Lai arī J. Goldmaņa vārds daudziem šķitīs dzirdēts jau no pamatskolas vēstures kursa, tomēr nebūs pārsteigums, ka sīkākas ziņas par viņu būsim spiesti meklēt enciklopēdijās vai uzziņu literatūrā. Ieraksti šajās grāmatās lakoniski vēstī par garu dzīves gājumu un augstiem amatiem: "Goldmanis, Jānis (1875–1955) – politiķis, Krievijas 4. Valsts domes un Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas loceklis, latviešu strēlnieku bataljonu dibinātājs, Nacionālās padomes Ārlietu nodaļas priekšnieks, Krievijas Satversmes sapulces loceklis, Latvijas Satversmes sapulces un I un II Saeimas loceklis, ministrs 1918–1919, 1925–1926."²

Krievijas Valsts domē J. Goldmanis tika ievēlēts no Kurzemes guberņas 1912. gadā. Kā raksta profesors Rihards Treijs, "Pēterburgā Goldmanis izveidojās par īstu politiķi".³ Tajā pašā laikā citi vēsturnieki norādījuši, ka Valsts domē nedz J. Goldmanis, nedz arī cits latviešu mērenās pilsonības ievēlētais domnieks – Jānis Zālītis – redzamas aktivitātes neesot izrādījuši.⁴

Pēc Pirmā pasaules kara sākšanās J. Goldmanis izrādīja iniciatīvu latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanā.⁵ 1915. gada 19. maijā viņš piedalījās latviešu inteliģences apspriedē, kurā tika izlemts panākt Krievijas impērijas piekrišanu latviešu karaspēka vienību formēšanai. 1915. gada 28. maijā tieši J. Goldmanis iesniedza lūgumu Krievijas armijas augstākajam virspavēlniekam, kurā lūdza atļaut formēt latviešu karaspēka vienības. Pēc Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka pavēles, kas atļāva formēt pirmos latviešu strēlnieku bataljonus, J. Goldmanis kļuva arī par Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas locekli un kopā ar citu Krievijas valsts domnieku J. Zālīti parakstīja vēsturisko uzsaukumu "Pulcējaties zem latviešu karogiem!"⁶

Līdztekus strēlnieku bataljonu organizēšanai J. Goldmanis aktīvi iesaistījās Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas darbā, kļūstot par vienu no populārākajiem tā laika sabiedriskajiem darbiniekiem. Veidojoties Latviešu pagaidu nacionālajai padomei, tieši J. Goldmanim tika uzticēta tās Ārlietu nodaļas vadība, kuras mērķis bija panākt Latvijas valstiskuma starptautisku atzīšanu un veicināt kontaktus ar ārvalstu diplomātiem.⁷

1918. gada 6. janvārī Krievijas Satversmes sapulcē J. Goldmanis latviešu tautas vārdā paziņoja par "oficiālo atšķiršanos no Krievijas".⁸ Viņš norādīja: "Kurzemei, Vidzemei un Latgalei ar latviešu galvas pilsētu Rīgu un pasaules slavenām ostām Liepāju un Ventspili jābūt brīvām un savā starpā apvienotām kā nedalāmām Latvijas vienībām. [..] Latvijas jautājums ir kļuvis starptautisks. To vairs nevar izšķirt še, Taurijas pilī. Par Latvijas iekšējo iekārtu un attiecībām uz ārieni – lems latvju tauta savā Satversmes sapulcē."⁹

Latviešu pagaidu nacionālās padomes vadītāju aktivitātes 1918. gadā liecina, ka J. Goldmanim bija paredzēts jaunās valsts prezidenta vai valdības vadītāja amats, ja Latvijas valsts izveidošanu vadītu Latviešu pagaidu nacionālā padome.¹⁰ Taču Latvijas Republiku proklamēja Latvijas Tautas padome, kuras ietvaros sevi pieteica jau citi politiķi. Pēc 1918. gada 18. novembra aizsākās J. Goldmaņa politiķa karjeras noriets. Memuāros saglabājies J. Goldmaņa noskaņu portretējums Latvijas Satversmes sapulces sanākšanas dienā: "Kluss nu bija J. Goldmanis, kurš īsti nezināja, vai priecāties par Latvijas Satversmes sapulci, par kuru viņš droši bija uzstājies 1918. gada janvārī Krievijas Satversmes sapulcē, vai skumt par to, ka citi nu bija atspieduši viņu, lielo nacionālo varoni un strēlnieku tēvu."¹¹ Lai arī J. Goldmanis trijās Kārļa Ulmaņa vadītajās valdībās pildīja minis­tra pienākumus, vadīdams Zemkopības (1918–1919), Apsardzības (1920–1921) un Kara (1925–1926) ministriju, parlamentārisma periodā viņš nebija vadošo Latvijas politiķu vidū.

Tomēr Latvijas konstitucionālo tiesību vēsturē ar J. Goldmaņa vārdu saistīts viens no nozīmīgākajiem konstitucionālajiem konfliktiem parlamentārisma periodā,¹² kurā iesaistījās ne vien parlamentārais vairākums un mazākums, bet arī Latvijas Senāts un Valsts prezidents. Šajā rakstā aplūkota šā konstitucionālā konflikta norise, iesaistīto valsts varas institūciju viedoklis, kā arī šā konflikta ietekme uz atsevišķiem konstitucionālo tiesību teorijas jautājumiem Latvijā.

I. Deputāta Jāņa Goldmaņa apcietināšana

Pamatojoties uz Satversmes 30. pantu,¹³ Saeima izdeva tiesāšanai deputātu J. Goldmani. Viņš tika apsūdzēts par "pilsones Berkholc obligāciju piesavināšanos 8000 latu vērtībā".¹⁴

1928. gada 10. maijā II iecirkņa izmeklēšanas tiesnesis V. Štegers "noklaušināja tiesāšanai izdoto Saeimas deputātu J. Goldmani [..] un pēc noklausināšanas pieprasīja no J. Goldmaņa kā drošību pret izvairīšanos no tiesas drošības naudu piesavināto obligāciju vērtības apmērā. Kad J. Goldmanis šo drošības naudu nevarēja iemaksāt, izmeklēšanas tiesnesis paziņoja deputātam par tā arestēšanu un konvoju pavadībā nogādāja to Centrālcietumā."¹⁵ Par šādu lēmumu izmeklēšanas tiesnesis informēja Saeimas prezidiju:

"Latvijas Saeimas prezidijam.

Papildus ziņoju, ka apvainotais uz k. s. l. 552. p. J. Goldmanis ar manu lēmumu no 10. maija š. g. ir ievietots centrālcietumā tamdēļ, ka viņš nebija iemaksājis no viņa pieprasīto drošības naudu Ls 8000.- apmērā."¹⁶

Šo jautājumu visupirms apsprieda Saeimas Frakciju birojs. Šajā apspriedē tika vērtēts jautājums par to, vai izmeklēšanas tiesneša rīcība, ievietojot J. Goldmani Centrālcietumā, atbilst Satversmes 29. pantam.¹⁷

Fēlikss Cielēns pauda viedokli, ka izmeklēšanas tiesneša pieņemtais lēmums neatbilst Satversmei, jo saskaņā ar Satversmes 29. pantu bija nepieciešama Saeimas piekrišana deputāta J. Goldmaņa apcietināšanai. Savukārt tieslietu ministrs Edvins Magnuss uzskatīja, ka izmeklēšanas tiesnesis lēmumu pieņēmis atbilstoši Satversmei, atsaucoties uz iepriekšēju Latvijas Senāta Apvienotās sapulces lēmumu par Satversmes sapulces locekļa Viļa Dermaņa arestēšanu. Pēc tieslietu ministra ieskata, izdodot Saeimas deputātu tiesāšanai, Saeima viņu nodod tiesas iestāžu pilnīgā rīcībā, un tās var arī Saeimas deputātu apcietināt bez nepieciešamības prasīt atsevišķu Saeimas piekrišanu. Andrejs Petrevics un Arveds Bergs atzina, ka izmeklēšanas tiesnesis rīkojies saskaņā ar Satversmi. Satversmes 29. pants esot piemērojams gadījumos, kad iepriekš nav ticis piemērots Satversmes 30. pants. Diskusiju zināmā mērā rezumēja Alberts Kviesis, secinot, ka Satversmes 29. un 30. pantu var iztulkot gan tā, kā to piedāvājis darīt F. Cielēns, gan arī tā, kā to darījis A. Petrevics.¹⁸ Reportieris fiksējis arī Kārļa Dišlera viedokli: "Šinī jautājumā ņem vārdu arī Dišlers, bet neko konkrētu nevar pateikt, jo neesot iedziļinājies."¹⁹

Frakciju birojs pēc apspriedes ierosināja uzdot divām Saeimas komisijām rūpīgi izvērtēt jautājumu par Satversmes 29. un 30. panta piemērošanu: "Saeima uzdod Publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas un Juridiskai komisijām 10 dienu laikā noskaidrot jautājumu, vai Saeimas deputātu, kaut arī tas būtu izdots tiesāšanai, atstādinot viņu no Saeimas sēdēm, var apcietināt bez Saeimas piekrišanas." Šo priekšlikumu Saeima vienbalsīgi atbalstīja.²⁰

