Laika gaitā EST ir tā attīstījusi Eiropas Savienības (turpmāk – ES) sociālās tiesības, ka Mauro Kapelletti (Mauro Cappelletti) frāzi, ka juridiskais aktīvisms (ar to saprotot arī tiesību normu interpretāciju plašākā nozīmē) aizsargā minoritātes⁶ jeb vājākos, šķiet, var pilnībā attiecināt uz sociālo tiesību jomu, jo EST sasniegumi tajā parasti ir finansiālas dabas un saistās ar labklājības nodrošināšanu, lai gan vienmēr analizēti ekonomisko pamatbrīvību kontekstā.⁷ Ir viedoklis, ka vairums šo spriedumu ir tieši juridiskā aktīvisma rezultāts.⁸

Darba tiesību joma pētīšanas nolūkiem izvēlēta, jo tā bieži saistās ar sociālo tiesību ekvivalentu – piemēram, jēdzieni, kā vienlīdzīga attieksme, kolektīvā rīcība, darba samaksa un laiks u.c., pārsvarā figurē tieši tiesību normās, kas ir ES kompetences rezultāts darba tiesību jomā.⁹ Šo lietu tiešā ietekme uz indivīdiem ir devusi iespēju attīstīt daudzus ES tiesību principus, kā, piemēram, direktīvu tiešās iedarbības principu lietās Marshall¹⁰ un Foster v. British Gas,¹¹ aizsardzības līdzekļu pret ES tiesību pārkāpumiem efektivitāti lietā Johnston,¹² vienlaikus stiprinot indivīdu aizsardzību¹³ un palielinot ES tiesību humānismu, tādējādi tās tuvinot "vienkāršajiem" cilvēkiem.

Defrenne II lieta

Defrenne II lieta ir populāra ar to, ka tajā EST atzina, ka ES nav tikai ekonomiska, bet arī sociāla savienība, kā arī Eiropas Kopienu Dibināšanas līguma (turpmāk – EKL) 141. (toreiz – 119.) panta, kurš paredz vienādas darba samaksas principu vīriešiem un sievietēm un lietas izskatīšanas laikā vēl dalībvalstīs nebija ieviests (kaut tas bija jāievieš līdz 1961. gada 31. decembrim), gan vertikālo, gan horizontālo tiešo iedarbību un ierobežoja sprieduma retroaktīvo spēku.

1970. gadā Gabriela Defrenne (Gabrielle Defrenne), stjuarte, iesniedza tiesā prasību pret savu darba devēju beļģu aviokompāniju "Sabena" tāpēc, ka tā G. Defrennei maksāja mazāk nekā viņas kolēģiem vīriešiem par to pašu darbu. G. Defrenne prasīja zaudējumu atlīdzību – to ienākumu atšķirību, kas viņai netika izmaksāta. Attiecīgi Beļģijas Darba tiesa uzdeva EST prejudiciālos jautājumus, vai EKL 141. (119.) pantam piemita tiešā iedarbība dalībvalstu nacionālajās tiesās un, ja piemita, no kura brīža.

Lieta skāra jutīgus jautājumus dalībvalstīs – ja visas sievietes, kuras piedzīvojušas diskrimināciju, prasītu atmaksu, pamatojoties uz EKL 141. (119.) pantu, dalībvalstu darba devējiem tas nozīmētu nopietnas finansiālas sekas. Lai gan bija diezgan skaidrs, ka EKL 141. (119.) pantam toreizējā redakcijā nepiemita tiešā iedarbība, attiecīgs spriedums būtu konfliktā ar EST iesākto integrācijas veicināšanu, palielinot Kopienu tiesību darbības jomu un efektivitāti. Līdz ar to EST lēma, ka EKL 141. (119.) pantam ir bijusi tiešā iedarbība sākotnējās dalībvalstīs kopš 1962. gada 1. janvāra un Lielbritānijā, Īrijā un Dānijā – kopš 1973. gada 1. janvāra. Vienlaikus tiesa, lai atsvabinātu dalībvalstu tiesas no līdzīgu prasību viļņa, pasludināja, ka tikai darbinieki, kuri jau iesnieguši līdzīgas prasības tiesās pirms sprieduma spēkā stāšanās dienas, var paļauties uz EKL 141. (119.) panta tiešo iedarbību, lai pieprasītu neizmaksāto darba samaksu par laiku pirms šīs dienas.

Defrenne II lieta ir piemērs, kā EST attīstījusi Kopienu tiesības, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu intereses. Hjalte Rasmusens (Hjalte Rasmussen) to nodēvējis par "gudru" spriedumu, kurā ņemti vērā sociālie un ekonomiskie apstākļi dalībvalstīs.¹⁴ Tomēr EST arī ir kritizēta par sprieduma spēka un līdz ar to EKL 141. (119.) panta tiešās iedarbības ierobežošanu laikā, jo šādam lēmumam nebija tiesiska pamata. Prasību ierobežošanu laikā būtu varējušas regulēt nacionālās tiesību normas, bet EST nebija pilnvaru to darīt.¹⁵ Protams, arī kritika ir kritizēta, ka tā veikta ar prezumpciju, ka EST nepiemīt tiesību tālākveidošanas pilnvaras.¹⁶ Cits pārmetums par retroaktivitātes ierobežošanu bijis par to, ka EST atņēmusi neskaitāmiem darbiniekiem Kopienas teritorijā tiesības uz vienlīdzīgu darba samaksu, kas tiem jau sen piemitušas.¹⁷

EST spriedumu šajā lietā var izskaidrot arī, ka, nonākot pie secinājuma, ka EKL 141. (119.) pants ir tieši iedarbīgs dalībvalstīs jau kopš 1962. gada 1. janvāra, EST atklāja arī nepilnību, ka būtu netaisnīgi pret darba devējiem pasludināt, ka tiešā iedarbība uz tiem attiecas arī vairāk nekā 10 gadus senā pagātnē. Tiesa tādējādi EKL 141. (119.) panta tiešās iedarbības tvērumu samazināja laika ziņā, jo tā nerīkoties nozīmētu neņemt vērā īpašos ar šo faktu saistītos apstākļus – negaidītus finansiālus zaudējumus darba devējiem, ja pret tiem vērstos visi diskriminētie darbinieki, kā arī iespējamās regresa prasības pret dalībvalstīm, kurās vienlīdzīgas samaksas princips abiem dzimumiem nebija pienācīgi ieviests.