8. Marts 2011 /NR. 10 (657)
Skaidrojumi. Viedokļi
Noziedzīga nodarījuma rīku konfiskācija
1
Mg.iur
Vilnis Vītoliņš
Iekšlietu ministrijas Juridiskā departamentaStarptautisko tiesību nodaļas vadītājs 

Īpašums ir svarīgākā un apjoma ziņā pilnīgākā lietu tiesība, kuru raksturo īpašuma tiesību subjekta – fiziskās vai juridiskās personas – tieša un tiesiska vara pār lietu. Turklāt šī attiecība starp personu un lietu ir sabiedriska attiecība, jo uzliek pienākumu visām pārējām personām respektēt īpašnieka tiesības un atturēties no darbībām, kas varētu kaitēt šo tiesību realizācijai.1

Tā kā īpašums ir attiecība starp īpašuma tiesību subjektu un lietu, no vienas puses, īpašums ir skatāms tiesību uz īpašumu jeb civiltiesiskajā aspektā. Savukārt ievērojot, ka mūsdienās personas nedzīvo izolētā vidē, ir svarīgi, lai īpašnieka un lietas attiecības tiktu atzītas arī vidē, kurā šīs attiecības faktiski pastāv. Tātad, no otras puses, īpašums ir skatāms īpašuma tiesību jeb konstitucionālo tiesību aspektā.

Fizioloģiskajā līmenī cilvēks tiecas pēc homeostāzes, t.i., pēc zināma organisma līdzsvara stāvokļa, kad organismā ir nepieciešamais skābekļa, ūdens, cukura u.c. vielu daudzums. Tajā pašā laikā cilvēkam ir svarīgi uzturēt ne tikai savu organismu, bet arī psihisko tonusu.2

Tātad, ja cilvēku vajadzības būtu pilnīgi līdzvērtīgas, būtu iespējams noteikt vienādas prasības katrā personas dzīves jomā. Tomēr tā nav. Cilvēki tiecas pēc individuālo vajadzību apmierināšanas, ko lielā mērā nodrošina dažādas lietas un tiesības šīs lietas lietot pēc sava ieskata. Līdz ar to, ievērojot īpašuma nozīmi personas dzīvē, pamatoti var uzskatīt, ka privātīpašums vērtējams kā personīgās brīvības izpausmes veids.3

Personas tieksme pēc individualizācijas izskaidro privātīpašuma kā pretstata kolektīvajam īpašumam rašanos. Tomēr privātīpašuma rašanās nebūtu iespējama bez darbarīkiem, kas nodrošina personas spēju individuāli, t.i., bez līdzcilvēku palīdzības, saražot dažādus produktus vai sniegt pakalpojumus.4 Līdz ar to spēja ar savu individuālo darbu radīt produktus un pakalpojumus pamatoti ļauj personai izjust savas tiesības uz privātīpašumu kā sava individuālā darba galarezultātu, kā arī prasīt no citām personām morālu pienākumu šīs tiesības atzīt.

Te gan jāpiebilst, ka mūsdienās privātīpašuma vairošana neaprobežojas tikai ar tiešu individuālo darbu, ko ļāva paveikt darbarīku esamība. Precīzāk būtu teikt, ka privāt­īpašuma vairošana var tikt panākta ar kapitāla, kurā ietilpst arī darbarīki, izmantošanas palīdzību.

Kā jau minēts, tiesības uz īpašumu praktiski netiek realizētas izolētā vidē. No šāda viedokļa ir nepieciešama īpašuma tiesību atzīšana sabiedrībā, kurā pastāv personas un lietas attiecības.

Domājams, tieši īpašuma nozīme ekonomiskajos procesos lielā mērā ietekmē īpašuma tiesību atzīšanas robežas. Piemēram, sociālistiskajā sabiedrībā lielākā daļa īpašuma (kapitāls, zeme, ēkas u.c.) pieder valstij, turpretim kapitālistiskajā sabiedrībā lielākā daļa īpašuma pieder indivīdiem.5

Tādējādi ir pamats domāt, ka īpašums kā personīgās brīvības izpausmes veids, no vienas puses, un īpašums kā ekonomiskās attīstības viens no pamatelementiem, no otras puses, ir radījis viedokļu atšķirības par to, vai īpašuma tiesības būtu uzskatāmas par cilvēktiesībām.

ABONĒ 2025.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
J. Kolomijceva
8. Marts 2011 / 10:25
0
ATBILDĒT
Es negribētu piekrist, ka noziedzīga nodarījuma rīku konfiskācija ir īpašnieka sodīšana. Tiesības uz īpašumu ir bez šaubām ļoti svarīgas, un tās var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu (Satversmes 105. pants). Protams, ja īpašniekam konfiscē lietu kā rīku, viņš no tā cieš. Taču tas netiek darīts, lai sodītu personu. Vācijā rīku konfiskāciju veic, ja šie rīki ir sabiedrībai bīstami. „Saskaņā ar Francijas Kriminālkodeksa 131.-21. pantu konfiskācijai ir obligāti pakļaujami priekšmeti, kas saskaņā ar likumu ir atzīti par bīstamiem vai indīgiem.” (sk. prof. Ā.Meikališas un prof. K.Strada-Rozenbergas pētījumu par mantas konfiskāciju). Šveicē rīkus konfiscē, ja šie priekšmeti apdraud cilvēku drošību, tikumību vai publisko kārtību (http://www.admin.ch/ch/d/sr/311_0/a69.html). Rīka konfiskācija ārvalstīs bieži vien nav noregulēta pie sodiem, bet ir uzskatāma par citām noziedzīga nodarījuma sekām (Spānija, Krievija, Vācija, Šveice). Turklāt ir tāda teorija („Verbotstheorie”), saskaņā ar kuru, ja persona ļaunprātīgi izmanto savas lietas, piemēram, lai kaitētu kādam, tad šādas darbības kā tiesības uz īpašumu konstitucionāli vairs nav aizsargājamas. Līdz ar to ir uzskatīts, ka, konfiscējot noziedzīgi iegūtu mantu, rīkus un līdzekļus, noz. nodarījuma izdarītāja vai līdzdalībnieka īpašuma tiesības netiek aizskartas vai ierobežotas. Tas pats būtu attiecināms uz trešajām personām, kas zināja par to mantas izmantošanu noziedzīgu darbību veikšanai. Manā ieskatā, šeit vienīgais var diskutēt par trešo personu neuzmanību, ja to lietas tika izmantotas kā noz. nodarījuma rīks un šādas personas nav zinājušas par šo apstākli.



Ņemot vērā augstāk minēto, es arī īsti nevarētu piekrist, ka noziedzīga nodarījuma rīka konfiskācija varētu būt valsts jeb sabiedrības „ienākumu avots.” Manā ieskatā, noziedzīga nodarījuma rīku konfiskācija mērķis nav piepelnīties, konfiscējot lietu ar augstu vērtību, bet aizsargāt sabiedrības intereses, ja rīks ir bīstams.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties