28. Jūlijs 2009 /NR. 30 (573)
Skaidrojumi. Viedokļi
Iestādes lēmuma un civiltiesiska līguma mijiedarbība
1
Mg.iur. (ar izcilību)
Edvīns Danovskis
zvērinātu advokātu biroja "Raidla, Lejiņš & Norcous" jurists,
LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras zinātniskais asistents 

Iestāde privāto tiesību jomā var darboties tikai tad, ja kādā tiesību normā ietverts attiecīgs pilnvarojums. Vispārējais pilnvarojums iestādes darbībai privāto tiesību jomā paredzēts Valsts pārvaldes iekārtas likuma1 87. pantā. Tomēr vairākos normatīvajos aktos noteikts, ka iestādei pirms līguma noslēgšanas ir jāizdod administratīvais akts, kas vai nu nosaka, ar kuru personu līgums slēdzams, vai arī pēc būtības izlemj, vai personai ir subjektīvās tiesības prasīt attiecīga līguma noslēgšanu. Šajos gadījumos notiek divu dažādu tiesību apakšnozaru galveno institūtu – administratīva akta un civiltiesiska līguma – mijiedarbība, kuras izpausmēm un problēmu risinājumiem veltīts šis raksts.

Administratīva akta un civiltiesiska līguma mijiedarbība rada arī vairākus sarežģījumus procesuālajās tiesībās, kuri šajā rakstā nav analizēti. Atsevišķa tiesību piemērošanas problēma vēl joprojām ir iestādes pieņemto lēmumu kvalifikācija, proti, privāto tiesību jomā pieņemti lēmumi vai iestādes iekšēji lēmumi tiek uzskatīti par administratīviem aktiem (un otrādi). Tādēļ pirms administratīvā akta un civiltiesiska līguma mijiedarbības izklāsta lietderīgi norādīt uz tiem iestāžu lēmumu veidiem, kas dažkārt tiek uzskatīti par administratīviem aktiem, taču tādi nav.

 

1. Izplatīti iestāžu lēmumi, kas nav administratīvi akti

1.1. Lēmums par valsts vai pašvaldību mantas atsavināšanu

Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumā2 (turpmāk – Atsavināšanas likums) un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta 30.05.2006. noteikumos Nr. 525 "Kārtība, kādā atsavināma valsts un pašvaldību manta"3 ietvertā juridiskā konstrukcija tiesību piemērotājiem mēdz radīt priekšstatu, ka lēmums par valsts vai pašvaldības mantas atsavināšanu vai atteikšanos atsavināt mantu ir administratīvs akts. Piemēram, pašvaldības dome pieņēmusi lēmumu par atteikumu uzsākt valsts mantas atsavināšanu un lēmumā iekļāvusi norādi, ka lēmums ir pārsūdzams administratīvajā tiesā.4 Arī Ministru kabineta rīkojuma "Par valsts nekustamās mantas Varoņu ielā 33, Rēzeknē pārdošanu" projekta anotācijā iekļauta norāde, ka indivīds savas tiesības var aizstāvēt administratīvā procesa kārtībā.5

Tāpat Rīgas apgabaltiesa VAS "Valsts nekustamie īpašumi" atteikumu uzsākt valsts mantas atsavināšanas procedūru uzskatījusi par administratīvu aktu.6 Lietas apstākļus un tiesas argumentāciju noderīgi izklāstīt sīkāk. Prasītājai piederēja 24/25 domājamās daļas no nekustamā īpašuma, bet atlikusī 1/25 domājamā daļa piederēja valstij (Zemkopības ministrijas "personā"). Prasītāja VAS "Valsts nekustamie īpašumi" iesniedza nekustamā īpašuma atsavināšanas ierosinājumu, taču atsavināšanas ierosinājums tika noraidīts, jo nekustamais īpašums esot nepieciešams publisko funkciju veikšanai (meliorācijas sistēmu ekspluatācijas un uzturēšanas kontroles un valsts uzraudzības nodrošināšanai). 2006. gada 30. janvārī prasītāja lēmumu pārsūdzēja administratīvajā rajona tiesā, kura atzina, ka valstij kā jebkuram privātīpašniekam ir tiesības atsavināt mantu, kas tai nav nepieciešama, un šī atsavināšana ir privāttiesisks darījums, tādēļ strīds nav piekritīgs administratīvajai tiesai. Prasītāja iesniedza prasību Rīgas apgabaltiesā, lūdzot izbeigt kopīpašuma attiecības, pamatojoties uz Civillikuma 1074. un 1075. pantu par kopīpašuma izbeigšanu. Paskaidrojumos Zemkopības ministrija norādīja, ka, "ņemot vērā lietā esošos dokumentus, prasītāja var panākt sev vēlamo rezultātu administratīvā kārtā".7 Rīgas apgabaltiesa no lietas materiāliem secināja, ka "kopīpašums nekustamajā īpašumā [..] prasītājai un valstij [..] pastāv, pamatojoties uz Ministru kabineta [..] rīkojumu [..]"Par nekustamo īpašumu [..] saglabāšanu valsts īpašumā". Ministru kabineta rīkojums atzīstams kā administratīvs akts, tādējādi kopīpašumu ar valsti, kas radies administratīvo aktu rezultātā, var izbeigt, tikai izdodot administratīvu aktu administratīvā procesa kārtībā".8 Tiesa nosprieda, ka Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likums nosaka īpašu kārtību, kādā izbeidzams kopīpašums ar valsti vai pašvaldību, tādēļ šī likuma attiecīgās normas uzskatāmas par speciālajām pret Civillikuma 1074. un 1075. pantu. "Tādējādi tiesa secina, ka starp valsti un indivīdu jautājumā par kopīpašuma izbeigšanu, to atsavinot, regulējošais Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likums darbojas publisko tiesību jomā un šī likuma speciālās tiesību normas ierobežo Civillikuma 1074. un 1075. pantu.[..] Kopīpašums ar valsti, kas radies administratīvo aktu rezultātā, var tikt izbeigts, tikai izdodot administratīvu aktu administratīvā procesa kārtībā atbilstoši Ministru kabineta [..] noteikumiem[..] "Kārtība, kādā atsavināma valsts un pašvaldību manta" un Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumam."9

