13. Jūlijs 2010 /NR. 28 (623)
Intervija
Nedomāju, ka sabiedrībai vajadzētu vairīties un slēpties no šādu tematu apspriešanas
36
Zvērināts advokāts
Andris Grūtups
intervijā "Jurista Vārda" galvenajai redaktorei Dinai Gailītei 

Šīs vasaras sākumā klajā nāca zvērināta advokāta un Rakstnieku savienības biedra Andra Grūtupa sestais literārais darbs “Maniaks” (“Atēna”, 2010, 287 lpp.). (A. Grūtups ir vēl arī piecu juridiskās literatūras darbu autors vai līdzautors.) “Maniaka” galvenais varonis ir Staņislavs Rogaļovs, kuru par apsūdzībām seksuālos noziegumos un slepkavībās, kas tika pastrādātas 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, notiesāja uz nāvi. Pats autors grāmatas priekšvārdā šo lietu vērtē kā vienu no skandalozākajām visā Latvijas tiesu procesu vēsturē. Arī liela daļa Latvijas iedzīvotāju vēl atceras laiku, kad S. Rogaļovs izdarīja savus noziegumus, kā arī satraukumu un šausmas, ko tie raisīja. Notikumi bija tik baisi, ka runas par tiem strauji izplatījās pat padomju cenzūras un slepenības apstākļos. Naidu pret noziedznieku papildināja dusmas uz “režīmu”, kad izrādījās, ka par vienu no S. Rogaļova noziegumiem jau iepriekš notiesāti nevainīgi apsūdzēti puiši, kuru atzīšanos padomju milicija bija panākusi ar inkvizīcijas metodēm. Iespējams, aizgājušo gadu ažiotāža arī ir viens no iemesliem, kādēļ jau kopš iznākšanas brīža A. Grūtupa “Maniaks” stabili turas visvairāk pārdoto grāmatu sarakstos. Tomēr šī darba vērtējumi krasi atšķiras, tajā skaitā juristu vidū. Daļa grāmatu uzskata par lielisku padomju laika represīvo iestāžu darba un sabiedrības ikdienas dokumentējumu, turklāt laikabiedros lielu interesi raisa joprojām mūsu vidū esošo un autoram personiski pazīstamo padomju milicijas, prokuratūras, LPSR Iekšlietu ministrijas darbinieku portretējumi. Otra lasītāju grupa savukārt ir neizpratnē par autora izvēli saukt īstajos vārdos S. Rogaļova upurus un detalizēti aprakstīt viņa izdarītos seksuālos noziegumus, turklāt publicēt arī cietušo sieviešu fotogrāfijas. Kritiķi uzskata, ka A. Grūtups tādējādi aizskāris S. Rogaļova upuru cieņu un godu. Lai noskaidrotu autora ieceres un pozīciju, “Jurista Vārds” lūdza interviju A. Grūtupam. Vienlaikus šajā numurā publicējam arī juristes Lāsmas Liepiņas viedokli par grāmatu “Maniaks”.

ABONĒ 2025.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
36 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
IJ
19. Jūlijs 2010 / 12:59
0
ATBILDĒT
Nu tad tā - grāmatas izlasīšana ir gandrīz pabeigta, lasās viegli un uzmanību piesaista.

L.Liepiņa rakstīja recenzijā, ka "rodas sajūta, ka grāmatas autors ir tīksminājies par upuru ciešanām" un ka "ne tikai atainoti šausminoši notikumi, bet tiek arī detalizēti aprakstītas visas darbības, ko S.R. veic ar upuriem". Izlasot grāmatu man rodas jautājums - vai Liepiņa neredz grāmatā to, ko grib saskatīt, nevis saskata to, kas ir un kāpēc viņai ir radusies tieši tādas sajūtas?

