Civiltiesību princips pacta sunt servanda jeb "līgumi ir jāpilda" ekonomiskās krīzes apstākļos ne vienmēr tiek ievērots. Bankas kredītus lielākoties atgūst ar tiesas starpniecību un tieši krīzes apstākļos vispārējās jurisdikcijas pirmās instances tiesās pieaudzis pieteikumu skaits saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanai.

Pasaules finanšu krīze jāatzīst par nopietnu problēmu. Par to liecina parādnieku un parādu apjoma kāpums. Palielinās arī tiesās iesniegto parādu piedziņu prasību skaits. Ja palūkojas Tiesu informatīvajā sistēmā, var redzēt šī brīža tiesvedības patieso ainu vispārējās jurisdikcijas pirmās instances tiesās – parādu piedziņas, līgumu apstrīdēšana, saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā, saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana, apvērsuma prasības.

Parasti kredītņēmēji laikus rīkojas un reaģē godprātīgi situācijās, kad radušies kredītu maksājumu parādi. Kredītņēmējiem ir noteikti pienākumi. Patērētājam ir pienākums atmaksāt saņemto aizdevumu un par aizdevuma lietošanas laiku aprēķinātos procentus. Viņa pienākums ir sniegt patiesu informāciju kredīta devējam par nespēju nokārtot savas kredītsaistības. Vairums banku ir atsaucīgas un nāk pretī tiem klientiem, kuri iepriekšējos gados kredītus maksājuši godprātīgi, taču tagad to nespēj pilnībā izdarīt ekonomiskās situācijas dēļ.

Tomēr ir daļa klientu, kas cenšas izvairīties, slēpties un bēguļot. Šajā situācijā nenovēršami notiek piespiedu kredīta piedziņa caur tiesu. Kad parāda piedziņa notiek tiesas ceļā, piedzinējam labvēlīgā tiesas sprieduma gadījumā parāda piedziņu veic zvērināts tiesu izpildītājs. Tad pēkšņi negodprātīgais parādnieks "pamostas" un meklē izeju no radušās situācijas. Nav runa par visiem parādniekiem, bet kāda daļa tādu ir.

Kā viens no variantiem ir Civilprocesa likuma 406. panta izmantošana. Civilprocesa likuma 406.¹⁰ panta izmantošana nav pārāk populāra. Civilprocesa likums par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu ir visai skops, bet par tā apstrīdēšanu vispār ir tikai viens pants. Vēl ir Civilprocesa likuma komentāri un nelielā tiesu prakse.

Tad nu tiesas saņem dažādus šo prasību variantus un arī pašas nereti pieņem atšķirīgus nolēmumus, tā radot vēl lielāku nesapratni iesniedzēju vidū.

Minētais likuma pants paredz bezstrīdus piespiedu izpildīšanas apstrīdēšanas kārtību un nosaka: ja parādnieks uzskata, ka kreditora prasījums nav pamatots pēc būtības, viņš sešu mēnešu laikā no lēmuma noraksta nosūtīšanas dienas var celt prasību pret kreditoru, lai apstrīdētu prasījumu. Prasība ceļama tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, tātad prasības kārtībā.

Agrāk šādas lietas bija liels retums, bet tagad tā ir tiesu ikdiena. Jāpiezīmē, ka gandrīz katrā lietā pieņemts tiesneša lēmums Civilprocesa likuma 133. panta kārtībā, proti, par pieteikuma atstāšanu bez virzības.

Gadījumā, kad tiesneša lēmums vēl nav izpildīts, parādnieks var celt tiesā tā saukto apvērsuma prasību un tieši šīs prasības radījušas veselu apvērsumu tiesu darbā. Pirmkārt, ar minēto prasību lielo skaitu, otrkārt, ar teorētiskiem strīdiem, kā īsti tādas prasības pieņemt, treškārt, kādus nolēmumus taisīt.

