G.Zemrībo — Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes mācību spēks (lasīja lekcijas Civilprocesā un Rietumvalstu salīdzinošajās konstitucionālajās tiesībās.) no 1960. līdz 1994. gadam. Pēc tam — Latvijas vēstnieks Dānijā un Islandē. Šobrīd Policijas akadēmijas pasniedzējs un zvērināts advokāts.

Pēdējā laikā presē un citos masu saziņas līdzekļos atkal ir uzjundītas kaislības ap Latvijas Republikas Satversmi. Tam par iemeslu ir profesora Jura Bojāra paziņojums, ka izstrādāta jauna Satversmes redakcija. Tā kā profesors Bojārs aicināja šo rindu autoru1 līdzdarboties Satversmes projekta izstrādāšanā, vēlos izteikt savas domas par šo problēmu.

Nesen mēs jau 11. reizi atzīmējām Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu gadskārtu. Šīs Deklarācijas 3. pants atjaunoja Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. 4. pants noteica, ka līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot 1., 2., un 6. pantu. Savukārt Deklarācijas 7. pants noteica, ka ir jāizveido komisija, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilstu Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim. Taču šī komisija netika izveidota, un Satversmes jaunā redakcija netika izstrādāta. 1993. gada 6. jūlijā pulksten divpadsmitos darbu sāka Latvijas 5. Saeima un līdz ar to pilnā apjomā tika atjaunota Satversmes darbība.

Manuprāt, ir pareizi, ka mēs, atjaunojot savu valsti, pilnībā atjaunojām 1922. gada Satversmi. Līdz ar to apliecinājām 1918. gadā nodibinātās Latvijas atjaunošanu, nevis kādas jaunas, agrāk nebijušas Latvijas nodibināšanu.