Sadarbībā ar Biznesa augstskolu "Turība" Publisko tiesību institūts šoreiz piedāvāja semināra dalībniekiem diskutēt par virkni aktuālu valsts­tiesību jautājumu, pārkāpjot tradicionālos tiesību zinātnes rāmjus un uz apspriestajām problēmām raugoties no dažādu sociālo zinātņu perspektīvām. Līdztekus juristiem jau ierasta kļūst politologu, filozofu, sociologu, komunikācijas un citu jomu ekspertu dalība semināra diskusijās.

Diskusijās tika analizēts demo­krātisku jeb brīvu vēlēšanu jēdziens, aplūkota Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 3. panta piemērošanā, kā arī meklētas iespējas pilnveidot Latvijas vēlēšanu sistēmu, raugoties uz vēlēšanu sistēmām citās pasaules valstīs. Tika atzīts, ka ideālas vēlēšanu sistēmas nav. Tādas var pastāvēt tikai tad, ja būtu ideāls vēlētājs. Nav arī divu valstu ar identisku vēlēšanu kārtību. Dažādu vēlēšanu nosacījumu kombinēšana pati par sevi nevar būtiski uzlabot vēlēšanu iznākumu. Latvijā vairāk jākoncentrējas uz brīvas gribas veidošanos. Tāpat jāatzīmē, ka polittehnoloģijas kropļo demokrātiju.

Tāpat tika apspriesta masu mediju (īpaši sabiedrisko) loma demokrātiskā sabiedrībā, priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņu un politisko partiju finansēšanas iespējamie modeļi. Daudzi tiesneši un augstskolu mācībspēki pauda satraukumu par to, ka sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi nepilda savus uzdevumus demokrātiskā sabiedrībā, kam vajadzētu būt vērstiem uz brīvās gribas veidošanos.

Interesantas debates izvērtās par profesora Roberta Ķīļa rosināto tēmu par sabiedrības līdzdalības iespējām politiskajos procesos līdzās tradicionālajām reprezentatīvās demokrātijas formām. Vairums dalībnieku gan bija vienisprātis, ka sabiedrības līdzdalība papildina esošo pārstāvniecības demokrātiju, bet nav uzskatāma par alternatīvu tai.

Brīvas vēlēšanas

Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits savā priekšlasījumā aplūkoja demokrātisku (brīvu) vēlēšanu priekšnoteikumus.

Brīvas vēlēšanas ir demokrātiskas valsts iekārtas centrāls un obligāts elements. Bez brīvām vēlēšanām nav demokrātijas. Vēlēšanas demokrātijā visupirms nozīmē tautas priekšstāvju ievēlēšanu likumdevēja institūcijā (parlamentā). Ja izpildvaras vadība ar politiskās uzticības mehānisma starpniecību ir piesaistīta likumdevēja gribai, tad tiešas izpildvaras vadības vēlēšanas nav nepieciešamas. Ja izpildvaras vadība nav piesaistīta likumdevēja gribai, tad nepieciešamas arī tiešas izpildvaras vadības vēlēšanas.

Pats par sevi vēlēšanu akts nenozīmē, ka tās ir brīvas. Autoritāros un totalitāros režīmos vēlēšanu procedūras bieži izmanto režīma propagandai un pseidoleģitimācijai. Venēcijas komisija "Demokrātija caur tiesībām" (Democracy through law) izdevusi Labas vēlēšanu prakses apkopojumu (Code of Good Practice in Electoral Matters), kurā apkopoti demokrātisku vēlēšanu kritēriji. Lai vēlēšanas varētu atzīt par demokrātiskām (brīvām plašākā izpratnē), tām jābūt:

• vispārējām, proti, katram pilsonim principā jābūt tiesīgam balsot un tikt ievēlētam;

• vienlīdzīgām, aptverot gan formāli tiesisko vienlīdzību, gan arī partiju un kandidātu faktisko izredžu vienlīdzību;

• brīvām, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas veidošanos un tās brīvu izteikšanu, kā arī vēlēšanu krāpniecības apkarošanu;

• aizklātām, kur vēlēšanu slepenība ir ne vien vēlētāja tiesība, bet arī pienākums;

• tiešām;

• regulārām – vēlēšanu intervāls nedrīkst pārsniegt piecus gadus.