Tas savukārt izraisa lielus darba un materiālos ieguldījumus, kas šobrīd valstij absolūti nav nepieciešams. Prasītāji, kuriem naudas nav vai kuri esošos naudas līdzekļus taupa, arvien biežāk nevēršas pie profesionāliem zvērinātiem advokātiem, bet meklē palīdzību pie juristiem, kuriem nav prakses un dažkārt arī zināšanu. Rezultātā top prasības pieteikumi, kurus tiesnesim ir grūti izprast. Un te nevar vainot tiesneša lēnīgumu vai nekompetenci. Ir kārtīgi jāiedziļinās, jāpēta likumi, uz kuriem prasītājs atsaucas, jāiepazīstas ar prasībai pievienotajiem dokumentiem, lai konstatētu, ko tad prasītājs īsti vēlas panākt. Tad tiek rakstīts lēmums par trūkumu novēršanu, kas faktiski ir konsultanta vai advokāta darbs. Tiesnesis ir spiests savā lēmumā izskaidrot prasības priekšmetu, pieļaujamos pierādījumus un to iesniegšanas kārtību, dokumentu kopiju apstiprināšanas iespējas un izmaksas, procesuālo darbību izdarīšanas vai neizdarīšanas sekas, aprēķināt maksājamo valsts nodevu. Pretējā gadījumā prasītājam vai viņa pilnvarotam pārstāvim nav skaidrs, ka tādu prasību, kāda iesniegta tiesā, nevar pieņemt, jo prasības pieteikumā nav visu Civilprocesa likuma 28. pantā noteikto rekvizītu vai prasības pieteikumam nav pievienoti Civilprocesa likuma 129. pantā noteiktie dokumenti. Jau par anekdoti kļuvis pastāsts, ka daži juristi iesaka klientam iesniegt tiesā pieteikumu tikai ar lūgumu par prasību un tiesa izskaidros visu pārējo – kad un kas jādara prasītājam.

Pašlaik Tieslietu ministrijas paspārnē darbojas Civilprocesa likuma darba grupa, kura patiešām daudz dara, lai uzlabotu esošo Civilprocesa likumu, bet šķiet, ka laiks un straujās pārmaiņas valstī apsteidz jebkuru jaunpieņemtu likuma grozījumu. Vispārējās jurisdikcijas pirmās instances tiesu tiesnešiem jau sen gribētos izmaiņas Civilprocesa likuma 128. panta pirmajā daļā, kurā noteikts, ka prasību ceļ, iesniedzot tiesā rakstveida prasības pieteikumu. Pašlaik, divdesmit pirmā gadsimta apstākļos, varētu būt augstākas prasības pieteikumu iesniedzējiem, vismaz prasot šos rakstveida iesniegumus noformēt drukātā veidā, lai izslēgtu iespēju iesniegt tos rokrakstā. Arī prasības pieteikuma forma varētu būt izstrādāta saskaņā ar paraugiem. Tas radītu skaidrību par prasības pieteikuma noformējumu, ieviestu kārtību Civilprocesa likuma 128. panta prasību ievērošanā, novērstu trūkumus, iesniedzot prasību, atvieglotu tiesnešu darbu, tiesu noslodzi, kā arī atbrīvotu trūcīgos iedzīvotājus no izdevumiem, maksājot juristam par konsultāciju. Tāda pieredze jau ir vairākās citu valstu tiesās, velosipēds nav no jauna jāizgudro.

Arī Latvijā Civilprocesa likuma 406.³ panta pirmā daļa jau paredz, ka pieteikums saistību piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā noformējams atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajam paraugam. Tas darbojas lieliski un atvieglo gan tiesnešu darbu, gan pieteicēju rīcību pieteikumu noformēšanā. Tas novērstu arī neskaidrības un pārpratumus apvērsuma prasību iesniegšanas procesā tiesās.

Kā norādīts Civilprocesa likuma 406. panta otrajā daļā, ceļot prasību, parādnieks var lūgt apturēt bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, bet tad, ja piedzinējs šādā kārtībā jau saņēmis apmierinājumu – lūgt nodrošināt prasību. Tādējādi var secināt: ja ceļ prasību Civilprocesa likuma 406. panta kārtībā, ir iespējamas divu veidu prasības: ja lēmums nav izpildīts, jāceļ t. s. apvērsuma prasība, lūdzot atbrīvot no konkrētās saistības piespiedu izpildes, bet, ja lēmums jau ir izpildīts, jāceļ atpakaļ izpildīšanas prasība. Šāda nostāja ir nostiprināta arī doktrīnā (Civilprocesa likuma komentāri. Trešais papildinātais izdevums. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 563. lpp.).