Neiztirzājot jautājumu par tiesību normām, kas regulē kopīpašuma izbeigšanu ar valsti/pašvaldību, jāatzīst, ka tiesas secinājums par Ministru kabineta rīkojuma juridisko kvalifikāciju, kā arī par to, ka kopīpašuma izbeigšana notiek administratīvā procesa kārtībā, ir aplams.

Ja privātpersona, pamatojoties uz Atsavināšanas likuma 4. panta ceturto daļu, iesniegusi valsts vai pašvaldības mantas atsavināšanas ierosinājumu, tad lēmums, ko pieņem attiecīgais subjekts, nav administratīvs akts.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 25. augusta lēmumā lietā Nr. SKA-574/2008 sniegts skaidrojums par valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas procesu, argumentējot, ka tas notiek privāto tiesību jomā. "Valstij un pašvaldībai kā jebkuram privātīpašniekam ir tiesības atsavināt mantu, kas tai nav nepieciešama, un mantas atsavināšana ir privāttiesisks darījums. No šīs atziņas, kā Senāts secinājis savā praksē, izdarāmi izņēmumi. [..] [A]tsevišķos gadījumos valsts un pašvaldību mantas atsavināšana arī var notikt ekonomiskās reformas ietvaros, līdz ar ko šādi gadījumi var būt pakļauti administratīvo tiesu kontrolei.[10] [..] Taču valsts un pašvaldību īpašuma privatizācija vai atsavināšana, kas tiek veikta ekonomiskās reformas ietvaros, nošķirama no atsevišķas valsts vai pašvaldību mantas atsavināšanas, kas nenotiek ekonomiskās reformas ietvaros, bet tiek īstenota kā privāttiesisks darījums. Kā tas izriet no privatizācijas un atsavināšanas procesu regulējošām tiesību normām, tostarp Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas un pabeigšanas likuma 5. un 18. panta, atsavināšanas ierosinājums, tāpat kā privatizācijas ierosinājums, lai to izskatītu reformas ietvaros, ir bijis jāiesniedz līdz 2006. gada 31. augustam. Tādējādi, ja personas iesniegums par zemesgabala atsavināšanu, pamatojoties uz Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumu, iesniegts pašvaldībā pēc 2006. gada 31. augusta, mantas atsavināšanas process nav pakļauts administratīvo tiesu kontrolei, jo tas nenotiek publisko tiesību jomā."11

Vienlaikus Senāta atziņa, ka "valstij un pašvaldībai kā jebkuram privātīpašniekam ir tiesības atsavināt mantu, kas tai nav nepieciešama", ierobežojama ar īpašajiem Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likuma noteikumiem. Ja līgums par valsts mantas atsavināšanu tiek noslēgts, pārkāpjot valsts mantas atsavināšanas priekšnoteikumus un kārtību, tad uzskatāms, ka attiecīgais subjekts, kas var slēgt līgumu par valsts vai pašvaldības mantas atsavinājumu, rīkojies, pārkāpjot tiesību normās ietvertā pilnvarojuma ietvarus. Līdz ar to šāds civiltiesisks līgums ir absolūti spēkā neesošs.12

Tieši Atsavināšanas likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos13 ietvertie formulējumi var radīt maldīgu priekšstatu, ka privātpersonai ir subjektīvās publiskās tiesības iegūt īpašumā valsts un pašvaldību mantu. Piemēram, Ministru kabineta noteikumu 7.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Dace
29. Jūlijs 2009 / 15:33
0
ATBILDĒT
Labdien,



vai variet, lūdzu, paskaidrot sīkāk apgalvojumu, ka iestādes iekšējie lēmumi tiek uzskatīti par administratīviem aktiem?

Paldies!



Dace
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties