Publiskas informācijas pieejamība – viens no informācijas atklātības īstenošanai nepieciešamiem elementiem – ieņem nozīmīgu vietu laikmetīgā valstī. Līdz 2008. gada 28. septembrim – Starptautiskajai tiesību zināt dienai – vairāk nekā 80 pasaules valstis bija pieņēmušas normatīvo aktu, kas regulē publiskas informācijas pieejamību, tādējādi ne tikai atzīstot šādas tiesības, bet arī konkretizējot valsts pienākumu publiskas informācijas pieejamības nodrošināšanā. Turklāt ar katru gadu valstu skaits, kas vismaz formāli atzīst publiskas informācijas pieejamību, pieņemot attiecīgo normatīvo aktu, arvien pieaug.¹ No aptuveni divus tūkstošus gadu ilgās publiskas informācijas slepenības tradīcijas par labu vismaz formāli pozitivētai atklātībai ir atteikusies pat tāda valsts kā Ķīna, pieņemot 2008. gadā publiskas informācijas pieejamību regulējošo normatīvo aktu.² Šāda tendence parāda, ka par spīti starptautisko līgumu nekonkrētībai publiskas informācijas pieejamības sakarā līdz Konvencijas par oficiālu dokumentu pieejamību pieņemšanai šīs tiesības ir kļuvušas par neatņemamu valststiesību daļu.

Lai gan Zviedrijas 1766. gada rakstu un preses brīvības likumu³ uzskata par pirmo zināmo normatīvo aktu,⁴ turklāt konstitucionāla līmeņa normatīvo aktu, kas paredzēja ikvienam tiesības saņemt un publicēt oficiālus dokumentus,⁵ tomēr publiskas informācijas pieejamības nodrošināšanai ir daudz senāka vēsture. Par vairāku valstu pastāvēšanu un to tiesisko sistēmu spriežam pēc tādiem vēstures lieciniekiem kā tiesību normu kopojumi. Šāds vēstures liecinieks ir, piemēram, plaši pazīstamais Hamurapi kodekss, kas pieņemts ap 1750. gadu p. Kr.⁶ Tieši tāpat kā šāda kopojuma pastāvēšana ir daļa no Senās Babilonijas vēstures, tā arī tas liecina, ka tādas publiskās informācijas kā normatīvo aktu pieejamības nodrošināšana bija pazīstama arī laikā, kad cilvēktiesību ideja, tai skaitā ikviena tiesības iepazīties ar publisku informāciju, nebija pazīstama. Vēstures liecību par publiskas informācijas nodrošināšanas gadījumiem ir visai daudz – gan pirms Hamurapi kodeksa, gan arī pēc. Tas norāda, ka ideja par publiskas informācijas pieejamības nodrošināšanas nepieciešamību ir sena un Zviedrijas 1766. gada rakstu un preses brīvības likums ir tikai idejas praktiskās realizācijas atspoguļojums. Tādēļ Zviedrijas 1766. gada rakstu un preses brīvības likuma unikalitātes pamatā ir nevis publiskas informācijas pieejamības nodrošināšana, bet gan tas, ka tas ir pirmais normatīvais akts, kas nostiprināja pienākumu nodrošināt publiskas informācijas pieejamību, tādējādi ierobežojot valsts ekskluzīvās tiesības uz publiskas informācijas publiskošanu.

Pirmais normatīvais akts, kas regulēja publiskas informācijas pieejamību, ir pieņemts jau 18. gadsimtā, tomēr tikai pēc Otrā pasaules kara līdztekus plaša mēroga cilvēktiesību uzplaukumam sekoja arī publiskas informācijas pieejamības regulējuma izplatība. Tiesa, visplašāk tas noticis gan tikai pēdējā desmitgadē.⁷ Tiek minēti vairāki iemesli publiskas informācijas pieejamības uzplaukumam tieši šajā laika periodā: valsts pārvaldes sarežģītības pakāpes pieaugšana, pilsoniskās sabiedrības stratifikācija un mērķtiecīgi centieni, dažādu starptautisko publisko tiesību subjektu spiediens, finansiāls atbalsts publiskas informācijas pieejamības izplatībai.⁸ Tomēr, pat pieņemot, ka viss minētais ir bijis šāda uzplaukuma pamatā, plašas piekļuves iespējas interneta resursiem, kas publiskas informācijas slēpšanu apgrūtina, informācijas tehnoloģiju attīstība, kas būtiski atvieglo informācijas apstrādi, un to pieejamība, kas liedz valstij atsaukties uz nespēju veikt informācijas apstrādi tādā veidā, lai nodrošinātu vispārēju publiskas informācijas pieejamību, ir izšķiroši faktori, kas padarīja valstis "dzirdīgākas".

Neraugoties uz minēto, norises Latvijā un citviet pasaulē joprojām norāda uz nepietiekamu informācijas atklātības, jo sevišķi tās daļas – tiesību uz publiskas informācijas pieejamību –, tiesiskā satura izpratni.

Pēdējā desmitgadē tiesību uz publiskas informācijas pieejamību īstenošanai un aizsardzībai pieņemtie normatīvie akti šobrīd uzskatāmi atklāj gan to nepilnības, par ko var pārliecināties, piemēram, iepazīstoties ar starptautisko organizāciju pētījumiem attiecīgajā jautājumā,⁹ gan arī normatīvo aktu pieņemšanas brīdī neapzinātās un neidentificētās iespējas.