Korupcijas risks ir objektīvs priekšnoteikums jeb apstākļu kopums, kas ir labvēlīgs korupcijas gadījumiem. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai un kur slēpjas šādi riski Rīgas apgabaltiesas darbā, raugoties profesionāļu – tiesnešu, advokātu un prokuroru – acīm.

Sabiedrībā valda uzskats, ka Rīgas apgabaltiesā ir bijušas plašas iespējas korupcijai un vēl joprojām pastāv būtiski korupcijas riski. Tieša vai netieša pieredze saskarē ar tiesu tiek salīdzināta ar ideālo situāciju, kur ātrā un saprotamā tiesas procesā lietu izskata augsti kvalificēts, objektīvs un godprātīgs tiesnesis, kura likumīgiem, taisnīgiem un kvalitatīvi sastādītiem nolēmumiem var uzticēties un uz tiem var balstīties, izvēloties, kā rīkoties citreiz līdzīgos apstākļos.

Raugoties uz to, kā tiesas ikdienas darbā darbojas formālas institūcijas (normas) un neformālas institūcijas (kolektīvs), kurām būtu jānodrošina tuvošanās šim ideālam, pētījums raksturo vidi Rīgas apgabaltiesā, palīdz izprast apstākļus, kas veido sabiedrības uzskatus par korupcijas riskiem, un sniedz rekomendācijas.

Pētījumā ir izmantoti normatīvie akti, Tiesu administrācijas un Tiesu informatīvās sistēmas statistikas dati, kā arī Rīgas apgabaltiesas tiesnešu un darbinieku anketēšana. Pētījuma autori nonāca pie vairākiem secinājumiem. Viens no secinājumiem ir tāds, ka priekšstats par negodprātīgu rīcību Rīgas apgabaltiesā bieži nav saistīts ar konkrētu pieredzi tiesā, bet gan ar tiesībsargājošās sistēmas kopējo (ne)efektivitāti. Tiesa ir tikai viens, taču redzamākais posms.

Rīgas apgabaltiesas gadījumā civillietās būtiska ir arī personāla lielā slodze salīdzinājumā ar citām apgabaltiesām. Līdz ar to nesamērīgi lielā darba slodze Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnešiem ir viens no galvenajiem riska faktoriem ne tikai korupcijas griezumā. Palielinot tiesnešu skaitu, pārceļot tiesas apgabalu robežas vai kā citādi viens no neatliekamākajiem uzdevumiem korupcijas riska mazināšanai ir tiesnešu darba slodzes izlīdzināšana, salīdzinot Rīgas apgabaltiesu un citas apgabaltiesas. Tādējādi varētu samazināties arī nesamērīgi ilgais lietu izskatīšanas laiks, kas ir vēl viens nozīmīgs korupcijas riska faktors Rīgas apgabaltiesā. Situācijā, kad personas, kas ir puse lietā, ieguvumus vai zaudējumus izšķir laiks, ir reāls risks, ka tā mēģinās ar likumā neatļautiem paņēmieniem paātrināt lietas izskatīšanu.

Korupcijas riski Rīgas apgabaltiesā (un tiesu sistēmā plašāk) pārsvarā netiek saistīti ar iespēju nopirkt spriedumu, bet drīzāk ar centieniem izmantot nemantiskus līdzekļus – draudzību, radniecību u. tml., lai ietekmētu tiesneša objektīvo viedokli.

Pēc pētnieku domām, apgabaltiesas tiesneša amata kandidātu atlasei vajadzētu notikt tikai konkursa ceļā, piemēram, vispirms to izsludinot tiesnešu vidū un – piemērotu kandidātu trūkuma gadījumā – izsludinot arī atklātu konkursu. Šo rekomendāciju var īstenot bez normatīvo aktu grozījumiem, koriģējot līdzšinējo Rīgas apgabaltiesas praksi, kaut arī ilgākā perspektīvā to būtu ieteicams nostiprināt arī likumā.

Būtiskus jautājumus un nereti arī pārpratumus raisa fakts, ka Latvijā nav definēts kvalifikācijas standarts apgabaltiesas tiesnesim. Nav arī sistēmas, kas ļautu salīdzinoši novērtēt tiesneša būtiskās prasmes un zināšanas. Līdz ar to jānosaka kvalifikācijas standarts tiesnešiem, uzsverot gan nepieciešamās zināšanas un prasmes, gan to nepieciešamo (minimālo) robežvērtību, kura atbilst darbam noteikta līmeņa tiesā. Latvijā ir arī jāievieš sistēma, kas ļautu objektīvi novērtēt un salīdzināt dažādu tiesnešu prasmes, piemēram, procesa vadīšanu, nolēmumu rakstīšanu, komunikāciju ar procesa dalībniekiem. Līdz ar šādas sistēmas ieviešanu varētu nodrošināt arī to, ka apgabaltiesā strādājošie tiesneši atbilst noteiktam minimālajam kvalifikācijas standartam, kas būtu augstāks nekā pilsētas (rajona) tiesas tiesnesim.

