Kā redzams tabulā, trīspadsmit gadu laikā, kopš pirmajām atjaunotās Saeimas vēlēšanām 1993. gadā, vērojams vēlētāju aktivitātes kritums par aptuveni 30 procentiem. Turklāt sabiedriskās domas pētījumi liecina, 2010. gada Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitātes rādītāji varētu būt vēl zemāki. Līdzīga situācija – ka vēlētāju dalības procents ir ļoti zems, sastopama praktiski visās Austrumeiropas valstīs. Piemēram, Polijā pēdējās parlamenta vēlēšanās piedalījās 40,58 procenti balsstiesīgo vēlētāju,³ Igaunijā 2003. gada vēlēšanās – 61 procents,⁴ Čehijas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās 2006. gadā – 64,47 procenti,⁵ Bulgārijas parlamenta 2005. gada vēlēšanās – 55,76 procenti,⁶ un šo uzskaitījumu varētu turpināt.

2006. gada februāra beigās un marta sākumā tika veikta “Sabiedriskās domas pētījumu centra “SKDS”” aptauja par Latvijas vēlētāju atbalstu pašreizējai Saeimas vēlēšanu sistēmai. Tās rezultāti liecina, ka tikai 21 procents vēlētāju atbalstīja pašreizējo proporcionālo pārstāvniecību, savukārt “64 procenti aptaujāto vēlējās “savu” pārstāvi Saeimā, pie kura griezties, lai pārrunātu un risinātu jautājumus, kas saistās ar Saeimas lēmumiem un darbību un gandrīz tikpat liela daļa (64%) apsveiktu iespēju atsaukt “savu” deputātu”.⁷

Abas minētās problēmas – zema aktivitāte vēlēšanās un neuzticība parlamentam – būtībā ir vienas problēmas divas dažādas un savstarpēji saistītas izpausmes, un tā, pēc autores domām, formulējama kā vāja parlamenta deputātu saikne ar vēlētājiem jeb, citiem vārdiem sakot, pārstāvju saikne ar pārstāvamajiem. Šī raksta mērķis ir aplūkot pārstāvniecības jēdzienu un ar to saistītās problēmas Latvijā.

1. Pārstāvniecības jēdziens

Tikai caur pārstāvniecību cilvēks kļūst par pilsoni, un tikai caur pārstāvniecību tiek ģenerēta un izmantota publiskā vara.⁸ Pārstāvnieciskā demokrātija ir moderno valstu uzbūves galvenais stūrakmens. Pārstāvniecība mūsdienās tiek cieši saistīta ar demokrātijas un taisnīguma jēdzienu. Dažādās valstīs tā tiek realizēta atšķirīgi, atbilstoši konstitūcijā fiksētajai valsts pārvaldes formai. Svarīgākais pārstāvniecības realizācijas mehānisms demokrātiskā valstī ir vēlēšanas, un no tā, cik vēlēšanu rezultāti precīzi atspoguļo vēlētāju gribu, ir atkarīga pārstāvniecības realizācija, savukārt vēlēšanu rezultātu objektivitāte lielā mērā ir atkarīga no valstī pastāvošā normatīvā regulējuma.

Pārstāvniecības jēdziena sarežģītību nosaka vairāki faktori:

1. Pārstāvniecība ir sistēmiska parādība, tā izpaužas kā procesu kopums, ar kuru palīdzību pilsoņi realizē valsts pārvaldi.

2. Pārstāvniecības realizācija notiek vairākos līmeņos – lokālajā (pašvaldības), centrālajā (nacionāla unitāra valsts), federālajā (federācijas subjekti) un pārnacionālajā (Eiropas Parlaments).

3. Pārstāvniecības realizācijas mehānismu dažādība, kas izpaužas vēlēšanu sistēmu normatīvajā regulējumā.

ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 21. pantā tiek norādīts, ka katram cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tieši vai ar brīvi ievēlētu pārstāvju (tātad pārstāvniecības) palīdzību.