Starplēmuma jēdziens un tā nošķiršana no administratīvā akta

Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 1. panta trešās daļas 3. punkts nosaka, ka administratīvais akts nav starplēmums (tostarp procesuāls lēmums) administratīvā procesa ietvaros, izņemot gadījumu, kad tas pats par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Tādējādi likums nosaka, ka starplēmums ir lēmums (t.sk. procesuāls), kas pieņemts administratīvā procesa ietvaros.

Administratīvajā procesā galīgais lēmums (parasti – administratīvais akts) tiek pieņemts pēc iepriekšēju secinājumu izpētes un citu sagatavošanas pasākumu veikšanas.¹ Līdz ar to var runāt par lēmumiem, kas tiek pieņemti, un darbībām, kuras tiek veiktas administratīvā procesa gaitā, lai sagatavotu un izdotu administratīvo aktu. Attiecīgi visi tie lēmumi, kas tiek pieņemti pirms administratīvā akta, ir uzskatāmi par starplēmumiem,² savukārt iepriekš veiktās darbības – par starpdarbībām, un gala lēmums ir visu šādu starplēmumu un starpdarbību tiešs rezultāts. Savukārt, raugoties no iestādes viedokļa, starplēmumi ir tie lēmumi, kuru pieņemšana ir objektīvi nepieciešama, lai būtu iespējams izdot administratīvo aktu.

Lai gan Latvijas tiesību teorija un tiesu prakse ir izvirzījusi virkni pazīmju, ar kuru palīdzību starplēmums būtu nošķirams no administratīvā akta, nošķiršanas process ne vienmēr tiek realizēts vienādi. Līdz ar to jāaplūko nošķiršanas pazīmes, no kurām galvenās un visbiežāk izmantotās ir:

1) galīgā noregulējuma raksturs attiecībā pret indivīdu;

2) tiesisko seku esamība (radīšana) indivīdam;

3) administratīva procesa mērķa sasniegšana ar attiecīgo lēmumu.³

Par starplēmumiem Latvijas tiesas uzskata, pirmkārt, lēmumus, kas tiek pieņemti procesa ietvaros, bet kuriem trūkst galīgā noregulējuma rakstura.⁴ Galīgā noregulējuma raksturs lēmumam piemīt gadījumā, ja tas nodibina, groza, konstatē vai izbeidz konkrētas tiesiskās attiecības. Lai gan šī pazīme pamatā piemīt administratīvajiem aktiem, ir iespējami arī gadījumi, kad starplēmums galīgi noregulē tiesiskās attiecības starp valsti un personu vismaz kādā noteiktā administratīvā procesa daļā, un pēc tam administratīvais akts šo jautājumu vairs neregulēs vai arī vienkārši atkārtos starplēmumā nolemto.

Piemēram, Administratīvā rajona tiesa ir atzinusi, ka Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālās iestādes izdots apstiprinājums par preču vērtības noteikšanu ir starplēmums, jo nenodibina un negroza pieteicējai konkrētas tiesības, un administratīvais akts, ar kuru kopā varēs apstrīdēt starplēmumu, būs tikai lēmums pēcmuitošanas lietā.⁵ Tomēr, lai gan iepriekš minētais lēmums, kuru tiesa atzina par starplēmumu, nav pēdējais procesā pieņemtais lēmums, tam piemīt galīgā noregulējuma raksturs tādā nozīmē, ka tas ir pēdējais lēmums, kurš nosaka preču vērtību, un vēlāk galīgais nodevas aprēķins tiks veikts, pamatojoties uz šo lēmumu (tā precizitāti un pieņemšanas tiesiskumu vēlreiz nepārbaudot). Tādējādi, ja persona nav apmierināta ar noteikto preču vērtību, jau šī starplēmuma neprecizitāte vai kļūdas dos pamatu personai vēlāk apstrīdēt galīgo lēmumu, jo arī procesa beigās (pēc formāli pēdējā lēmuma pieņemšanas) noteiktās maksājamās nodevas apmērs viņu joprojām neapmierinās.

Ar galīgā noregulējuma rakstura konstatēšanu prob­lēmas varētu rasties gadījumos, kad lēmumam nepiemīt galīgā noregulējuma raksturs attiecībā pret adresātu, bet tāds varētu tikt konstatēts attiecībā pret kādu trešo personu. Piemēram, būvniecības procesā pieņemtam lēmumam rīkot vai nerīkot publisku projekta apspriešanu ir galīgā noregulējuma raksturs attiecībā pret kaimiņiem un apkārtējo māju iedzīvotajiem (tas ir pēdējais lēmums, kas dod vai nedod viņiem oficiālu iespēju iebilst un tikt uzklausītiem saistībā ar projekta plānošanu un realizāciju). Šādā gadījumā trešā persona, uz kuru arī attiecas pieņemtais lēmums (piemēram, blakus mājā dzīvojoša persona), kas attiecībā pret viņu turklāt ir pēdējais no procesā pieņemtajiem lēmumiem, nav tiesīga to apstrīdēt un/vai pārsūdzēt, un iedzīvotājiem ar lēmuma pieņemšanas brīdi ir atņemtas tiesības izteikt viedokli par būvniecības procesu. Personai ir tiesības pārsūdzēt tikai galīgo lēmumu – būvatļauju, bet, pirmkārt, līdz šāda iespēja radīsies, vienmēr paies diezgan ilgs laika periods.