Kā juristiem, kas gatavo prasības pieteikumus, tā tiesnešiem ir neskaidrības par pašu prasības būtību, par valsts nodevas apmēru – vai ir jāmaksā valsts nodeva par lūgumu apturēt bezstrīdus piespiedu izpildīšanu. Tāpat nav vienota viedokļa, vai jāaptur bezstrīdus piespiedu izpildīšana par visu tiesneša lēmumu par saistības bezstrīdus piespiedu izpildi vai tikai apstrīdētajā daļā, kā arī par to, kāds lēmums jāpieņem, lai parādniekam labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā izslēgtu tiesneša lēmuma par saistības bezstrīdus piespiedu izpildes piemērošanu un citi problēmjautājumi.

Vislielākie strīdi ir par to, vai, ceļot apvērsuma prasību, jālūdz atcelt tiesneša lēmums par saistības bezstrīdus piespiedu izpildi. Tāpat aktuāls jautājums: vai prasītājam jāmaksā valsts nodeva kā par prasības nodrošinājumu, lūdzot apturēt bezstrīdus piespiedu izpildīšanu.

Tā kā minētās prasības ceļamas tiesā pēc prasības tiesvedības vispārējiem noteikumiem, ievērojot Civilprocesa likuma 128. panta noteikumus, tad prasības pieteikumā norādāmi prasītāja prasījumi. Nereti prasības pieteikumos izteikti lūgumi atcelt tiesneša lēmumu par saistības bezstrīdus piespiedu izpildi, lai gan Civilprocesa likuma 406. pants to neparedz.

Minēšu piemēru. Kāds prasības pieteikums satur lūgumu tiesai atcelt rajona tiesas tiesneša lēmumu par prasītāja saistības bezstrīdus piespiedu izpildīšanu. Tiesnesis ar lēmumu, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 2. punktu, atteicies pieņemt prasības pieteikumu daļā par tiesneša lēmuma atcelšanu, norādot, ka prasītājam nav šādas prasības tiesību. No konkrētā prasības pieteikuma izriet, ka prasība celta, izmantojot Civilprocesa likuma 406. pantā paredzētās tiesības apstrīdēt atbildētāja prasījumu. Prasītājs iesniedzis tiesā blakus sūdzību, kurā lūdzis atcelt tiesneša lēmumu, ar kuru tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu daļā par tiesneša lēmuma atcelšanu. Blakus sūdzības iesniedzējs norādījis, ka tiesnesis izdarījis nepareizus secinājumus un pieņēmis nepamatotu lēmumu. Prasītāja ieskatā, Civilprocesa likuma 406. pants pieļauj citas tiesas nolēmuma atcelšanu, ko apstiprina juridiskajā literatūrā izteiktie apsvērumi.

Apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija, izskatījusi prasības pieteikuma materiālus, atzinusi, ka blakus sūdzība šajā daļā ir pamatota, un pirmās instances tiesas tiesneša lēmumu daļā atcēlusi. Civillietu tiesas kolēģija secina, ka prasījums ir saistīts ar tās iespējamo tiesību aizskārumu, līdz ar to pirmās instances tiesas tiesnesis nepamatoti konstatējis, ka prasītājam nav prasības tiesību par tiesneša lēmuma atcelšanu un atzīšanu, ka šis lēmums nav jāpilda un ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 223. panta 2. punktu ir pamats atteikties pieņemt prasības pieteikumu attiecīgajā daļā. Civillietu tiesas kolēģija uzsver: viedoklis, ka, ceļot tiesā apvērsuma prasību, jālūdz atcelt tiesneša nolēmumu un atbrīvot no saistības piespiedu izpildes, ir nostiprināts Civilprocesa likuma komentāros un Vladimira Bukovska Civilprocesa mācību grāmatā, uz ko atsaucies arī prasītājs blakus sūdzībā.

