Quod contra legem fit, pro infecto habetur¹ – "kas paveikts pretēji likumam, ir uzskatāms par vispār nebijušu" – apmēram tā varētu tulkot šo atziņu, kuras vecums varētu būt mērāms gadu tūkstošos. Šķiet, pie tās cilvēce nonāca, kad radās nepieciešamība nodrošināt likumu ievērošanu un noteikt to neievērošanas sekas. Taču vienlaikus neizbēgami rodas jautājums: ko darīt, ja likums ir netaisnīgs? Vai tad par "nebijušu" – tādā nozīmē, ka nepieļaujamu, – atzīstama arī tāda rīcība, piemēram, tāds tiesas spriedums, kas, lai gan ir pretējs likuma burtam un varbūt pat garam, tomēr ir taisnīgs konkrētajā gadījumā?

Arī divdesmit pirmā gadsimta demokrātiskā un tiesiskā valstī atbilde uz tādu jautājumu nav viennozīmīga. No vienas puses, var teikt, ka pastāv, piemēram, tiesiskuma, varas dalīšanas un tiesiskās noteiktības principi, kas nepieļauj patvaļīgu likuma piemērošanu vai atkāpšanos no likumā noteiktā regulējuma; no otras puses, ir taču taisnīguma, juridiskās obstrukcijas aizlieguma un tiesiskās vienlīdzības principi, kas tieši pieprasa iedziļināšanos katras konkrētās lietas faktiskajos apstākļos, lai noskaidrotu, vai attiecīgais likums vispār ir piemērots attiecīgā strīda noregulējumam. Tādā gadījumā tiesību piemērotājs sastopas ar tiesību tālākveidošanas, tostarp arī tiesību tālākveidošanas contra legem, nepieciešamību.

Tiesību tālākveidošana, ņemot vērā tās nozīmi tiesiskas valsts un gan likumam, gan arī tiesībām atbilstošas tiesību sistēmas funkcionēšanā, vispār ir nepienācīgi maz pētīta² joma Latvijas tiesību zinātnē. Tieši par tiesību tālākveidošanas metodi contra legem nav atsevišķu pētījumu, bet ir atzīmēts, ka tā ir atsevišķa pētījuma vērta.³

I. Tiesību tālākveidošanas metodes contra legem jēdziens

Ikviens tiesību zinātnē veikts pētījums var būt pilnīgs un veiksmīgs vienīgi tad, ja tajā tiek lietoti skaidri definēti jēdzieni ar noteiktu saturu. Mūsdienās tiesību zinātne vairs nepretendē uz hierarhiski sakārtotu un noslēgtu jēdzienu kopumu kā deviņpadsmitā gadsimta jēdzienu jurisprudence.⁴ Taču katrs jēdziens tik un tā tiek pakārtots kādai jēdzienu grupai. Jēdziens "tiesību tālākveidošanas metode contra legem" tiek pakārtots vispārīgākam jēdzienam "tiesību piemērošanas metodes". Tas nozīmē, ka ar pēdējo tiek aptverti vēl arī citi juridiski jēdzieni ar atšķirīgu saturu. Tādējādi, uzsākot tiesību tālākveidošanas metodes contra legem izpēti, vispirms ir jānoskaidro šā jēdziena saturs un tā vieta citu tiesību piemērošanas metožu sistēmā.

Termins contra legem tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "likumam pretējs", "pret likumu vērsts", "likumu pārkāpjošs".⁵ No juridiskās terminoloģijas viedokļa ar jēdzienu contra legem var saprast juridisku metodi, ko lieto gadījumos, pirmkārt, kad, ņemot vērā konkrētā dzīves gadījuma īpašos faktiskos apstākļus, likumam ir jāatkāpjas taisnīguma priekšā, jo likuma piedāvātais dzīves gadījuma risinājums ir netaisnīgs,⁶ un, otrkārt, kad vispār nav likumiska regulējuma konkrētā dzīves gadījuma izšķiršanai.⁷

Attiecībā uz pirmo situāciju uzreiz jāmin Egila Levita atzīmētais, ka tādā gadījumā runa ir "nevis "vienkārši" par nesamērīgu rezultātu, jo domas par to parasti dalīsies, bet gan par "klaji" nesamērīgu rezultātu, ar to uzsverot, ka likuma noregulējums no taisnīguma viedokļa nav vienkārši uzskatāms tikai par (pamatoti) apšaubāmu, bet gan tas ir pretrunā ar sabiedrības lielā vairuma taisnīguma izjūtu, kā rezultātā par likuma noteiktā risinājuma nesamērīgumu konkrētajā gadījumā pastāvētu – protams, tikai hipotētiski prezumējama – plaša vienprātība gan sabiedrībā, gan ekspertu aprindās".⁸

Tomēr tiesību zinātnei kā tiesību tālākveidošanas teorijas attīstītājai nav izdevies izveidot vienotu izpratni par metodes contra legem saturu. Atkarībā no dažādu tiesību zinātnieku uzskatiem šīs metodes formulējumam ir plaša amplitūda. Tā tiek raksturota gan kā "visi tie gadījumi, kad interpretācija pārkāpj tiesību normas teksta robežas",⁹ gan pat kā "nepieļaujama tiesneša sacelšanās pret likumdevēju".¹⁰ Tāpēc metodes contra legem jēdzienu kvalitatīvi var definēt vienīgi tad, ja vispirms tiek noskaidrota šīs metodes vieta tiesību piemērošanas metožu sistēmā.