22. Jūnijs 2010 /NR. 25/26 (620/621)
Tiesību politika
Par Dievu, cilvēku un cilvēktiesību
metafizisko dabu
32
II. Brīvības līkločos jeb kas ir cilvēks

Šīs sērijas pirmajā rakstā2 autors aplūkoja cilvēktiesību metafizisko dabu un centās parādīt, ka ikvienam cilvēkam piemītošo pamattiesību kopums ir, pirmkārt, imanents (tāds, kas izriet no noteiktas lietu kārtības, nevis no tiesību normām) un, otrkārt, konnaturāls (no pašas cilvēka būtības izrietošs). Atliek tikai ieurbties pašā šīs problēmas kodolā un noskaidrot, kas tad veido šo cilvēcisko būtību un ar ko cilvēks tik ļoti atšķiras no visas viņam apkārt esošās dzīvās radības, ka viņam ir tas gods būt atzītam ne vien par cilvēktiesību subjektu, bet par tiesību subjektu vispār. Tieši šim jautājumam autors ir veltījis šo rakstu.

Pirms sākam runāt par to, ir vērts atgādināt 1948. gada 10. decembra ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantu, kas nosaka: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.”

Katrs vārds šajā teikumā ir ļoti rūpīgi izsvērts; ne velti tā izstrādāšanā ir piedalījušies izcili juristi un filozofi.3 Pagaidām pievērsīsim uzmanību tam, ka šis pants – kuru varētu nosaukt par “cilvēcības pamatnormu” – min divas cilvēkiem piemītošas īpašības: brīvību un vienlīdzību. Šoreiz autors pievērsīsies pirmajai no tām – brīvībai, bet vienlīdzības jautājumu aplūkos nākamajā rakstā.

No Platona vistas līdz Singera gorillai

Daudziem ir zināms šis klasiskais piemērs: Platons, atsaucoties uz Sokrātu, mēģināja definēt cilvēku kā “divkājainu būtni bez spalvām”, bet Sinopes Diogēns atnesa uz Platona akadēmiju noplūktu vistu, saukdams: “Skatieties: es jums atnesu cilvēku!” Tad apkaunotajam Platonam nācās pievienot savai definīcijai vārdus “un ar plakaniem nagiem”. Tas, protams, ir anekdotisks atgadījums, par kuru var pasmaidīt, bet sakarā ar to noteikti ir jāpasaka divas lietas.

Pirmkārt, arī pēc Platona un līdz pat mūsdienām cilvēki ir centušies paši sevi definēt.4 Daudzās “cilvēka” definīcijas ir bijušas vairāk vai mazāk veiksmīgas, parasti izceļot kaut kādu vienu cilvēka īpašību – primāru vai sekundāru, individuālu vai sabiedrisku. Aristoteļa skatījumā, cilvēks bija “sabiedrisks dzīvnieks” (zōon politikon) un “ar valodu (jeb domu) apveltīts dzīvnieks” (zōon logon echon). I. Kanta acīs “cilvēks citu dzīvnieku starpā izceļas ar savu pašapziņu, pateicoties kurai viņš ir racionāls dzīvnieks”. K. Marksa ieskatā, cilvēks ir vispirms “strādājošs dzīvnieks” (animal laborans).5 20. gs. amerikāņu filologs un filozofs Kenets Bērks (K. Burke) piedāvāja jau daudz pilnīgāku definīciju: “Cilvēks ir simbolus izmantojošs (simbolus taisošs, simbolus lietojošs) dzīvnieks, nolieguma izgudrotājs (vai caur noliegumu moralizējošs), no sava dabiskā stāvokļa atšķirts ar paša izgatavotu rīku palīdzību, viņu dzen uz priekšu hierarhijas gars (jeb kārtības sajūta), un viņš apmāts ar pilnības ideju.”6

Visi pārējie dzīvnieki ir ļoti rātni: viņi bez ierunām pakļaujas dabas uzliktajiem ierobežojumiem un darbojas tās noteiktajos rāmjos. Uz viņu fona cilvēks ir īsts dumpinieks, kurš nemitīgi met dabai pārdrošus izaicinājumus.

Tātad cilvēks atšķiras no pārējiem dzīvniekiem ar to, ka viņš: a) lieto simbolus savstarpējai saziņai, b) lieto un izprot abstrakto (dabā nepastāvošo) nolieguma jeb negācijas ideju, c) taisa rīkus, ar kuriem nošķir sevi no mežonīgās dabas stāvokļa, d) veido hierarhiskas sabiedriskas struktūras, e) tiecas būt labāks un pilnīgāks, nekā viņš noteiktajā brīdī ir. Pēc autora domām, visas šīs definīcijas ir principā pareizas, jo visas šīs īpašības cilvēkam patiešām piemīt.