Civillietu tiesas kolēģija norāda: tas, ka tiesnesis nepiekrīt šādam tiesību normu tulkojumam un uzskata, ka attiecīgie prasījumi nav pamatoti, nav pietiekams pamats, lai atteiktos pieņemt prasības pieteikumu. Jautājums par prasījumu pamatotību var tikt izšķirts, izskatot lietu pēc būtības un izvērtējot, vai spēkā esošās civilprocesuālo tiesību normas pieļauj pirmās instances tiesai atcelt pirmās instances tiesas tiesneša lēmumu.

Citā lietā Civillietu tiesu kolēģija vērš pirmās instances tiesas tiesneša un prasītājas uzmanību: rajona tiesas tiesnesis ar lēmumu atteicis pieņemt prasības pieteikumu daļā par tiesneses lēmuma atcelšanu, norādot, ka likumā nav noteiktas tiesības vienas rajona (pilsētas) tiesas tiesnesim atcelt citas rajona (pilsētas) tiesas tiesneša pieņemto lēmumu, bet prasītāja blakus sūdzībā nav apstrīdējusi šādu tiesneša secinājumu. Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas tiesnesis nav izpratis situāciju un tiesai nebija likumīga pamata šajā daļā atteikt pieņemt prasības pieteikumu ar no tā izrietošo prasījumu par izpildu darbību apturēšanu.

Kā jau norādīts, Civilprocesa likuma 406. panta pirmā daļa nosaka: ja parādnieks uzskata, ka kreditora prasījums nav pamatots pēc būtības, viņš sešu mēnešu laikā no lēmuma noraksta nosūtīšanas dienas var celt prasību pret kreditoru, lai apstrīdētu prasījumu. Prasība ceļama tiesā šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Civilprocesa likuma komentāros (Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra. 2006, 563. lpp.) teikts, ka pret parādnieku vērsto saistības bezstrīdus piespiedu izpildi viņš var apstrīdēt prasības tiesvedības kārtībā. Atkarībā no tā, vai tiesneša lēmums par saistības bezstrīdus piespiedu izpildi uz tā apstrīdēšanas brīdi ir izpildīts vai nav, parādnieks savu tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai var izmantot vienu no divām iespējamām prasībām. Proti, ja tiesneša lēmums vēl nav izpildīts, parādnieks var celt tiesā apvērsuma prasību, lūdzot atcelt tiesneša lēmumu, atbrīvot no saistības piespiedu izpildes un pret viņa vērsto prasījumu noraidīt. Savukārt, ja tiesneša lēmums izpildīts, parādnieks iesniedz atpakaļ izpildīšanas prasību, lūdzot turklāt vēl piedzīt no kreditora visu to atpakaļ, ko viņš saņēmis saistības piespiedu izpildes rezultātā.

Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka tādējādi pirmās instances tiesas tiesnesis bez pamatojuma pieņēmis lēmumu par atteikšanos pieņemt prasību daļā par rajona (pilsētas) tiesas lēmuma atcelšanu.

Tiesu praksē sastopami gadījumi, kad, balstoties uz Civilprocesa likuma komentāriem, tiesnešu vidū valda uzskats, ka tiesai jāpieņem prasība, kurā izteikts lūgums atcelt tiesneša lēmumu par saistību, kas vērstas pret parādnieku, piespiedu izpildi.

Ja tiesa pieņēmusi izskatīšanai apvērsuma prasību, kurā lūgts atcelt tiesneša lēmumu par prasītāja saistības bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, tad ir gadījumi, kad šo prasību apmierina un ar spriedumu atceļ tiesneša lēmumu par prasītāja saistības bezstrīdus piespiedu izpildīšanu.

Kāds piemērs. Pirmās instances tiesā iesniegts prasības pieteikums par saistību bezstrīdus piespiedu izpildes apturēšanu un cesijas līguma atzīšanu par spēkā neesošu, norādot, ka cita tiesa izskatīja pieteikumu par saistību bezstrīdus piespiedu izpildi, apmierināja pieteikumu un piedzina no prasītāja parādu. Prasītājs lēmumu uzskata par nepamatotu un atceļamu. Tiesa prasību pieņēmusi, ierosinājusi un izskatījusi civillietu, apmierinot prasību.

