Satversmes 93. pantā ir ietvertas tiesības uz dzīvību, kas ir ikvienas tiesību sistēmas centrālā un būtiskākā vērtība. Tiesības uz dzīvību ir visu cilvēka pamattiesību pamatā, jo bez šīm tiesībām citu tiesību piemērošana un īstenošana nemaz nav iespējama. Jāteic, ka Satversmē iekļautās pamattiesības savas piemērojamības un popularitātes ziņā ir dažādas, jo vienas pamattiesības regulāri tiek iztirzātas Satversmes tiesas praksē un zinātnieku pētījumos, bet citas ir atstātas novārtā un nav izpelnījušās ievērību.¹

Tā ir noticis ar tiesībām uz dzīvību, kas, pēc autores domām, ieņem galveno vietu pamattiesību sistēmā, taču praksē daudz nav tikušas skaidrotas. Kopumā tikai divās lietās Satversmes tiesa ir sniegusi savu tiesību uz dzīvību interpretāciju. Un abās lietās ir ticis skatīts kāds ļoti šaurs jautājums: medikamentu kompensācijas mehānisma mijiedarbība ar tiesībām uz dzīvību.²

Tiesības uz dzīvību kā dabiskās tiesības

Dabisko tiesību pārstāvji uzskata, ka dabiskās tiesības ir augstākās tiesības, kuras zina atbildi uz visiem mūsu jautājumiem un kurās piepildās taisnīguma apziņa. Tās ir tiesības augstākajā izpratnē,³ kas nereti tiek pretstatītas pozitīvajām jeb rakstītajām tiesībām. Dabiskās tiesības eksistē neatkarīgi no tiesībām, ko radījusi valdība vai sabiedrība.⁴

Cicerons dabiskās tiesības (ius naturale) formulēja kā morāles prasības un secināja, ka tās balstās nemainīgā tiesiskā apziņā un visu cilvēku sirdīs dabas ieliktā likumā.⁵ Tiesības ir standarts, ar kura palīdzību var tikt kontrolēta taisnība un netaisnība un kas nāk no dabas un eksistē cilvēka prātā, kur tās tālāk attīstās.⁶

Senie filozofi un dažādi politikas zinātnieki ir atzinuši par dabiskām tiesībām tādas visaugstākās vērtības kā dzīvība un brīvība. Džons Loks uzsvēris trīs dabiskās tiesības: tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu, norādot, ka dzīvība nozīmē ikviena tiesības dzīvot kopš brīža, kad cilvēks ir radīts.⁷

Dzīvības vērtība ir viena no pirmajām dabisko tiesību pamatvērtībām, un termins "dzīvība" uzsver ikvienu cilvēka dzīvotspējas aspektu. Saskaņā ar tradicionālo dabisko tiesību principu sistēmu dzīvība ir galvenā vērtība, kas vērsta uz cilvēka pašsaglabāšanos.⁸

Vispirms jau dzīvība ir ķermeniskā esība, kuras priekšnoteikums ir ķermeniskā veselība un brīvība no sāpēm un ievainojumiem. Kā Akvīnas Toms ir secinājis, cilvēka dzīvība ir jāstiprina un jāaizsargā no jebkuriem draudiem.⁹

ASV Augstākā tiesa lietā ASV pret Kruikšanku (U.S. v Cruikshank) atzinusi: "Tiesības uz dzīvību un personiskās brīvības ir cilvēka dabiskas tiesības. Un, lai nodrošinātu šīs tiesības, to aizsardzībā ir iekļauta arī valsts."¹⁰

Līdz ar to var secināt, ka tiesības uz dzīvību vienmēr klasiski ir pieskaitāmas dabisko tiesību kategorijai, ko apstiprina tas, ka šīs tiesības par tādām ir atzītas tādu slavenu filozofu kā Cicerona, Akvīnas Toma, Džona Loka, Tomasa Hobsa darbos, tāpat tās ir nostiprinātas vairākos tiesību dokumentos, atbalstot mūsdienu tendenci dabiskās tiesības ietērpt juridiskā formā.

Jāteic: tā kā dabiskās tiesības vienmēr tikušas pretstatītas pozitīvajām tiesībām, šī tendence dabiskās tiesības ietērpt juridiskā formā tuvina un pat sapludina dabiskās tiesības ar pozitīvajām. Taču dabiskās tiesības ir nerakstītas un to esamība, ievērošana un piemērošana nevar būt atkarīga no tā, vai tās ir ietvertas kādā juridiskā dokumentā. Ir saglabājams dabisko un pozitīvo tiesību kā nošķirtu un pretstatītu tiesību modelis.

Tiesības uz dzīvību, pat ja tās nav ietvertas kādā tiesību dokumentā, ir konstitucionāli aizsargājamas, jo tās ir dabiskas tiesības. Tās jau pēc savas iekšējās struktūras ir "īstas tiesību normas", tādēļ tām piemīt normatīvi saistošs raksturs.