1980. gada ANO Vīnes Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem (turpmāk tekstā – Konvencija) stājās spēkā 1998. gada 1. janvārī, un tā ir ļoti populāra pasaulē – tai ir pievienojušās 73 valstis.1 Šobrīd tiešsaistē ir izveidotas datubāzes, kurās ir apkopoti Konvencijas komentāri un tiesu prakse,2 lai veicinātu tās preambulā nostiprināto mērķi – starptautisko tirdzniecības tiesību unifikāciju. Lai gan Latvija minētajai Konvencijai ir pievienojusies jau 1997. gadā,3 tomēr tiesas to piemēro reti un parasti – neprecīzi.
Konvencijas tvērums ir noteikts tās 1. panta pirmajā daļā, kas paredz tās tiešo un netiešo piemērošanu. Proti, a) apakšpunkts paredz, ka Konvencija tiek piemērota preču pirkuma-pārdevuma līgumiem starp pusēm, kuru uzņēmumi atrodas dažādās Konvencijas dalībvalstīs. Savukārt b) apakšpunkts noteic, ka Konvencija piemērojama, ja atbilstošās privāto tiesību normas norāda uz līgumslēdzējas valsts tiesībām.
Starptautiskuma kritērijs
Pirmkārt, šis pants nosaka starptautiskuma kritēriju – līgumslēdzēju uzņēmējdarbības vietai ir jābūt dažādās Konvencijas dalībvalstīs; šis kritērijs nav balstīts uz līguma slēgšanas vietu vai izpildes vietu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.