Darba grupa vērtēja normatīvos aktus, t. sk. citās valstīs esošo lietu tiesību uz nekustamu īpašumu rašanās un nostiprināšanas sistēmu, zemesgrāmatu praktisko darbību, kā arī tiesu varas un izpildvaras kompetenci un funkcijas un viennozīmīgi secināja, ka jautājums par zemesgrāmatu sistēmas un zemesgrāmatu nodaļu turpmāko attīstību, to darbības pilnveidošanu un struktūras optimizēšanu ir izskatāms tikai kontekstā ar zemesgrāmatu atrašanos tiesu sistēmas ietvaros. Vēlamies iepazīstināt plašāku interesentu loku ar galvenajām atziņām, kas tika izteiktas jautājuma apspriešanas laikā un iekļautas galaziņojumā.

Uzmanība tika pievērsta šādiem argumentiem, kas nosaka zemesgrāmatu piederību tiesu varai. Zemesgrāmatu ieviešanas un funkcionēšanas pamatojumu nosaka materiālās tiesību normas, kas ir spēkā attiecīgā valstī. Latvijā lietu tiesību uz nekustamo īpašumu saturu, to rašanās, pārgrozīšanas un izbeigšanas nosacījumus regulē Civillikuma materiālās tiesību normas. Saskaņā ar Civillikuma 993. pantu nodošana vien vēl nenodibina nekustamā īpašuma ieguvējam īpašuma tiesību, to iegūst tikai ar iegūšanas tiesiskā pamata un par to izgatavotā akta ierakstīšanu zemesgrāmatās. Savukārt atbilstoši Civillikuma 994. pantam par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās. Ievērojot minēto, secināms, ka zemesgrāmatu ieraksti rada konstitutīvas sekas, jo no to izdarīšanas ir atkarīga lietu tiesību nodibināšana un juridiskā fakta iestāšanās. Pastāvot minētajiem apstākļiem, valsts, iekļaujot zemesgrāmatas tiesu varā, radījusi papildu aizsardzību gan nekustamajam īpašumam un tā īpašniekam, gan hipotekārajiem kreditoriem un trešajām personām, jo līdz ierakstīšanai zemesgrāmatā nekustamo īpašumu ieguvējam pret trešajām personām nav nekādu tiesību.