Nu tad tā - grāmatas izlasīšana ir gandrīz pabeigta, lasās viegli un uzmanību piesaista.

L.Liepiņa rakstīja recenzijā, ka "rodas sajūta, ka grāmatas autors ir tīksminājies par upuru ciešanām" un ka "ne tikai atainoti šausminoši notikumi, bet tiek arī detalizēti aprakstītas visas darbības, ko S.R. veic ar upuriem". Izlasot grāmatu man rodas jautājums - vai Liepiņa neredz grāmatā to, ko grib saskatīt, nevis saskata to, kas ir un kāpēc viņai ir radusies tieši tādas sajūtas?

Man, piemēram, tādas sajūtas neradās vispār. Manuprāt, tieši otrādāk -autors ir bijis emocionāli neitrāls aprakstot vardarbības epizodes (ne sakāpinātas līdzjūtības, ne tīksmināšanās). Grāmata nav piesātināta ar līdzjūtīgiem "nabaga sieviete", "ak vai, nabadzīte" u.tml. iestarpinājumiem, nav rakstīts kā "raudu gabals", tajā pat laikā satur vienkāršu faktoloģisku izklāstu. Kur recenzijas autore ir saskatījusi tīksmināšanos, man, piemēram, nav skaidrs.

Kas attiecās uz autoram pārmesto detalizēto darbību aprakstu, tad atkal - es neredzu ārkārtīgu detalizāciju - tur nav rakstīts šādā veidā "un tad centimetru, pa centimetram, izbaudot saldkaislo mirkli, S.R. cietušās vagīnā vadīja svešķermeni", lūk tas būtu perversi un izlasot JV publicēto recenziju, kā arī dažas i-netā atrodamās recenzijas, radās priekštats, ka rakstīts būtu tādā veidā, bet nē - autors faktaloģiski norāda - upura vagīnā tika atrasts ievadīts svešķermenis – glāze no restorāna. Pie tam, detalizētāk tiek aprakstītas tās epizodes, kur sievietes ir palikušas dzīvas, kas ir likumsakarīgi – jo ir viņu liecības, bet attiecibā uz nogalinātajiem upuriem vairāk tiek aplūkoti apkārt esšie asptākļi – kā tuvinieki sāka uztraukties, kā meklēja pazudušo un, atrodod upuri, ko konstatēja noziegumu vietā.

Un vēl – recenzijā tika rakstīts, ka “grāmata var radīt lasītājam priekšstatu, ka, veicot šādus atkārtotus sērijveida noziegumus, noziegumu veicējs ilgu laika posmu var palikt nesodīts”. Jā, šādu priekšstatu grāmata rada gan – bet nemēģināsim dzīvot ilūzijās, slēpt galvu smiltīs un apgalvot – ka tā vairs nekad nevar notik, ka mēs dzīvojam rožainā pasakā. Tā var notikt, tieši tāpēc lietderīgi ir uzjautāt – kāpēc tad vēsturiski tā notika S.R. lietā un no tā mācīties. Piemēram, man nav ilūziju – cik ļoti būtu ieinteresēta policija meklēt vainīgo uzbrucēju, ja sieviete būtu ar to iepriekšējā vakarā līdz bezfilami piedzērusies, piekauta, apluapīta, varbūt pat izvarota, bet palikusi dzīva... skarbi, bet fakts.