1. Galvenie starptautiskie juridiskie tiesību akti

Apvienoto Nāciju Organizācija 1948. gada 10. decembrī pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju² (turpmāk – Deklarācija). Vēsturē šis tiesību akts ir pirmais tiesību akts, kurā ir pausts vienots starptautiskas organizācijas viedoklis par cilvēktiesībām.³

Deklarācijas 3. pants satur trīs dažādas tiesību uz dzīvību izpratnes. Pirmā no tām ir tiesības uz dzīvību bioloģiskā izpratnē (inter alia tiesības un spēja izdzīvot) un plašākā cilvēktiesību izpratnē – aizsardzība no necilvēcīgiem dzīves apstākļiem. Otrā izpratne – tiesības uz personas brīvību, piemēram, tiesības brīvi pārvietoties, trešā – tiesības uz personas drošību, tiesības būt aizsargātam no valsts vai nevalstiskām darbībām, kā arī privātpersonām – integritātes tiesības (integrity rights).⁴

Deklarācijas rakstīšanas laikā tika izskatīti ierosinājumi deklarācijas tekstā pievērst uzmanību, ar kuru mirkli un cik lielā mērā tiesības uz dzīvību aizsākas.⁵ Vienlīdz tika izskatīti ierosinājumi precizēt jautājumus par aborta izdarīšanu un eitanāzijas jautājumu, kas vistiešāk aizskar tiesības uz nāvi. Šādam ierosinājumam bija vairāki pretinieki, un šādas redakcijas noraidījumi principā tika pamatoti ar apsvērumiem, ka, nosakot šādus rāmjus, tie nebūtu pieņemami un izpildāmi visām valstīm, pastāvot esošajam tiesību regulējumam nacionālā līmenī.⁶

Galīgajā Deklarācijas redakcijā jautājumu par aborta izdarīšanu un eitanāzijas pielietošanu atstāja atvērtu. Tiesību uz dzīvību pamata problēma slēpjas morālo un reliģisko jautājumu sarežģītībā par dzīvības sākumu, ieskaitot vēl nedzimuša bērna tiesības.⁷

Daži no jautājumiem, kas sasaucas ar cilvēka tiesībām uz dzīvību, bet nav regulēti Deklarācijā, tiek mēģināti risināt vēlāk pieņemtajos tiesību aktos un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē. Taču citi, piemēram, eitanāzijas jautājums, lai gan bieži par to diskutēts praksē un izskatīts vairākās tiesās, negūst vienotu skaidrojumu un pieeju. Tāpat arī Deklarācijas teksts neiekļauj precīzu tiesības uz dzīvību definīciju, lai gan Deklarācijas izstrādes procesā bija mēģinājumi rast definējumu.⁸

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām⁹ (turpmāk – Pakts), kurš tika pieņemts 1976. gada 13. martā, 6. panta pirmā daļa sniedz tiesību uz dzīvību termina skaidrojumu, norādot, ka tiesības uz dzīvību ir katra cilvēka neatņemama tiesība.¹⁰ Šīs tiesības aizsargā likums. Nevienam nedrīkst patvarīgi atņemt dzīvību.

Kā norāda Eiropas Cilvēktiesību tiesa Pakta 6. panta pirmajā daļā sniegtais skaidrojums – "tiesības uz dzīvību tiek aizsargātas ar likumu" – ir uzskatāms par plašu skaidrojumu, nesašaurinot šo tiesību raksturu, bet tieši otrādi – paplašinot un nenoslēdzot gadījumu skaitu.¹¹ Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī norāda, ka tiesības uz dzīvību var tikt ierobežotas, kas plašāk pamatotas Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietā Guerrero vs Columbia.