Jūs zināt, ka janvāra nogalē mūžībā aizgāja Latvijā pazīstams mūziķis un aktieris Mārtiņš Freimanis. Un jūs, protams, arī ļoti precīzi zināt, kāpēc. Ja vien neesat pilnīgi atslēgušies no Latvijas informatīvās telpas. Jo līdz ar ziņu par šo nāvi sākās arī publiskas diskusijas par tās cēloņiem. Kulmināciju process sasniedza, daudziem masu medijiem publiskojot pataloga-anatoma slēdzienu ar detalizētu mirušā cilvēka slimību un viņa iekšējo orgānu stāvokļa aprakstu...

Neskaitāmas filozofu paaudzes debatē par nāvi kā intīmu dzīves ceļa noslēgumu, kurā cilvēks, tāpat kā ienākot šajā pasaulē, ir pilnīgi viens (un tātad tas ir Viņa Personīgs Notikums). Latvijas iedzīvotāji, kā līdz šim likās, var cerēt arī uz likuma aizsardzību šim brīdim, kas neizbēgami mūs visus sagaida. Jo Satversme un Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija taču nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, bet ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija paredz, ka nedrīkst patvaļīgi iejaukties neviena privātajā dzīvē. Par to, ka nāve un tās cēloņi ir privātas dzīves sastāvdaļa, saprātīgam cilvēkam šaubām nevajadzētu rasties.

Protams, kā daudzas cilvēktiesības, arī privātās dzīves neaizskaramību var ierobežot – likumā noteiktos gadījumos, situācijās, kad tas nepieciešams valsts vai sabiedrības labad, un izvērtējot ierobežojumu samērīgumu ar aizskartajām cilvēktiesībām.

Bez šaubām, ir atsevišķi gadījumi, kuros sabiedrībai būtu tiesības tapt informētai par kāda cilvēka veselības stāvokli (un nāves iemesliem). Nu, piemēram, ja valsts vadītājs vai politiķus kritizējošs žurnālists pēkšņi miris dīvainā veidā, kas acīmredzami šķiet pretdabisks. Ja armijas pavēlnieks, kura rokās ir atomieroču palaišanas poga, sirgst ar vajāšanas māniju. Ja muitas priekšnieks ir atkarīgs no narkotikām un nevar samaksāt savus tēriņus...

Taču atrast saprātīgu iemeslu, kādēļ Latvijas sabiedrībai būtu tiesības zināt miruša mākslinieka slimību sarakstu, nav iespējams. Vulgāra informācijas atklātības izpratne, interneta laikmeta visatļautība, bezkaunīga ziņkārība nevar būt pamats šādai rīcībai. Traģiski, ka mirušā cilvēka tiesības neviens neaizsargā – nedz šajā situācijā pārāk daiļrunīgie ārsti, nedz masu mediji (vieglu roku publicējot šo informāciju), nedz tiesībsargi.