Otrkārt, visas minētās definīcijas skaidri nošķir cilvēku no pārējiem dzīvniekiem. Tas ir pašsaprotami, jo ikviens garīgi vesels cilvēks un ikviena cilvēku sabiedrība vienmēr ir intuitīvi apzinājusies strikto, būtisko robežšķirtni starp sevi un visu plašo skraidošo, lidojošo, peldošo un rāpojošo kustoņu valstību.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
32 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Rix Goa
2. Jūlijs 2010 / 15:29
0
ATBILDĒT
Vaiiii ... gandrīz grūti ko iebilst, kad sapulcējušās tik izglītoti cilvēki. Pirmajam ļaundarim garīgā nāve bija tik dziļa un neatgriezeniska, ka viņš vairs neredzēja iespēju savai dvēselei nenonākt ellē – tā jau tur bija pierakstīta, un miris viņš jau bija tajā brīdī, kad runāja. Sauls izgāja cauri grūtībām un piedzīvoja brīnumu, par kuru pēc tam viņš varēja liecināt. Viņa dvēsele guva jaunu piepildījumu.
Laura
2. Jūlijs 2010 / 15:06
1
ATBILDĒT
Garām. Ar kristīgajām konfesijām nekas neizdosies, jo, lai jūsu ieceri ieviestu dzīvē, tām būtu vispirms jāpārstāj būt kristīgām un jāizmet daudzas lietas no Jaunās Derības, un it īpaši šo:

"Un kad tie nonāca vietā, kas saucas Kalvārija, tur tie sita Viņu un slepkavas krustā: vienu pa labi, otru pa kreisi. … Bet viens no tiem ļaundariem, kas bija piesists krustā, zaimoja Viņu, sacīdams: Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi un mūs! Bet otrs atbildēdams norāja viņu un sacīja: Pats tu, būdams tanī pat sodā, nebīsties Dieva! Jo mēs taču saņemam taisnīgi un pienācīgi par mūsu darbiem, bet Viņš nekā ļauna nav darījis. Un viņš sacīja Jēzum: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā! Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē."

Faktiski te viss ir koncentrētā veidā pateikts. Kas vēlas saprast, tas saprot.

-

Jā, starp citu, ja jūsu pieeju piemērotu, tad nemaz nebūtu apustuļa Pāvila. Viņu jau sen būtu pasludinājuši par "necilvēku" un nomušījuši vēl tad, kad viņš bija zvērīgais kristiešu vajātājs un saucās Sauls.
miauu
2. Jūlijs 2010 / 12:54
0
ATBILDĒT
Es gan vairāk sliecos domāt, ka cilvēktiesību standartu (piem., taisnīgas tiesas) attiecināšana uz varmākām ir vairāk vajadzīga ne jau tam varmākam, bet gan mums pārējiem. Un tas tādēļ, lai pēc kāda neilga laika mēs (tie soģi) paši nesāktu pārvērsties par tādiem pašiem ne-cilvēkiem. Te gan Jūsu nostājā vairāk izskatās pēc tā, lai tiktu saglabāts nāves sods atsevišķos izņēmuma gadījumos. Cik man zināms, tad kristīgā morālteoloģija atsevišķos izņēmuma gadījumos atļauj nogalināt, piemēram, nepieciešamās aizstāvēšanās situācijā, vai lai izglābtu dzīvību kādam; tas pats ir kara situācijās, ja tev uzbrūk ienaidnieks. Jautājums tad tālāk ir par to, vai šo morālteoloģijas nostāju mēs varam attiecināt arī uz tiem gadījumiem, kad valstij ir tiesības nogalināt, lai pašaizsargātos (aizsargātu savus iedzīvotājus) no konkrētā varmākas ? Ja Jūs uzmanīgi paskatīsieties, tad pamanīsiet, ka pret nāves sodiem pārsvarā ir liberālie ateisti un visādi sociālistiņi, kuri jau galējās situācijās aiziet līdz tam, ka upuris tiek vainots tajā, ka atradās ne īstajā laikā, ne īstajā vietā nabaga (bērnībā dauzītā) sadista maniaciņa tuvumā un tādējādi pats izprovocēja maniaciņu uz šādu rīcību. Un bieži vien šādi cilvēki ir lieli liekuļi, jo klaigā par nāves sodu atcelšanu nabaga varmākām, bet abortus (kā kontracepcijas līdzekli mūsdienu attīstītās medicīnas apstākļos!) aizstāv ar abām rokām. Kur te ir morāle? Ja jau tu cīnies par tiesībām uz dzīvību kā absolutām tiesībām, tad cīnies līdz galam; vai arī otrādi – ja esi par abortiem, tad esi arī par nāves sodiem. Kristiešu viedoklis te atšķiras no liberālo ateistu viedokļa, proti, aborti viennozīmīgi ir pieskaitāmi pie nevainīgu mazuļu slepkavībām; taču varmākas nogalināšana aizstāvoties tomēr (cik man zināms) ir pieļaujama un netiek uzskatīta par slepkavību.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 29
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties