aktuāls ir jautājums par Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību (kontinuitāti). Mazliet vairāk par gadu pagājis kopš Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanas Robežlīguma lietā, kurā tika vērtēts arī valstiskās nepārtrauktības jautājums. Kāds šobrīd ir starptautiskās sabiedrības viedoklis par Latvijas kontinuitāti?

Jautājums par Latvijas kontinuitāti ir vērtējams divos līmeņos. Viens līmenis ir šā jautājuma politiskais vērtējums, bet otrs – juridiskais vērtējums. Nevarētu teikt, ka Latvija saskaņā ar Starptautisko tiesību komisijas "Pantos par valstu starptautisko atbildību" noteiktajiem principiem būtu atteikusies no nepārtrauktības principa un ar to saistīto zaudējuma atlīdzības prasību. Bet juridiskā atbilde, protams, ir ļoti saistīta ar politisko, jo kurā mirklī tad notiek šī atteikšanās no principa un juridiskām prasībām? Tā var izveidoties ar vienu, skaidru valsts vadītāja vienpusēju paziņojumu. Taču tā var veidoties arī no dažādām, cieši saistītām darbībām, kas notiek gadu laikā. Piemēram, Latvijas kontekstā ir ļoti interesanti raudzīties uz valdības darbībām, uzturot prasību par valsts nepārtrauktību, uz konsekvenci, vai nu pieņemot likumus, vai ārpolitiskajā darbībā, amatpersonām runājot vai nerunājot par neatkarības atjaunošanas juridiskajām sekām.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
20 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Ir ok
14. Jūlijs 2009 / 19:36
0
ATBILDĒT
Jauki beidzot dzirdēt no zinoša cilvēka tāda rakstura tēzi: var jau tai ECT judikatūrai sekot, bet dalībvalsts var nonākt pie tā, ka nav ko vairs maksāt. Tik tiešām, - labklājība un prasti skaitļi nav dažādās realitātēs ar tiesiskumu. Par to ir vērts padomāt.
Lasītājs
12. Jūnijs 2009 / 12:20
0
ATBILDĒT
Latgales jautājums Latvijas valsts nodibināšanā bija ļoti svarīgs. No vēstures ir zināms, ka daļa Latvijas teritorijas atradās Vidzemes guberņā, daļa Kurzemes guberņā, daļa Vitebskas guberņā, kas bija nevis Baltijas guberņa, bet Iekškrievijas guberņa. Problēmu radīja arī tas, pēc kādiem principiem novilkt robežas starp jaunizveidotajām valstīm, jo Krievijas guberņu un pagastu iedalījums šeit nederēja. 1917.gadā notikušajā kongresā Rēzeknē, kurā tika pieņemts lēmums par apvienošanos ar Baltijas guberņas latviešiem, tika daudzkas solīts pretī latgaliešiem, tostarp autonomija, katoļu ticības brīva prakstizēšana utt. Tomēr drīz vien izrādījās, ka iepriekšteikto solījumu izpilde kavējās. Tāpēc visai aktuāls bija jautājums, kurai jaunizveidotajai valstij solījumu neizpildes gadījumā pievienoties. Īpašas raizes sagādāja tas, ka latgalieši varētu pievienoties Polijai kā katoliskai valstij. Principā to varēja izsarīt, sasaucot latgaliešu kongresu, līdzīgu, kāds bija noticis 1917.gadā Rēzeknē. Satversmes Sapulces deputāti no tā visvairāk baidījās. Vienīgais ko viņi izpildīja, bija Konkordāta noslēgšana. Ja nebūtu noslēgts Konkordāts, Latgale noteikti būtu Polijas sastāvdaļa.
Švarcs
12. Jūnijs 2009 / 11:26
0
ATBILDĒT
Ja izejam no prezumpcijas, ka Latgales deputāti Satversmes sapulcē cīnījās par Latgales autonomiju un Satversmes 3.panta mērķis būtu bijis nepieļaut šādas ķecerīgi latgaliskas domas, tad domājams, ka kuluāros par šo 3.panta zemtekstu būs bijušas diskusijas un latgaliešiem būtu bijis tas jāsaprot. Nez vai viņi atbalstītu 3.pantu šādā redakcijā, ja tas regulētu Latgales pašpārvaldes vai autonomijas jautājumus. Bet 2.lasījumā 04.10.1921. Satversmes 3.pants pieņemts vienbalsīgi. Savukārt 3.lasījumā Marģers Skujenieks tad arī teica sakramentālos vārdus, ka 3.pants neregulē atsevišķu apgabalu tiesības. Un atkal neviens latgalieties neiebilda. Vai patiešām mēs uzskatām, ka Satversmes sapulcē ievēlētie Latgales pārstāvji nesaprata, par ko tiek balsots un par to neiebilda? Man šķiet tieši pretēji - Trasuna un Kempa runas pie citiem pantiem liecina, ka viņi sekoja uzmanīgi līdzi debatēm un pie jebkura Latgales interešu apdraudējuma debatēs centās aizstāvēt novada intereses.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 17
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties