Vilks apsola zaķim, ka turpmāk ēdīs tikai sēnes un ogas, pele kopā ar visu dzimtu apņemas labprātīgi kļūt par kaķa pusdienām, visi kopā apstiprina vienošanos, ka vasaras nebūs mokoši karstas, bet ziemā valdīs saprātīgs vēsums... Sapnis? Nē, priekšvēlēšanu laiks.

Šoreiz jaunas vēsmas aģitācijas procesā ienesuši politisko partiju un nevalstisko organizāciju “līgumi” (memorandi, saprašanās protokoli u. tml.). Tie savā ziņā turpina uz 8. Saeimas vēlēšanām prezentēto Odiseja Kostandas ideju par individuālu līgumu starp deputāta kandidātu un vēlētāju par priekšvēlēšanu solījumu izpildi. (Minētais kandidāts parlamentā gan neiekļuva, tādēļ nav iespējams vērtēt šādu līgumu īstenošanas praksi.) Tiesa, individuālu vēlētāju vietā tagad stājušās veselas organizācijas, sākot ar Latvijas Safari klubu un beidzot ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību.

Vērojot šos procesus, rodas viela pārdomām. No vienas puses, apsveicami, ka nevalstiskais “sektors”, kas līdz šim daudzu politiķu retorikā definēts kā mūžīgi pārāk uzbāzīgs, “vienkāršo” vēlētāju gribu nomācošs un tādēļ traucējošs elements, beidzot guvis plašu atzīšanu partiju vidū.

No otras puses, urda jautājumi. Piemēram, cik patiess savos solījumos var būt lielkapitālu pārstāvošs politisks spēks, kurš slēdz saprašanās līgumu ne vien ar uzņēmēju lobija organizācijām, bet arī arodbiedrībām? Vai arī – cik stingra ir tādas sociāldemokrātiskas apvienības ideoloģija, kas sadarbības protokolā ar konkrētas nozares uzņēmējiem piekrīt nodokļu samazināšanai šajā biznesa jomā (kas taču gandrīz automātiski nozīmē budžeta ieņēmumu un tātad arī sociālo garantiju sarukumu)?

Savukārt juristu vidū gluži saprotams ir jautājums – vai šādiem priekšvēlēšanu līgumiem blakus politiskajam gāzveida saturam piemīt jelkāda “taustāma” juridiska daba? Kura tiesību nozare varētu regulēt to izpildi? Un vai vispār tie ir jāpilda?

Bet, ja atmetam šīs nevajadzīgās šaubas, dabiski parādās bažas, ka juristu organizācijas šajā saprašanās memorandu laikmetā varētu palaist garām iespēju ar topošajiem deputātiem vienoties par sev svarīgu mērķu realizāciju, piemēram, par to, ka tiesu vara ir ne vien neatkarīga, bet arī efektīva, ka Latvijā valda likuma spēks, ka viens likums – viena taisnība visiem... Pēdējais laiks sarosīties!