Piekrītu, ka katra no institūcijām ir atbildīga par savu darbu, tomēr noziedzības novēršanā svarīgs ir pasākumu komplekss un visu institūciju rīcība vislabākajā iespējamā veidā. Tiesa vien nekad nenodrošinās simtprocentīgu noziegumu novēršanu – lai tiesa personai piemērotu ieslodzījumu un iespējamo sodu, vispirms šai personai ir jāizdara noziedzīgs nodarījums, kas tiek atklāts, un tikai tad tiesai ir pienākums izvērtēt nepieciešamību un iespēju piemērot kādu no drošības līdzekļu un soda veidiem. Nežēlīgus noziegumus izdara arī personas, kuras nekad nav bijušas tiesātas,⁴ notiesātajiem resocializācija jāpiemēro kompleksi, tā nav brīnumlīdzeklis 100% gadījumu.⁵

Ņemot vērā savu pieredzi noziedzības novēršanas un penitenciārās sistēmas reformas jautājumos, uzskatu par nepieciešamu atgādināt vienu no aspektiem šajā pasākumu kompleksā, kas attiecas uz sodiem ieslodzītajam⁶ par režīma pārkāpumiem ieslodzījuma vietā, to tiesisko būtību un to nozīmi.

1. Pretrunīgi pieņēmumi par ieslodzīto disciplinārsodiem kā administratīvajiem aktiem

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts), atsaucoties uz Latvijas Republikas Satversmes tiesas interpretāciju (un otrādi), uzskata, ka notiesātais ir brīvības atņemšanas iestādei īpaši pakļauta persona, lēmumi par notiesāto personu disciplināro sodīšanu ir administratīvie akti⁷ un izskatāmi administratīvā procesa kārtībā. Tajā pašā laikā Senāts uzskata, ka administratīvais akts ir un administratīvā procesa kārtībā pārbaudāms tikai tāds notiesāto skarošs brīvības atņemšanas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk – Pārvalde) lēmums, kas būtiski ierobežo notiesātā cilvēktiesības.⁸

Šie divi pieņēmumi ir savstarpēji pretrunīgi, ievērojot administratīvā akta un ieslodzītā cilvēktiesības ierobežojoša lēmuma būtību.

[1.1] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 1. panta trešajā daļā spēkā esošajā redakcijā definēts, ka "administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju" un pēc tam seko vairāki papildinājumi par lēmumiem, kas arī ir administratīvie akti, un lēmumiem, kas nav administratīvie akti.⁹ Tajā skaitā administratīvie akti nav "kriminālprocesuāls lēmums un tiesas nolēmums", bet ir lēmums par amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības.

APL spēkā stāšanās brīdī 2004. gada 1. februārī APL 1. pants gan bija nedaudz citā redakcijā, tomēr nebija strīdu par tā saprātīgu interpretāciju – ka administratīvā procesa kārtībā kā administratīvie akti tiesā pārsūdzami ir tikai tādi lēmumi par amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas disciplināro sodīšanu, kas būtiski ierobežo šīs personas cilvēktiesības. Šāda interpretācija atbilst Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā paredzētajam, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. [..] Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu". Šāda interpretācija atbilst arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk arī – Konvencija) 6. panta pirmajam teikumam, kas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā ierobežo ar personas civilo tiesību un pienākumu noteikšanu vai tai izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību.

Respektīvi, neatņemamas tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā personai ir tikai tad, ja jāaizstāv tiesības un likumiskās intereses.¹⁰ Pārējās iespējas vērsties tiesā dažādu citu iemeslu dēļ, kad tiesības vai likumiskās intereses netiek aizskartas, personai normatīvajos aktos var būt paredzētas un tiesa ex officio lietu izskatīs taisnīgi, bet šādas speciālas tiesības personai piešķirt nav obligāti.