2009. gada 1. aprīlī pagāja desmit gadi, kopš stājās spēkā mūsu valsts Krimināllikums¹ (turpmāk arī – KL), kas ir nopietns pamats, lai šādas jubilejas, tiesa gan, juridiskajā sabiedrībā publiski nepieminētas, reizē izvērtētu likuma darbību, tajā ietvertā tiesiskā regulējuma efektivitāti – faktisko realizējamību, iedarbīgumu, rezultativitāti,² arī krimināltiesību normu jaunrades procesu Krimināllikuma darbības laikā. Tieši tiesību normu jaunrades procesa vispārīgs raksturojums un tā atsevišķas nianses arī būs galvenais pārdomu priekšmets šīs publikācijas pirmajā sadaļā. Otra publikācijas sadaļa iecerēta pārskatam par grozījumiem, kas izdarīti Krimināllikumā 2009. gadā, jo KL papildināts ar vairākām jaunām normām, savukārt izdarītie grozījumi dažu KL pantu dispozīcijā būtiski maina to saturu.