Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumam (turpmāk tekstā – Atlīdzības likums), kas stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī, Saeima 2010. gada 15. aprīlī pieņēma apjomīgus grozījumus, kas attiecas uz pašvaldību politiķu un darbinieku atlīdzību, kā arī precizē līdzšinējo regulējumu. Šā raksta mērķis ir turpināt sniegt ieskatu valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības jautājumos.1
Viens no Atlīdzības likuma mērķiem ir izlīdzināt mēnešalgu apmērus publiskajā sektorā, lai par līdzvērtīgu darbu tiktu saņemta līdzvērtīga mēnešalga. Tomēr šis mērķis nav sasniedzams tikai un vienīgi ar Atlīdzības likumu un tam pakārtotajiem Ministru kabineta noteikumiem. Šobrīd šis mērķis sasniegts tādējādi, ka galvenokārt noteikti mēnešalgu maksimumi, tomēr, iekams nebūs līdzsvarota finanšu līdzekļu piešķiršana iestādēm, mazinot atšķirības "trekno" un "lieso" iestāžu starpā, par līdzvērtīgu darbu netiks maksātas līdzvērtīgas mēnešalgas. Tas nav Atlīdzības likumā regulējams jautājums un rakstā aplūkotajos grozījumos netiek risināts.
Jauni izņēmumi
Atlīdzības likums, lai ņemtu vērā atšķirīgas situācijas, ir sadalīts vairākos līmeņos, un izņēmumi no šā likuma formulēti ļoti dažādi.2 Papildus jau noteiktajam grozījumi šajā likumā ievieš vēl vairākus jauninājumus.
Visupirms jāmin, ka no Atlīdzības likuma regulējuma izslēgtas personas, kas zinātniskajos institūtos ieņem akadēmiskos amatus. Tādējādi pedagogi un akadēmiskais personāls valsts augstskolās un zinātniskajos institūtos vienlīdzīgi ir ārpus Atlīdzības likuma regulējuma. Savukārt attiecībā uz to valsts augstskolu un zinātnisko institūtu personāla daļu, kuru regulē Atlīdzības likums, tiek dota iespēja mēnešalgu, piemaksu un atvaļinājumu apmaksā likumu nepiemērot, apmaksu veicot no tiem līdzekļiem, kas nav valsts budžeta līdzekļi. Savukārt attiecībā uz zinātniskās darbības rezultātā iegūto finansējumu, izņemot bāzes finansējumu no valsts budžeta, tiek saglabāta maksimāla rīcības brīvība nepiemērot Atlīdzības likumu.
Tāpat Atlīdzības likuma 3. panta piektajā daļā skaidri noteikts, ka šo likumu nepiemēro, kad tiek izmaksāta citā likumā un attiecīgajos Ministru kabineta noteikumus paredzētā atlīdzība valsts vai pašvaldības kapitāla daļu turētāja pārstāvim vai atbildīgajam darbiniekam. Šobrīd attiecīgajos tiesību aktos šāda atlīdzība ir noteikta tikai pašvaldību gadījumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
