Runājot par jēdzienu "cieņa", var izdalīt vismaz divus tās veidus (vai līmeņus) – vispārcilvēcisko cieņu un personīgo cieņu. Vispārcilvēciskās cieņas gadījumā mēs runājam par cilvēku kā augstāko bioloģisko būtni, šai aspektā cilvēks ir vērtība pati par sevi. Savukārt personīgā cieņa raksturojas ar šaurāku izpratni, proti, tas ir cilvēka pašnovērtējums, kas var tikt apdraudēts ar goda aizskaršanu un neslavas celšanu. Ņemot vērā to, ka personīgā cieņa Latvijas likumdevēja skatījumā nav pietiekami nozīmīga cilvēka pamattiesība (par to liecina fakts, ka, neraugoties uz juridiskajā literatūrā izteiktiem nopietniem pretargumentiem šādai rīcībai, no Krimināllikuma tika izslēgts 156.pants, kurā bija paredzēta atbildība par personas goda un cieņas aizskaršanu, tāpat dekriminalizēta goda un cieņas aizskaršana masu informācijas līdzeklī),¹ šajā rakstā pievērsīšos vispārcilvēciskās cieņas izpratnei bioētikā, akcentējot tos jautājumus, ar kuriem tuvākajā nākotnē, iespējams, nāksies saskarties ikvienam no mums.