"Cilvēki tajā pasaules malā ir pieraduši pie nāves." (..) "Ja jūs viņiem teiksiet: "Mums ļoti žēl, ka jūsu tēvs ir miris, bet miris kā moceklis, lai Afganistāna būtu brīva." un ja jūs piedāvāsiet viņiem kompensāciju un cienīsiet viņu nesto upuri, es domāju, ka cilvēki mūs atbalstītu pat tagad. Bet sliktākais, ko jūs varētu darīt, ir tas, ko mēs darām tagad – ignorējam cietušos. Saucot tos par netiešajiem zaudējumiem un pat necenšoties saskaitīt nogalinātos. Viņu ignorēšana ir noliegšana, ka viņi kādreiz ir eksistējuši, un nav lielāka apvainojuma islāma pasaulei. Tādēļ mums nekad nepiedos."¹