II. Latvijas Senāta skaidrojums un tā kritika

1) Latvijas Senāta Apvienotās sapulces spriedums

Līdztekus likumdevējam arī tiesu vara iesaistījās Satversmes 29. un 30. panta iztulkošanā. Tieslietu ministrs Edvins Magnuss 1928. gada 12. maijā vērsās Latvijas Senāta Apvienotajā sapulcē, lai saņemtu atbildi uz jautājumu: "Vai tiesu varas orgāni bez Saeimas sevišķas piekrišanas var apcietināt pirms tiesas sprieduma un arī pēc tā ar Saeimas lēmumu tiesāšanai izdotu un no Saeimas sēdēm atstādinātu Saeimas locekli, kā arī izdarīt pie viņa kratīšanas."²¹

Lieta Apvienotajā sapulcē tika izskatīta 1928. gada 18. maijā, un par to referēja Senāta Kriminālā kasācijas departamenta senators Aleksandrs Gubens. Apvienotā Sapulce nolēma "paskaidrot, ka priekšā celtais jautājums izšķirams apstiprinoši".²² Attiecīgais spriedums, salīdzinot ar citiem tālaika Senāta spriedumiem, ir ļoti apjomīgs un plaši izvērsts. Ņemot vērā īso laiku, kādā šis spriedums ticis sagatavots, Senāta paveiktais pelna īpašu ievērību.

Spriedums konstruēts kā atzinums par tieslietu ministra uzdoto jautājumu, noslēgumā sniedzot Satversmes 29. un 30. panta iztulkojuma kopsavilkumu:

"Satversmes 29. un 30. p. tekstu sistemātiskais iztulkojums pēc šo pantu un tajos minēto tekstu dispozīcijas noved pie sekošiem slēdzieniem attiecībā uz Saeimas locekļu procesuālās imunitātes stāvokli:

a) deputāts notverts pie nozieguma izdarīšanas ("in flagranti"), tādā gadījumā piekritīgais varas orgāns deputātu var apcietināt, bet par to 24 stundu laikā jāziņo Saeimas prezidijam, kurš to ceļ priekšā Saeimas nākamā sēdē izlemšanai par deputāta paturēšanu apcietinājumā, vai viņa atsvabināšanu (laikā starp sesijām līdz jaunas sesijas atklāšanai jautājumu izšķir Saeimas prezidijs);

b) lietas stadija, kad tiek vesta izziņa vai izdarīta iepriekšēja izmeklēšana par noziedzīga nodarījuma notikumu līdz lēmuma sastādīšanai par vajāšanas uzsākšanu (atskaitot a pktā aprādīto gadījumu), lietas šajā stadijā deputātu apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanu, vai citādi aprobežot viņa brīvību var tikai ar Saeimas piekrišanu;

c) lietas stadija, kad jau sastādīts lēmums par deputāta vajāšanas uzsākšanu un Saeima uz to devusi savu piekrišanu, – lietas šajā stadijā darbojas tiesu varas aparāts tā pilnvarojuma robežās, kādu viņam piešķir procesuālie likumi.

Jautājums, vai Saeimas loceklis, kura izdošanai kriminālvajāšanas uzsākšanai Saeima devusi piekrišanu, ir vai nav atstādināts no Saeimas sēdēm, attiecas uz Saeimas darbības iekšējo iekārtu un nestāv sakarā ar tiesas darbību attiecībā uz tiesai izdoto Saeimas locekli."²³

Spriedumā izmantotā Satversmes iztulkošanas tehnika atšķiras no tālaika tiesu pieejas Satversmes iztulkošanā, vairāk tuvinoties Satversmes tiesas argumentācijai mūsdienās.²⁴ Senāts spriedumā Satversmes 29. un 30. pantu iztulkojis "Satversmes uzbūves"²⁵ kontekstā. Atsauce uz Satversmes uzbūvi un Satversmes 29. un 30. panta aplūkošana citu Satversmes normu kontekstā liecina, ka jau starpkaru periodā tiesu praksē praktiski ir izmantots Satversmes tiesas attīstītais Satversmes vienotības princips. Senāta izmantotā Satversmes iztulkošanas metodoloģija atbilst Satversmes tiesas formulētajai atziņai, ka "valsts pamatlikums – Satversme – ir vienots veselums, tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk spētu noskaidrot [atsevišķu Satversmes] normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām".