Kopš eksistē saprātīgais cilvēks un sabiedrība kopumā, nemitīgi notiek cīņa starp labo un ļauno. Ļaunumu, t. sk. noziegumus, sabiedrība apkaro, izvēloties savai attīstības pakāpei un kultūrai atbilstošus aizsardzības līdzekļus. Par efektīvāko savu tiesību un interešu aizsardzības līdzekli tika un joprojām tiek uzskatīts sods. Taču sabiedrības priekšstati par soda raksturu, uzdevumiem un nozīmi laika gaitā ir būtiski mainījušies.

Jau no Bībeles laikiem nepārtrauktā cīņa ar noziedzību turpinājusies pēc principa, kas nepārprotami izteikts Vecajā Derībā Mozus piektās grāmatas XIX nodaļā: "Dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu pret zobu, kāju pret kāju." Cilvēces vēsturiskajā attīstībā ilgus gadsimtus pastāvēja t. s. Taliona princips – ekvivalenta atmaksa par nodarīto ļaunumu (latīņu val. – lex talionis). Sodam bija izteikts atriebības un iebiedēšanas raksturs. Turklāt sabiedrības attīstības pirmssākumos tam bija izteikti privāta daba, jo valstisku veidojumu, kas varētu uzņemties noziedzības apkarošanu, vēl nebija. Cietušajam vai tā radiniekiem vajadzēja uzņemties sava veida tiesas spriešanu saskaņā ar vienkāršo Mozus krimināltiesisko postulātu.