Man, piemēram, tādas sajūtas neradās vispār. Manuprāt, tieši otrādāk -autors ir bijis emocionāli neitrāls aprakstot vardarbības epizodes (ne sakāpinātas līdzjūtības, ne tīksmināšanās). Grāmata nav piesātināta ar līdzjūtīgiem "nabaga sieviete", "ak vai, nabadzīte" u.tml. iestarpinājumiem, nav rakstīts kā "raudu gabals", tajā pat laikā satur vienkāršu faktoloģisku izklāstu. Kur recenzijas autore ir saskatījusi tīksmināšanos, man, piemēram, nav skaidrs.

Kas attiecās uz autoram pārmesto detalizēto darbību aprakstu, tad atkal - es neredzu ārkārtīgu detalizāciju - tur nav rakstīts šādā veidā "un tad centimetru, pa centimetram, izbaudot saldkaislo mirkli, S.R. cietušās vagīnā vadīja svešķermeni", lūk tas būtu perversi un izlasot JV publicēto recenziju, kā arī dažas i-netā atrodamās recenzijas, radās priekštats, ka rakstīts būtu tādā veidā, bet nē - autors faktaloģiski norāda - upura vagīnā tika atrasts ievadīts svešķermenis – glāze no restorāna. Pie tam, detalizētāk tiek aprakstītas tās epizodes, kur sievietes ir palikušas dzīvas, kas ir likumsakarīgi – jo ir viņu liecības, bet attiecibā uz nogalinātajiem upuriem vairāk tiek aplūkoti apkārt esšie asptākļi – kā tuvinieki sāka uztraukties, kā meklēja pazudušo un, atrodod upuri, ko konstatēja noziegumu vietā.

Un vēl – recenzijā tika rakstīts, ka “grāmata var radīt lasītājam priekšstatu, ka, veicot šādus atkārtotus sērijveida noziegumus, noziegumu veicējs ilgu laika posmu var palikt nesodīts”. Jā, šādu priekšstatu grāmata rada gan – bet nemēģināsim dzīvot ilūzijās, slēpt galvu smiltīs un apgalvot – ka tā vairs nekad nevar notik, ka mēs dzīvojam rožainā pasakā. Tā var notikt, tieši tāpēc lietderīgi ir uzjautāt – kāpēc tad vēsturiski tā notika S.R. lietā un no tā mācīties. Piemēram, man nav ilūziju – cik ļoti būtu ieinteresēta policija meklēt vainīgo uzbrucēju, ja sieviete būtu ar to iepriekšējā vakarā līdz bezfilami piedzērusies, piekauta, apluapīta, varbūt pat izvarota, bet palikusi dzīva... skarbi, bet fakts.

hmm
19. Jūlijs 2010 / 08:57
0
ATBILDĒT
Nu ko lai saka - slims cilvēks..:(
lops
18. Jūlijs 2010 / 18:57
0
ATBILDĒT
1) Vēsturiskais žanrs; - vai ir zināmi šī žanra noteikumi? Diez vai...

2) dažas sievietes pašas iedeva foto - vai tas nozīmē, ka autoram bija pienākums tās neievietot grāmatā?;

3) Vienmēr būs mazdēli un mazmazdēli, tas nozīmē, ka arī viņiem būs nepatīkami. Tas nozīmē, ka šādus stāstus publicēt tikai nākamajā gadu tūkstotī?

4) Papildus saprotiet, ka grāmata vairāk ir pamācoša un mērķis šoreiz attaisno pāris atklātos vārdus un uzvārdus - potenciālo nākotnes upuru dēļ.... Tas ir viens no Grūtupa grāmatas mērķiem, - to arī viņš pats ir atzinis intervijā.



P.S. Ar nožēlu secinu, ka Jūs, bijusī tiesnese, nespējat analizēt lietas racionāli... neiesaistot savas personīgās emocijas...

RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 33
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
3. Augusts 2010 /NR. 31 (626)
Mākslas brīvība nav absolūta
11
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties