Ieskats vēsturē

Tiešās demokrātijas saknes meklējamas jau Senajā Grieķijā un Romā. Arī viduslaiku Dienvideiropas pilsētvalstīs un Šveices teritorijā lēmumu pieņemšanā laiku pa laikam izmantoja dažādas pilsoņu tiešās līdzdalības formas. Pirmais referendums Šveicē notika 1449. gadā, tajā pilsoņi balsoja par kara nodokļiem un par dalību valstu savienībās.¹

Pirmā konstitūcija Šveices teritorijā bija 1798. gada 12. aprīlī pieņemtā Helvēcijas Republikas Konstitūcija. Šo Konstitūciju varēja grozīt tikai, nododot Konstitūcijas grozījumus tautas nobalsošanai. Otrā Helvēcijas Konstitūcija tika pieņemta 1802. gadā, un tā bija pirmā konstitūcija, ko pieņēma tauta referendumā. Šajā referendumā izmantotā balsošanas metode atšķīrās no iepriekšējās šveiciešu metodes, atbilstoši kurai balsis tika skaitītas pa zemēm un veidoja zemes balsojumu. Pēc jaunās sistēmas individuālās balsis tika skaitītas kopā visā valstī. 1815. gadā Šveices teritorijā tika izveidota konfederācija, kuras pamatā bija līgumi starp 22 suverēnām valstīm (kantoniem). Līdz 1830. gadam Šveicē nebija no kantoniem neatkarīgas centrālās varas, savukārt kantonos dominēja reprezentatīvā lēmumu pieņemšana. No 1830. līdz 1848. gadam lielākā daļa kantonu ieviesa tiešās demokrātijas formas. 1831. un 1832. gadā gandrīz puse kantonu pieņēma konstitūcijas tautas nobalsošanā. Vēlāk tika ieviests veto referendums, kas ap 1840. gadu transformējās obligātajā referendumā par likumiem un fakultatīvajā referendumā.² Šveices Konfederācijas pamatā esošos līgumus starp kantoniem aizvietoja 1848. gada 12. septembra Konstitūcija. Šīs Konstitūcijas teksts paredzēja gan obligāto, gan fakultatīvo referendumu. Pati Konstitūcija tika pieņemta kantonos, tomēr absolūti lielākajā daļā gadījumu kantonos notika tautas nobalsošana. Nākamajās desmitgadēs pēc 1848. gada tiešās demokrātijas institūts attīstījās kantonos. Tas ietvēra inter alia tautas iniciatīvu par konstitucionāliem jautājumiem, obligāto referendumu par likumiem, tautas likumdošanas iniciatīvu par likumprojektiem, referendumu par finansiāliem jautājumiem un likumu atcelšanu. 1874. gada 29. maija Šveices Konstitūcija papildus 1848. gada Konstitūcijā ietvertajām normām par referendumu paredzēja tautas (vēlētāju) tiesības ierosināt referenduma rīkošanu. Konstitūcijas 89. pants paredzēja, ka "federālie likumi un vispārsaistoši federālie akti ir jānodod apstiprināšanai vai noraidīšanai tautai, ja to pieprasa 30 000 [vēlāk – 50 000] Šveices balsstiesīgo pilsoņu no astoņiem kantoniem".³ Kopš 1891. gada 1874. gada Konstitūcijā tika paredzēta atšķirīga kārtība pilnīgai un daļējai Konstitūcijas pārskatīšanai, tomēr abos gadījumos bija nepieciešama tautas nobalsošana. Šveices 1874. gada Konstitūcijas 123. pants noteica obligāto tautas nobalsošanu Konstitūcijas grozīšanai un jaunas Konstitūcijas pieņemšanai: "Pārskatītā Federālā konstitūcija vai tās daļa stājas spēkā, ja to apstiprina Šveices pilsoņu, kas piedalās nobalsošanā, vairākums un kantonu vairākums."⁴ Ar šiem grozījumiem tiešā demokrātija Šveicē praktiski ieguva mūsdienu formu.⁵ Šveices 1874. gada Konstitūcija, gan vairākkārt grozīta, bija spēkā līdz 1999. gadam. Pašlaik spēkā ir 1999. gada 18. aprīļa Šveices Konfederācijas Federālā konstitūcija. Šveicē ir notikuši vairāk nekā pieci simti piecdesmit referendumu; tas ir vairāk nekā referendumi nacionālā līmenī visās citās valstīs kopā.

Vairākas Francijas pilsētas izmantoja referendumu jau no 1552. gada. Iedvesmojoties no Ruso koncepcijas par tautas suverenitāti un revolūcijas ideāliem, Francijas 1793. gada Konstitūcijā tika iekļautas normas par referendumu par Konstitūcijas grozīšanu, kā arī tautas iniciatīvas tiesības.⁶ Tomēr Napoleons izmantoja referenduma procesu nevis tādēļ, lai atbalstītu demokrātisku valdību, bet gan tādēļ, lai ierobežotu likumdevēju un leģitimizētu savas diktatora pilnvaras. Piemēram, 1802. gadā notika referendums par Napoleona nozīmēšanu par konsulu uz mūžu, bet 1804. gadā – par Napoleona apstiprināšanu par Francijas imperatoru.⁷ Referendumu nozīme Francijā īpaši tika atzīta pēc 1962. gada, kad Šarls de Golls (Charles de Gaulle) iesniedza Francijas tautas izlemšanai jautājumu par Valsts prezidenta ievēlēšanu tiešās vēlēšanās. Francija paplašināja referendumu rīkošanas iespējas Piektās Republikas – 1958. gada – Konstitūcijā un šodien ir kļuvusi par vienu no valstīm, kurās referendumi notiek bieži.

Arī Itālijā visai plaši rīko referendumus. 1860. gadā dažādās provincēs notika nobalsošanas par provinces turpmāko valstisko identitāti. Normas par referendumu tika iekļautas Itālijas 1947. gada 22. decembra Konstitūcijā (pašlaik spēkā esoša). Francijā referendumu izmantoja, lai "leģitimizētu spēcīgu valdību", savukārt Itālijā referendumi veicina pretēju rezultātu. Tautas veto tiesības atcelt parlamenta pieņemtu likumu referendumā iegrožoja parlamentu.⁸

Vairākas valstis tiešās demokrātijas institūtus paredzēja savās konstitūcijās 20. gadsimta sākumā. 1915. gada Dānijas konstitūcija paredzēja obligāto referendumu par jebkuriem Konstitūcijas grozījumiem. Arī Dānijas 1953. gada Konstitūcija (ir spēkā) iever obligāto referendumu, kā arī papildus 1915. gada Konstitūcijā paredzētajam – fakultatīvo referendumu par parlamenta pieņemtu likumu.