Spriedumā tiesa norādījusi: pieteikums par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu bija noraidāms, tādējādi atceļams tiesneša lēmums par piedziņu bezstrīdus kārtībā, jo atbildētājs nebija ievērojis Civilprocesa likuma 401. panta 2. punkta prasības, ka pieteikumu par bezstrīdus piespiedu izpildīšanu var iesniegt persona, kurai akts nodots ar uzrādījuma kārtībā apliecinātu uzrakstu, atsevišķu zemesgrāmatas aktu, uzrādījuma kārtībā apliecinātu aktu vai notariālu aktu. Tiesa uzskata, ka, nepastāvot šiem apstākļiem, tiesnesim pieteikums bija jānoraida atbilstoši Civilprocesa likuma 405. panta ceturtajai daļai. Tiesa ar spriedumu atcēlusi tiesneša lēmumu par piedziņu bezstrīdus kārtībā.

Citā lietā apgabaltiesas Civillietu kolēģija apvērsuma prasību noraidījusi, jo prasītājs nav lūdzis atcelt tiesneša lēmumu par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā. Šajā lietā rajona tiesā iesniegts pieteikums par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā sakarā ar to, ka parādnieks nav izpildījis noslēgtās vienošanās uzņemtās saistības un noteiktajā termiņā nav veicis parāda summas atmaksu. Ar tiesneša lēmumu pieteikums apmierināts.

Tā kā pēc lēmuma saņemšanas parādnieks uzskatījis, ka piedziņai nav pamata, Civilprocesa likuma 406.¹⁰ pants viņam dod tiesības trīs mēnešu laikā no lēmuma nosūtīšanas dienas celt prasību pret kreditoru, lai apstrīdētu prasījumu. Apgabaltiesas Civillietu kolēģija uzskatījusi, ka minētā Civilprocesa likuma panta jēga ir tā sauktās apvērsuma prasības celšana, lūdzot atcelt tiesneša lēmumu.

Šādu prasību prasītājs nav cēlis, bet gan lūdzis atzīt par spēkā neesošu vienošanos par parāda samaksu, kura nodota saistību piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā.

Apgabaltiesas Civillietu kolēģija atzinusi, ka šāda prasība nevar tikt apmierināta, jo prasītājs, kaut arī atsaucas uz Civilprocesa likuma 406.¹⁰ pantu, nav cēlis šā panta jēgai atbilstošu prasību. Neapstrīdot lēmumu, ar kuru nodots piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā prasījums, pat prasības apmierināšanas gadījumā neiestātos nekādas juridiskās sekas, jo atbilstoši Civilprocesa likuma 406.⁹ pantam tiesneša lēmums par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā stājas spēkā nekavējoties un tam ir izpildu dokumenta spēks, tas izpildāms saskaņā ar tiesas sprieduma izpildīšanas noteikumiem un tiesneša lēmums par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā joprojām būtu izpildāms.

Uzskatu, ka tiesai, izskatot strīdu prasības kārtībā, nav tiesiska pamata atcelt tiesneša pieņemto lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu vai par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā, jo lēmums stājas spēkā nekavējoties un nav pārsūdzams. Parādnieks var celt apvērsuma prasību pret kreditoru, apstrīdot tikai kreditora prasījumu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 405. pantu pieteikumu par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu izlemj tiesnesis vienpersoniski uz iesniegtā pieteikuma un tam pievienoto dokumentu pamata septiņu dienu laikā no pieteikuma iesniegšanas dienas, nepaziņojot par to pieteicējam un parādniekam. Tiesneša lēmums stājas spēkā nekavējoties. Tāpat tas notiek saskaņā ar Civilprocesa likuma 406.⁹ panta piemērošanu, proti, lemjot par saistību piespiedu izpildi brīdinājuma kārtībā.

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 11. februāra spriedumā lietā Nr. SKC-47/2009 norādīts, ka Civillietu tiesu palātai nebija likumīga pamata atcelt rajona tiesas tiesneses lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par saistības bezstrīdus piespiedu izpildīšanu par parāda piedziņu, jo šāds lēmums stājas spēkā ar tā sastādīšanu un parakstīšanu. Tas nav pārsūdzams ne ar blakus sūdzību, ne arī ar apelācijas sūdzību. Parādnieks Civilprocesa likuma 406. pantā noteiktajā kārtībā, ceļot apvērsuma prasību pret kreditoru, var apstrīdēt tikai kreditora prasījumu.

Līdzīgi domā arī daļa tiesnešu gan rajona tiesās, gan apgabaltiesās.

Vēl kāds piemērs no tiesu prakses. Ar rajona tiesas tiesneša lēmumu atteikts pieņemt prasības pieteikumu daļā, kurā kā prasības priekšmets norādīts rajona tiesneša lēmuma atcelšana.

Par minēto lēmumu iesniegta blakus sūdzība. Apgabaltiesas Civillietu kolēģija piekrīt pirmās instances tiesas tiesneša lēmumā norādītajam: likumā nav paredzēts, ka parādniekam attiecīgajā gadījumā ir tiesības pārsūdzēt tiesneša lēmumu, ar kuru tiek noteikts, kāda saistība un kādā apmērā ir izpildāma bezstrīdus piespiedu kārtībā, un lūgt to atcelt. Turklāt likumā nav noteiktas tiesības vienas rajona (pilsētas) tiesas tiesnesim atcelt citas rajona (pilsētas) tiesas tiesneša pieņemto lēmumu. Šādu lēmumu var atcelt Augstākās tiesas Senāts, izskatot protestu par spēkā stājušos tiesas nolēmumu.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesu kolēģija atzinusi, ka pirmās instances tiesas tiesnesis, atsakot pieņemt prasību daļā par tiesneša lēmuma atcelšanu, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas pirmo punktu, ir pieņēmis pamatotu un likumīgu lēmumu.

Izskatot apvērsuma prasības, tiesnešiem rodas jautājums, kāds spriedums taisāms, lai tas būtu izpildāms un nebūtu pretrunā ar Civilprocesa likuma 406. panta jēgu. Kā panākt situāciju, kad tiesneša lēmums par saistības piespiedu izpildīšanu nebūtu izpildāms, neraugoties uz to, ka tas nav atcelts?

Manuprāt, tiesas jau atradušas atbildi un veiksmīgi to piemēro tiesu praksē.

Izskatot apvērsuma prasību, tiesa var atzīt, ka saistība nav pamatota vai ir pamatota daļēji, un attiecīgi atbrīvot prasītāju no pienākuma veikt saistības izpildi pēc rajona tiesas tiesneša lēmuma par saistības izpildi bezstrīdus kārtībā pilnībā vai daļēji.

Gadījumā, kad prasība nav pierādīta, apvērsuma prasība par saistības apstrīdēšanu pēc tiesneša lēmuma par saistības bezstrīdus piespiedu izpildījumu ir noraidāma.

Šobrīd aktuāla ir arī diskusija, vai, lūdzot apturēt bezstrīdus piespiedu izpildīšanas apturēšanu, jāmaksā valsts nodeva.

Civilprocesa likuma 406. panta otrā daļa paredz, ka, ceļot prasību, parādnieks var lūgt apturēt bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, bet, ja piedzinējs šādā kārtībā jau saņēmis apmierinājumu, lūgt nodrošināt prasību.

Juristu vidū izskanējis viedoklis, ka par apvērsuma prasībā iekļauto lūgumu apturēt bezstrīdus piespiedu izpildīšanu valsts nodeva nebūtu jāmaksā, jo tādas tiesības prasītājam paredz likums. Lielākoties apvērsuma prasības tiesā tiek iesniegtas bez minētās valsts nodevas samaksas. Tomēr vairums rajona tiesu tiesnešu uzskata, ka apvērsuma prasībā iekļautais lūgums apturēt bezstrīdus piespiedu izpildīšanu ir prasības nodrošinājums, par to maksājama Civilprocesa likumā noteiktā valsts nodeva un šajā sakarā pieņem lēmumu saskaņā ar Civilprocesa likuma 133. pantu par prasības pieteikuma atstāšanu bez virzības.

