Likumu savstarpējās attieksmes

Atlīdzības likums nav tikai krīzes laika likums, lai gan pārejas noteikumos ir vairākas pārejas perioda normas. Šis likums, lai arī šobrīd vēl nav pilnīgs, pēc būtības sakārto tiesisko regulējumu, kas bija izkaisīts un sadrumstalots vairākos desmitos dažādu normatīvo aktu, kā arī izlīdzina dažādas garantijas, tajā skaitā paplašinot to saņēmēju loku.

Sadrumstalotais normatīvais regulējums neļāva valstij operatīvi reaģēt uz izmaiņām un salāgot atlīdzības apmēru ar ekonomisko situāciju valstī. Līdz ar to pēc Atlīdzības likuma spēkā stāšanās jebkādas turpmākās izmaiņas valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzībā ir regulējamas, izmantojot vienu instrumentu kopumu – Atlīdzības likumu ar tam pakārtotajiem Ministru kabineta noteikumiem.

2008. gada 12. decembrī Saeima pieņēma likumu "Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā" (turpmāk – Likums par atlīdzību 2009. gadam). Šis likums balstījās uz principu, ka citos normatīvajos aktos noteiktā atlīdzība formāli netiek grozīta, bet Likumā par atlīdzību 2009. gadam tiek paredzēti atsevišķi ierobežojumi. Šādas koncepcijas rezultātā minētajā likumā nebija iespējas pietiekami efektīvi reglamentēt atlīdzības jautājumus, rast sistēmisku pieeju un tādējādi arī panākt lielāku finanšu līdzekļu ietaupījumu. Tā, piemēram, no 2009. gada 29. jūnija Likums par atlīdzību 2009. gadam aizliedza materiāli stimulēt, lai gan šis termins ir pietiekami neskaidrs un praksē tulkots ļoti atšķirīgi (sk. raksta sadaļu par materiālo stimulēšanu).

Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumam, kas stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī, ir ļoti ambiciozs mērķis – apkopot citos likumos noteiktās garantijas vienuviet un būtiski ierobežot iestāžu rīcības brīvību. Atlīdzības likums balstās uz principu, ka izmaksāt un paredzēt var tikai tādu atlīdzību, kas atļauta (noteikta) šajā likumā.