Atrunu tiesiskais regulējums ir neatņemama starptautisko līgumtiesību daļa. Vismaz pēdējos 55 gadus atrunu tiesiskais regulējums pastāvīgi ir mainījies, un, kaut arī to galvenie noteikumi ir ietverti plaši atzītos un skaidros starptautisko līgumu noteikumos, mūsdienu tiesību jaunrade pieprasa pastāvīgu tiesību normu stāvokļa pārvērtēšanu de lege lata. Šajā rakstā² analizēti daži no atrunu tiesiskā regulējuma būtiskākajiem elementiem kontekstā ar Latvijas praksi. Šā tiesiskā regulējuma analīze tiks izklāstīta četrās daļās. Pirmkārt, tiks sniegts relatīvi īss atrunu tiesiskā regulējuma attīstības pārskats, lai norādītu uz periodiski aktuālajām tēmām un jautājumiem tiesību jaunradē. Otrkārt, tiks aplūkots atrunas jēdziens, īpaši atrunu nošķiršana no interpretatīvām deklarācijām, un Latvijas prakse šajā jautājumā. Treškārt, tiks analizēta līguma objekta un mērķa nozīme tiesību veikt atrunas ierobežošanā, arī kontekstā ar Latvijas praksi. Ceturtkārt, tiks pētītas atrunas izdarīšanas sekas, īpaši iespēja neņemt vērā³ nepieļaujamas atrunas. Šis raksts pauž ideju, ka, par spīti prima facie ievērojamām atšķirībām pieejā noteiktiem atrunu tiesiskā regulējuma aspektiem, tās var mainīt, izmantojot turpmāko valstu praksi un radot jaunas lokāla rakstura paražu tiesību normas.