Diskusijās par tiesnešu profesionālo ētiku, īpaši par kolēģu un kolektīva lomu ētikas normu iedzīvināšanā, bieži izskan tiesnešu viedoklis, ka labāk ir nejaukties cita kolēģa darīšanās. Šādā situācijā negodprātīgs tiesnesis ar ilgstošu un noturīgu negodprātīgas amatpersonas reputāciju var turpināt karjeru, atrodoties visai komfortablā psiholoģiskajā vidē. Vienlaikus kolēģi ir vienoti un gatavi, klusējot vai pat publiski izsakoties, atbalstīt citus situācijās, kad izskan ārēja kritika par tiesas vai konkrēta tiesneša darbību. Diskusija par ētiku, daudzu tiesnešu ieskatā, ir iespējama tikai tad, ja ir zināmi konkrēti fakti. Citos gadījumos diskusiju par ētiku bieži interpretē kā kolēģa neatkarības pārkāpumu.

Eksperti un arī paši tiesneši nav vienoti uzskatos par tiesas un tās priekšsēdētāja spēju un lomu efektīvas iekšējās kontroles funkcijas nodrošināšanā. Vieni netic, ka tiesas priekšsēdētājs spēj vērsties pret "saviem" tiesnešiem, otri domā: nav korekti (tas nelāgi ietekmē attiecības kolektīvā), ka tiesas priekšsēdētājam ir jārosina disciplinārlietas pret saviem kolēģiem, un pauž šaubas par šādas "pašattīrīšanās" iespējamību un jēgu.

Neizpratni, nedrošību un aizdomas par tiesas darbu rada nesakritība starp advokātu un prokuroru gaidām un realitāti attiecībā uz tiesnešu darbības konsekvenci. Konsekvences trūkumi visbiežāk tiek saskatīti tādos jautājumos kā tiesneša sevis atstatīšana vai noraidījuma pieņemšana (arī pētījumā minētās intervijas pierāda, ka savu spēju būt objektīviem līdzīgās situācijās dažādi tiesneši vērtē ļoti dažādi), nolēmumi līdzīgos gadījumos un komunikācija ar plašsaziņas līdzekļiem.

Pašlaik netiek veidota vienveidīga, saprotama un zināma prakse, tiesnešiem atstatot sevi no lietas izskatīšanas likumā noteiktajos gadījumos. Dažkārt, lemjot par sevis atstatīšanu, tiek ņemti vērā juridiski nebūtiski apstākļi, piemēram, vēlēšanās atbrīvoties no pienākuma izskatīt sarežģītu lietu vai – tieši otrādi – solidarizēšanās ar kolēģiem, kas liek turpināt skatīt lietu, pat ja, iespējams, būtu pamats pieņemt noraidījumu. To pašu var secināt arī par pierādījumu bāzi, kura ir jānodrošina lietas izmeklētājam, lai pamatotu nepieciešamību piemērot drošības līdzekli personai vai attiecinātu procesuālu nodrošinājumu uz kādu lietu. Tas veicina iespēju negodprātīgam izmeklēšanas tiesnesim (tas gan tieši neattiecas uz apgabaltiesu) veidot savus kritērijus, piemēram, prasību pierādīt nākotnes notikumus, nodrošinot, ka šāds līdzeklis nevar tikt piemērots. Nav vienotu prasību un prakses arī attiecībā uz pamatojuma standartu, kurš ir saistošs prasītājam, iesniedzot lūgumu nodrošināt prasību.

Ņemot vērā lielo sabiedrības uzmanību, kas pievērsta ne vienai vien Rīgas apgabaltiesā izskatāmai lietai, kā arī šīs tiesas pretrunīgo tēlu pagātnē, pēc pētnieku domām, vajadzētu apzināties, ka visas ārējās komunikācijas koncentrēšana sabiedrisko attiecību vadītājas rokās liedz saziņā ar sabiedrību uzturēt to autoritāti, ko nodrošinātu paša tiesneša pausts viedoklis. Pašlaik tiesnešu vidū nav vienotas nostājas par to, vai un kā viņiem vajadzētu sniegt publiskus komentārus par savu profesionālo darbību. Šādu vienotu nostāju nevar panākt ar uzspiešanu un tūlīt. Tāpēc ir ieteicams tiesnešiem gan kā profesionālai grupai kopumā, t. sk. Tiesnešu ētikas komisijā, gan Rīgas apgabaltiesas kolektīvā sākt vai turpināt diskusijas par to, kāda prakse būtu pieņemama un atbilstoša konkrētas amatpersonas skatījumā un ņemot vērā arī tiesas kā vienota kolektīva intereses ilgtermiņā. Ne mazāk būtiska ir viedokļu un pieredzes apmaiņa ar kolēģiem citās valstīs.