Satversmes 6. pants paredz vispārīgas, vienlīdzīgas, aizklātas, tiešas un proporcionālas vēlēšanas, savukārt Satversmes 10. pants noteic vēlēšanu regularitāti. Satversmē nav ietverta brīvo vēlēšanu prasība, taču šis apstāklis Satversmes tēviem esot licies pašsaprotams. Līdz ar to Satversmes regulējums atbilst Venēcijas komisijas sagatavotajām vadlīnijām, kuras var izmantot Satversmes normu iztulkošanā. E. Levits gan uzsvēra, ka Satversmes iztulkošanā var arī iet tālāk, ņemot vērā Latvijas specifisko situāciju un universālo demokrātijas diskursa attīstību.

Demokrātisku vēlēšanu jēga ir vēlētāju gribas izpausmes konstituēšana noteiktā brīdī, lai atbilstoši tai noteiktu likumdevēja sastāvu. Vēlēšanas dod valsts varas institūcijām demokrātisko leģitimitāti, proti, tiesības atbilstoši vēlētāju gribai pieņemt saistošus lēmumus, kuriem vēlētājiem ir jāpakļaujas. Demokrātija lielā mērā ir vēlētāju pašvaldīšana ar vēlētu parstāvju starpniecību. Taču vēlētāju gribai ir jābūt brīvai, citādi vēlēšanām nav nozīmes.

Cilvēktiesību tiesas prakse

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ineta Ziemele sniedza pārskatu par tiesas praksi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 3. panta piemērošanā. I. Ziemele uzsvēra, ka vēlēšanu lietas ir delikātas, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesai grūti izvērtēt visas norises konkrētās dalībvalsts politiskajos procesos.

Pirmā protokola 3. pants šķietami formulēts kā konvencijas dalībvalstu vispārējs pienākums. Tādēļ tiesas judikatūrā klasiski tiek atkārtots princips, ka vēlēšanu tiesības Eiropas Cilvēktiesību konvencijas sistēmā aptver personas tiesības vēlēt, tikt ievēlētai un pēc vēlēšanām darboties parlamentā (Lykourezas v. Greece). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka vēlēšanu tiesības ir efektīvai demokrātijai raksturīgs princips, kam ir primāra nozīme konvencijas sistēmā. Pirmā protokola 3. pantā paredzētajām tiesībām ir noteicoša loma efektīvas un jēgpilnas demokrātijas, kurā valda tiesiskums, izveidošanā un noturēšanā. Valsts ir plurālisma garants, un tai ir pozitīvs pienākums organizēt vēlēšanas ar tādiem noteikumiem, kas nodrošina brīvu tautas gribas izpausmi, izvēlot likumdevēju.

Vēlētāja brīva griba atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei nozīmē, ka vēlēšanu norisē nedrīkst pastāvēt nekāda veida spiediens par labu vienam vai otram kandidātam. Savā izvēlē vēlētāju nedrīkst nepiemēroti pamudināt balsot par vienu vai otru partiju. Taču konvencija nenosaka, kāda ir piemērotākā vēlēšanu sistēma. Eiropā ir liela sistēmu dažādība. Tāpēc valstis bauda zināmu rīcības brīvību, nosakot vēlēšanu sistēmu valstī. Sevišķi svarīga ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas formulētā atziņa, ka jebkurš vēlēšanu regulējums tiek izvērtēts, ievērojot valsts politisko evolūciju. Tas var nozīmēt, ka tas, kas ir pieņemams vienas valsts kontekstā, ir nepieņemams citas valsts kontekstā (Py v. France). Faktiski Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosaka demokrātisku vēlēšanu ietvaru, atstājot valstīm rīcības brīvību tā piepildīšanai ar konkrētu saturu.

Jebkura atkāpe no vispārējo vēlēšanu tiesību principa var būt pamats likumdevēja demokrātiskās leģitimitātes, kā arī tāda likumdevēja pieņemto likumu demokrātiskās leģitimitātes apšaubīšanai (Kovach v. Ukraine). Tiesas praksē ir analizēta vēlētāju nodoto balsu anulēšana (Kovach v. Ukraine), vēlēšanu sistēmas maiņa īsi pirms vēlēšanām (The Georgian Labour Party v. Georgia), vēlēšanu komisijas neatkarības prasības, procentu barjeras (Yumak and Sadak v. Turkey), minoritāšu pārstāvība, kā arī ieslodzīto vēlēšanu tiesības (Hirst v. United Kingdom).

Salīdzinoši daudz jautājumu saistībā ar vēlēšanām Eiropas Cilvēktiesību tiesa vērtējusi arī attiecībā uz Latviju. Atsakoties ierosināt lietu, tiesa formulējusi attieksmi pret tiesneša pienākumu atkāpties no amata, kandidējot parlamenta vēlēšanās (Briķe v. Latvia), kā arī par Latvijā noteikto piecu procentu vēlēšanu barjeru (Partija "Jaunie demokrāti" un partija "Mūsu zeme" v. Latvia). Savukārt Latvijā noteiktie pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi skatīti vairākās tiesas lietās (Ždanoka v. Latvia, Ādamsons v. Latvia).

Iespējamie Satversmes grozījumi

Aizsākot diskusiju par iespējamiem grozījumiem Satversmē, E. Levits ierosināja vairākus apsveramos jautājumus. Pirmkārt, Satversmes 5. pantā noteiktais Saeimas sastāvs. Jebkurā valstī likumdošanas darba apjoms un sarežģītība apmēram esot vienāda, tāpēc pārāk mazs parlaments nespēj kvalitatīvi pildīt savu funkciju. Latvijas Satversmes sapulcē savulaik esot ievēlēti 150 deputāti. Otrkārt, Satversmes 6. pantā tiešā tekstā neesot noteikts, ka vēlēšanām jābūt brīvām. Treškārt, Satversmes 7. pantā paredzētā deputātu ievēlēšana dažādos vēlēšanu apgabalos. Ceturtkārt, Satversmes 18. pantā paredzētā vēlēšanu norises tiesiskuma pārbaude.

Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks attiecībā uz Satversmes 6. pantu norādīja, ka proporcionālas vēlēšanas nozīmējot tikai matemātiski godīgu mandātu sadali, nevis kandidātu pieteikšanas vai balsošanas kārtību. Citiem vārdiem, kombinētas vēlēšanu sistēmas ieviešanai Satversmē grozījumi nav nepieciešami. Arī E. Levits piekrita, ka Satversmes 6. pants prasot, lai vēlēšanu galarezultāts esot proporcionāls nodoto balsu skaitam, savukārt var būt dažādi mehānismi, kā šādu proporcionalitāti nodrošināt.

Runājot par Satversmes 7. pantu, A. Dravnieks ierosināja uz to raudzīties kā uz piezīmi pie Satversmes 6. panta. Satversmes 7. pants neprasa obligāti deputātus ievēlēt vairākos vēlēšanu apgabalos. Tikai gadījumā, ja valsts tiek sadalīta vairākos vēlēšanu apgabalos, piemērojams Satversmes 7. panta regulējums. Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš arī atzina, ka Satversmes sapulce nav gribējusi uz mūžīgiem laikiem noteikt piecus vēlēšanu apgabalus Saeimas vēlēšanās. Toreiz to esot noteikušas reģionu atšķirības. E. Levits piekrita, ka Satversmes 7. pants nenozīmējot obligātu pienākumu veidot vēlēšanu apgabalus. Šajā ziņā likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību izveidot vēlēšanu apgabalus.

Konstatējot, ka Satversmei raksturīgs telegrāfisks stils un izteikts minimālisms, tika atzīts, ka atsevišķi grozījumi Satversmes 5., 6. un 7. pantā nav nepieciešami. Taču tika secināts, ka dienaskārtībā varētu būt plašāki grozījumi Satversmē, kas saistīti ar vēlēšanu norises tiesiskuma pārbaudi.

Satversmes 18. pants paredz, ka Saeima pati pārbauda savas pilnvaras. Savukārt tiesas kompetence pārbaudīt vēlēšanu rezultātus Satversmē tiešā tekstā nav paredzēta. G. Kusiņš uzsvēra, ka Satversme nav jālasa tādējādi, ka tā izslēgtu tiesas tiesības pārbaudīt vēlēšanu rezultātus. Taču Satversmes regulējums nedodot nepieciešamās atbildes uz visiem jautājumiem, kas saistīti ar vēlēšanu norises kontroli tiesas ceļā. E. Levits atzina: lai arī vēsturiskā likumdevēja griba bijusi izslēgt tiesas kontroli pār vēlēšanu rezultātiem, atbilstoši mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts prasībām vēlēšanu rezultāti jāpārbauda tiesai.

Senatore Rudīte Vīduša pamatoja, kāpēc jāparedz Satversmē, kas notiek, ja tiesa atceļ parlamenta vēlēšanu rezultātus. Tas nozīmē regulējuma ieviešanu gan par iepriekšējā parlamenta pilnvaru pagarināšanu, gan arī jaunu vēlēšanu rīkošanu.

Pārējie jautājumi, kas saistīti ar vēlēšanām, ir atrisināmi parastās likumdošanas kārtībā un nav nepieciešami grozījumi Satversmē.

Jānis Pleps