Visai bieži plašsaziņas līdzekļos, īpaši starptautiskajos, ir atrodama informācija par civiliedzīvotāju upuriem Afganistānas konflikta ietvaros.² Tiek diskutēts par minētās situācijas morālajiem apsvērumiem, atsevišķos gadījumos arī par leģitimitāti, tāpat tiek iztirzāti aspekti, kuru dēļ upuru skaits pieaug, kā arī pasākumi, kas ļautu mazināt civiliedzīvotāju ciešanas. Autors centīsies visai koncentrēti apskatīt tos tiesiskos aspektus, kas skar konflikta netiešos zaudējumus, par piemēru ņemot operāciju Afganistānā. Protams, 21. gadsimtā nav pieļaujama personas tiesisko interešu ierobežošana (tostarp tiesību uz dzīvību) bez jebkāda tiesiski izskaidrojama pamata. Ar vārdu "tiesiski" šajā gadījumā tiek domāti starptautisko cilvēktiesību un bruņoto konfliktu tiesību (BKT) standarti.

Diemžēl visai reti civiliedzīvotāju nogalināšanas kontekstā tiek runāts par šādas rīcības tiesiskajiem aspektiem. Parasti plašsaziņas līdzekļos lasām par civiliedzīvotāju upuriem, nožēlu, bet neko arī vairāk, respektīvi, kas notiks tālāk un vai vispār kaut kas tiks darīts.³ Tādējādi vairumā no šiem gadījumiem var prezumēt, ka sabiedrība notikušo akceptē kā traģisku faktu, bet uzskata to par darbību, kas ir notikusi likuma ietvaros. Nenoliedzami, atklāti izteikties par to, ka nevainīgas dzīvības atņemšana ir legāla un tai nav nekādu tiesisku seku, būs vismaz neētiski, atsevišķos gadījumos pat noziedzīgi. Tomēr jautājums par nevainīgu cilvēku dzīvības atņemšanas likumību augstāku interešu vārdā ir Afganistānas realitāte.

1. Netiešie zaudējumi starptautiskajās tiesībās

Bruņoti konflikti un militāras operācijas pēc savas būtības izslēdz darbības, ko veic ar ķirurģisku precizitāti, līdz ar to, ja spēka lietošana ir tiesiski akceptējama starptautisko tiesību ietvaros (ius ad bellum),⁴ šāda autorizācija ietver arī netiešo zaudējumu pieļaujamību.⁵ BKT paredz, ka netieši zaudējumi⁶ var tikt nodarīti gan starptautisku līgumu, gan paražu tiesību ietvaros.⁷ Netiešie zaudējumi šeit tiek definēti kā civilo iedzīvotāju nogalināšana vai ievainošana, vai kaitējuma nodarīšana civiliem objektiem bez tieša nodoma (pat ja to var iepriekš paredzēt), kas notiek militāru darbību vai spēka lietošanas rezultātā. Netiešie zaudējumi nekad nav apzināti, bet ir saistīti ar militāro darbību.⁸ Netiešo zaudējumu iespējamību ietver arī divi no četriem⁹ svarīgākajiem BKT tiesību principiem – proporcionalitāte un objektu un personu nošķiršana (distinction). Proporcionalitātes principa ietvaros karavīram ir pienākums ierobežot nenovēršamu kaitējumu civilpersonām, nodarot tiem netiešos zaudējumus tiktāl, cik tas neveicina militāru labumu (militāru uzdevumu izpildi). Jebkurai spēka lietošanai jābūt ierobežotai apjoma, intensitātes un ilguma ziņā, tā nedrīkst turpināties pēc mērķa sasniegšanas. Jāpiezīmē, ka proporcionalitātes princips BKT ir saikne starp nepieciešamības un humānisma principu. Tas pats attiecas uz objektu un personu nošķiršanu — kaujas darbības veicot, karavīram ir pienākums nošķirt kaujiniekus no civilpersonām un militāros objektus no civilajiem objektiem.¹⁰

Protams, jautājums, kas ne reizi vien ir nomocījis juristu prātus, ir situācijas Afganistānā juridiskā kvalifikācija. Būtiski ir rast atbildi uz jautājumu, ciktāl var piemērot BKT? Rodot skaidru atbildi uz šo jautājumu, varētu daudz vienkāršāk spriest par civiliedzīvotāju upuru leģitimitāti. Saskaņā ar vairāku autoru viedokli pašlaik notiekošo konfliktu Afganistānā var saukt par iekšēju bruņotu konfliktu.¹¹ Tomēr iespējams, ka šāda situācijas kvalificēšana nav pats galvenais, lai spētu rīkoties saskaņā ar starptautisko tiesību un, kas ir ne mazāk svarīgi, morāles normām. Nav noslēpums, ka valstis nav ieinteresētas to jurisdikcijā notiekošus konfliktus dēvēt par bruņotiem konfliktiem. Biežāk tie tiek saukti par nestabilitāti, iekšējiem nemieriem, nekārtībām, kas prasa robustāku valsts piespiedu mehānismu (policejiskās funkcijas pildošo iestāžu) izmantošanu. Gandrīz neviena valsts negūs labumu no konfliktiem, jo tie paver iespējas kriminogēno veidojumu legālai eksistencei un teritoriālās vienotības apdraudējumam. Ja tiek atzīts, ka valstī ir bruņots konflikts, militārajā konfrontācijā iesaistītajām pusēm tiek dotas iespējas kvalificēties kā legāliem kaujiniekiem, kas aizstāv noteiktas sabiedrības daļas intereses. Kaut arī iekšējus bruņotus konfliktus regulējošie normatīvie akti neparedz kara gūstekņa privilēģijas, tomēr tie paver iespēju nākamajam leģitimitātes momentam – pašnoteikšanās realizēšanai, kas var ietvert kādas noteiktas valsts daļas vēlmi atdalīties. Šādā gadījumā varēs runāt par starptautisku bruņotu konfliktu, kurā iesaistītie ir jākvalificē kā kaujinieki, kam ir tiesības uz karagūstekņa statusu, jeb citiem vārdiem, šīs personas nekādā gadījumā nevarēs saukt par noziedzniekiem tikai tā iemesla dēļ, ka tās izmanto ieroci pretinieka iznīcināšanai, tādējādi arī savas pārliecības jeb idejas realizēšanai.