Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielās palātas spriedums lietā Kononovs pret Latviju nav ne revolucionārs, ne vēsturisks, ne principiāls, ne arī jebkādā citā veidā juridiski nozīmīgs. ECT piemēroja vispāratzītas starptautisko tiesību normas un principus par humanitāro tiesību (vai kara tiesību 1944. gada terminoloģijā) piemērošanu visām bruņotā konflikta pusēm un šo pienākumu satura noteikšanu. Tiesas metodoloģiskā pieeja un lielā mērā arī galīgie secinājumi bija paredzami jau pirms ECT procesa sākuma¹ un var šķist pārsteidzoši tikai tad, ja par intelektuālo standartu pieņem ECT Palātas sprieduma starptautisko tiesību zinātības līmenī.² ECT Lielās palātas spriedums ir uzrakstīts elegantā kompetenta starptautisko tiesību jurista stilā, parādot Tiesai netipiski niansētu izpratni par starptautisko tiesību avotiem un starptautisko tiesību attīstības intertemporālajiem aspektiem. Tomēr, neskatoties uz nenoliedzamo estētisko baudījumu no argumentu formulējumiem un atsauču pērlēm,³ no konceptuālā viedokļa sprieduma metodoloģija un secinājumi ir ļoti tradicionāli, un sprieduma lasījums neatklāj nekādas būtiski pārsteidzošas atziņas par starptautiskajām tiesībām.