Pētnieki vērš uzmanību, ka lietu elektroniskās sadales būtiskākā nepilnība ir nepietiekami iemantotā uzticība, jo tiesas klientiem tās darbības pamatprincipi nav izprotami un caurskatāmi. Tiesu administrācijai, Rīgas apgabaltiesai un citām tiesām vajadzētu meklēt risinājumus sistēmas darbības izskaidrošanai, lūkojot minēto nepilnību novērst. Viens no iespējamiem pasākumiem šim nolūkam būtu lietas ievadīšana sistēmā un nozīmēšana konkrētam tiesas sastāvam iesniegšanas brīdī un iesniedzēja klātbūtnē, par ko arī iesniedzējs tūlīt saņemtu attiecīgu sistēmas izdruku.

Kaut arī šajā pētījumā netika analizēti krimināllietu materiāli un nolēmumi krimināllietās, daudzi intervējamie pētniekiem norādīja, ka tiesas darbu ietekmē nereti nepietiekamā krimināllietu izmeklēšanas kvalitāte. Šādos gadījumos tiesas nolēmumā iekļautajā argumentācijā vajadzētu īpaši uzsvērt un izskaidrot iemeslus, kāpēc tiesa nonākusi pie tā vai cita rezultāta. Tiesas nolēmumos iekļautā argumentācija ir uzskatāma par nozīmīgu veidu, kādā tiesa var norādīt uz nepilnībām apsūdzībā un, iespējams, veicināt krimināllietu izmeklēšanas kvalitāti nākotnē.

Pētnieki arī secina, ka, Kriminālprocesa likumam attīstoties, vienkāršotās kriminālprocesuālās formas var vēl vairāk saasināt sabiedrības uztveri par tiesu darbību situācijā, kad uzticība pat atklātam tiesas procesam ir zema. Tā, ņemot vērā zemo uzticēšanos tiesām (to godaprātam), sarunās pat ar profesionāļiem bieži izskan bažas, ka lietas izskatīšana rakstveida kriminālprocesā nenodrošinās pienācīgu personas tiesību aizsardzību. Lai arī šo vērtību daudzumu, neapšaubāmi, ir grūti noteikt, pēc pētnieku uzskatiem, būtu jāapsver, vai jaunu institūtu ieviešana konkrētajā brīdī nenodarīs tiesu sistēmas tēlam lielāku netiešo kaitējumu nekā plānotais ieguvums, piemēram, ietaupīta laika izpratnē. Katrā ziņā ir atklāti jāvērtē jauno institūtu pozitīvās un negatīvās iezīmes.

Pētījums pierāda, ka informācijas – spriedumu – pieejamība ir ļoti būtiska, lūkojot mainīt sabiedrības priekšstatus par to, ka tiesai, izlemjot lietu, ir nepamatoti plaša rīcības brīvība tikai tāpēc vien, ka procesa dalībniekiem ir ierobežotas iespējas iepazīt līdzšinējo tiesu praksi līdzīga rakstura lietās. Ilgtermiņā jānodrošina, lai ne tikai autorizēts personāls, bet arī jebkurš prāvnieks varētu ātri iegūt jebkuru atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pieņemtu tiesas nolēmumu un atlasīt spriedumus, kas noteiktā laikā ir taisīti lietās pēc konkrētiem likuma pantiem vai lietu kategorijās. Savukārt, domājot par vienas tiesas (viena līmeņa tiesu) darbu, ir ne mazāk būtiski koordinēt tiesu administratīvo praksi, kad tās lemj par informācijas pieprasījumiem.

Vērtējumu par visas tiesas darbu būtiski ietekmē tiesneša komunikācija ar prāvniekiem tiesas procesa gaitā. Sliktā pieredze – nesavaldība, skarba izturēšanās, aizskaroši komentāri vai vērtējumi – tiek plaši vispārināta. Arī tiesneša darba stils tiesas procesa vadībā (piemēram, tas, vai notiekošais tiek dalībniekiem izskaidrots) tiek uzskatīts par būtisku rādītāju, it īpaši, veidojot priekšstatus par tiesneša kvalifikāciju un spēju skatīt noteikta apjoma vai grūtības pakāpes lietas.

Gatis Litvins,
Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks