Runājot par jēdzienu "cieņa", var izdalīt vismaz divus tās veidus (vai līmeņus) – vispārcilvēcisko cieņu un personīgo cieņu. Vispārcilvēciskās cieņas gadījumā mēs runājam par cilvēku kā augstāko bioloģisko būtni, šai aspektā cilvēks ir vērtība pati par sevi. Savukārt personīgā cieņa raksturojas ar šaurāku izpratni, proti, tas ir cilvēka pašnovērtējums, kas var tikt apdraudēts ar goda aizskaršanu un neslavas celšanu. Ņemot vērā to, ka personīgā cieņa Latvijas likumdevēja skatījumā nav pietiekami nozīmīga cilvēka pamattiesība (par to liecina fakts, ka, neraugoties uz juridiskajā literatūrā izteiktiem nopietniem pretargumentiem šādai rīcībai, no Krimināllikuma tika izslēgts 156.pants, kurā bija paredzēta atbildība par personas goda un cieņas aizskaršanu, tāpat dekriminalizēta goda un cieņas aizskaršana masu informācijas līdzeklī),1 šajā rakstā pievērsīšos vispārcilvēciskās cieņas izpratnei bioētikā, akcentējot tos jautājumus, ar kuriem tuvākajā nākotnē, iespējams, nāksies saskarties ikvienam no mums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.