Informācijas tehnoloģiju straujas attīstītības un informācijas apjoma palielināšanās laikmetā ikviens ir saistīts ar elektroniskajiem dokumentiem, kas nodrošina jaunas informācijas izmantošanas iespējas. Zinātniski tehniski atklājumi rada jaunas tendences informācijas dokumentēšanā, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas datu apstrādē. Elektronisko dokumentu izmantošanas nepieciešamība un to verifikācija pieprasīja noteiktu normatīvo aktu bāzes izstrādi, un 1999. gada 13. decembrī tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/93/EK par Kopienas elektronisko parakstu sistēmu (turpmāk tekstā – Direktīva), kas noteica, ka drošs elektroniskais paraksts atzīts par nozīmīgu līdzekli informācijas sabiedrības un pakalpojumu attīstībā.1
Definējums Latvijas likumos
Saskaņā ar Elektronisko dokumentu likuma2 1. panta 3. punktu elektroniskais dokuments ir jebkuri elektroniski radīti, uzglabāti, nosūtīti vai saņemti dati, kas nodrošina iespēju tos izmantot kādas darbības veikšanai, tiesību īstenošanai un aizsardzībai.
Jēdziens "elektroniskais dokuments" precizēts Elektronisko dokumentu likumā saistībā ar šī likuma kontekstu. Elektronisko dokumentu likuma normas piešķir jēdzienam "elektroniskais dokuments" tādu nozīmi, kādā to lieto šo normu pieņemšanas laikā. Elektronisko dokumentu likuma izpratnē elektroniskais dokuments vairs nav dokuments, kas sastādīts, izmantojot datoru, tātad vēsturiskais jēdziena skaidrojums Elektronisko dokumentu likuma pieņemšanas un piemērošanas laikā vairs nav izmantojams. Saskaņā ar Elektronisko dokumentu likuma 1. panta 4. punktu elektroniskais paraksts ir elektroniski dati, kas pievienoti elektroniskajam dokumentam vai loģiski saistīti ar šo dokumentu, nodrošina elektroniskā dokumenta autentiskumu un apstiprina parakstītāja identitāti.
Vienlaikus Elektronisko dokumentu likums definē vēl vienu jēdzienu – drošs elektroniskais paraksts. Saskaņā ar Elektronisko dokumentu likuma 1. panta 2. punktu drošs elektroniskais paraksts ir elektroniskais paraksts, kas atbilst šādām prasībām: tas ir piesaistīts vienīgi parakstītājam; nodrošina parakstītāja personas identifikāciju; tas ir ar drošiem elektroniskā paraksta radīšanas līdzekļiem, kurus var kontrolēt tikai parakstītājs; tas ir saistīts ar parakstīto elektronisko dokumentu tā, lai vēlākas izmaiņas šajā dokumentā būtu pamanāmas; tas ir apliecināts ar kvalificētu sertifikātu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