Tiesa uzskata, ka prasītājs nav samaksājis valsts nodevu par prasības nodrošinājumu. Prasītājs ir lūdzis apturēt bezstrīdus piespiedu izpildīšanu. Izpildu darbības apturēšana saskaņā ar Civilprocesa likuma 138. panta pirmās daļas 7. punktu ir prasības nodrošinājuma līdzeklis. Civilprocesa likuma 34. panta pirmā daļas 5. punkts nosaka prasītāja pienākumu maksāt valsts nodevu par prasības nodrošinājuma pieteikumu 0,5 procentu apmērā no prasības summas. Kad prasītājs norādījis, cik lielu saistību viņš apstrīd, tad no konkrētās prasības summas viņam ir jāaprēķina un jāsamaksā valsts nodeva par prasības nodrošinājumu pēc šīs formulas. To apliecinošs dokuments jāiesniedz tiesā atbilstoši Civilprocesa likuma 129. panta otrās daļas 1. punktam.

Manuprāt, šobrīd veidojas tāda tiesu prakse, ka bezstrīdus piespiedu izpildīšanas apturēšana faktiski ir izpildu darbības apturēšana, kas ir prasības nodrošinājuma līdzeklis. Arī Civilprocesa likuma 406. panta otrajā daļā norādīts, ka var lūgt nodrošināt prasību, ja piedzinējs jau saņēmis apmierinājumu.

Pēdējā laikā, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai Latvijā, arvien vairāk cilvēku rodas grūtības ar kredītu maksājumiem un tas atsaucas uz prasību par parādu piedziņu skaitu tiesās.

Saeima atbalstījusi grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas paredzētu lielāku aizsardzību kredītņēmējiem. Zināms, ka Latvijas Kredītņēmēju asociācija aktīvi darbojas, lai aizsargātu grūtībās nonākušos cilvēkus. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs saņem daudz sūdzību par banku rīcību, piemērojot netaisnīgus kredīta līgumu grozījumus, kā arī par gadījumiem, kad bankas cedējušas parādus parādu piedziņas firmai un kad tās nelikumīgi rīkojas savā labā.

Pašreizējo apvērsuma prasību skaita pieaugums saistāms ar valsts ekonomiskās situācijas pasliktināšanos. Kredītu līgumu nosacījumi un kredīta devēji, no vienas puses, un patērētāji, kuri apelē pie Patērētāju tiesību aizsardzības likuma, no otras puses, saasinājuši situāciju apvērsuma prasību tūlītējā un pareizā izskatīšanā, bet tiesnešu rīcībā ir tikai viens Civillikuma pants (406. pants vai 406.¹⁰ pants), kas nosaka saistības piespiedu izpildīšanas apstrīdēšanas kārtību. Tāpēc ir tik daudz jautājumu par šāda veida prasību iesniegšanu, pieņemšanu un izskatīšanu.

Var jau būt, ka īpaši satraukties par minēto lietu kategoriju izskatīšanu nemaz nav vērts, jo, cik man zināms, Satversmes tiesa ir ierosinājusi lietu "Par Civilprocesa likuma 400. panta pirmās daļas 1. punkta un 405. panta pirmās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam". Sūdzības iesniedzējiem neesot bijusi iespēja pierādīt, ka kredīta atmaksa veikta, ievērojot kredīta maksājumu termiņu. Šāda kārtība, pēc sūdzības iesniedzēju domām, neatbilstot Satversmē nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Saeima ir aicināta iesniegt atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu. Lietas sagatavošanas termiņš ir 2009. gada 23. decembris. Iespējams, ka minētās lietas izskatīšanas rezultāts iespaidos lēmumu saturu par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu un ka tas ietekmēs arī apvērsuma prasību daudzumu tiesās.

Noslēdzot jāuzsver, ka tiesās būtu steidzami jāoptimizē šie procesi un procesuālās darbības, lai mazinātu tiesu noslodzi un paātrinātu lietu izskatīšanu, kas, protams, atkarīgs arī no prasības pieteikuma atbilstības Civilprocesa likuma 128. panta prasībām.

Ekonomiskās krīzes apstākļos, iespējams, daudzu komersantu izdzīvošanas jautājums ir tieši tiesās piedzīto parādu saņemšanas likumīga un tūlītēja nodrošināšana.