Kaislības, kas pagājušajā nedēļā uzbangoja Bīriņu valststiesību seminārā, nav tipiska juristu forumu parādība. Protams, sērkociņu lomu šajās sarunās nospēlēja daži klātesošie politologi, sociologi, filozofi u. tml. “provokatori”, taču arī juristi izrādījās pārsteidzoši gatavi (intelektuālam) kautiņam. Kas tad bija “karsto sarunu” cēlonis?

Tas bija Egila Levita piedāvātais koncepts par Latviju kā nacionālu valsti un latviešiem kā valstsnāciju – Latvijas izveidotāju un valsts pamatu jeb būtības kodolu ar tiesībām uz savas valsts identitātes uzturēšanu un turpināšanu. (Par nacionālām, no valststiesiskā viedokļa, uzskatāmas visas šā brīža Eiropas valstis.)

Jēdziens “Latvijas tauta” šī valststiesiskā koncepta ietvaros nozīmē valstsnācijas un pilsoņu kopuma summu. Abi šie jēdzieni gandrīz, bet ne pilnībā pārklājas, jo valstsnācija ir visi latvieši, ieskaitot tos, kas nav pilsoņi, savukārt pilsoņu kopumu veido ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi – latvieši, bet arī pilsonību ieguvušie mazākumtautību pārstāvji. Imigranti nacionālās valsts ietvaros neveido nedz valstsnāciju, nedz mazākumtautību, un tiem ir pienākums piemēroties valstsnācijai, apgūstot tās valodu un kultūru, savukārt valsts politikai jābūt vērstai uz sabiedrības integrāciju un pat asimilāciju. Tādējādi netiek pieļauta paralēlu sabiedrību veidošanās, kuru locekļiem būtu sveša valsts identitāte (kā tas Latvijā diemžēl jau ir noticis). Tātad nacionālas valsts mērķis ir, lai visi tai piederīgie sevi identificētu ar šo valsti un tās valstsnāciju, kas gan neizslēdz mazākumtautību tiesības paralēli saglabāt savu nacionālo identitāti.

Nav viegli saprast, kas šajā – faktiski Eiropas valstu realitāti konstatējošajā – valststiesību teorijā ir tik provokatīvs? Semināra gaitā tika mēģināts pretstatīt nacionālas un demokrātiskas valsts jēdzienus. Kaut arī tie saturiski atšķiras, taču viens otru neizslēdz, jo vairums Eiropas valstu ir gan nacionālas, gan demokrātiskas.

Iespējams, pienācis laiks dekonstruēt valsti (un līdz ar to arī nacionālu valsti) un ļauties, piemēram, anarhijas valdzinājumam? Šādi vingrinājumi jau piedzīvoti 20. gadsimta sākumā brūkošās Krievijas impērijas ietvaros, un, protams, tos nevar izslēgt arī nākotnē.

Varbūt piesardzīgā latviešu jurista apziņu pārāk kairina vārda “nacionāls” biežais lietojums šajā teorijā (nacionāla valsts, valstnācija)? Liekas tomēr, ka nav lietderīgi baidīties no ēnas, kas nav mūsējā – ekstrēms nacionālisms nav latviešu vairākuma raksturlielums (kaut nevar aizmirst Ulmaņa režīmu, kas tomēr darbojās apturētas Satversmes laikā). Gluži pretēji – vēsture pazīst “kaunīgo” latviešu sindromu, kas zemapziņā joprojām mīt daudzos no mums.

Turklāt jāuzsver, ka šis ir konkrēti valststiesību, nevis kādas citas sociālo zinātņu nozares koncepts vai politiskās partijas programma, tādēļ tā dekonstrukcija, apzināti piepildot un jaucot jēdzienus ar citu nozaru attiecīgo jēdzienu saturu, nešķiet racionāls laika pavadīšanas veids.