Aizvadītā nedēļa ne tikai Lielbritānijā, bet arī visā pasaulē pagājusi karalisko kāzu zīmē. Arī Latvijā gan plašā plašsaziņas līdzekļu uzmanība, gan arī sabiedrības neviltotā interese liecina, ka ļoti daudziem monarhijas institūti un ceremoniāli šķiet īpaši un nozīmīgi.

Varētu pat teikt, ka šādos brīžos daudzos atklājas neviltotas monarhisma jūtas. Un zināma skaudība pret valstīm, kuras nav pasteigušās tautas nobalsošanās vai revolūcijās padzīt savus monarhus.

Lai arī monarhija noteikti nav lētākā valdīšanas forma, dinastijas nepārtrauktībā un rituālos ir savs šarms. Jo īpaši, ja katrai paaudzei ir savs valdnieks, ar kuru kopā augt, iet uz pirmajiem randiņiem un pie altāra, kā arī vienlaikus novecot.

Monarhijām ir vairākas būtiskas priekšrocības, ja to salīdzinām ar mums tik ierasto republiku, kur valsts galvas pienākumus pilda uz noteiktu termiņu vēlēts prezidents.

Nekad nav jānopūlas izdomāt, kuru personu vēlēt valsts galvas amatā un ko darīt gadījumos, kad populārs prezidents nokalpojis abus konstitūcijas atvēlētos termiņus. Monarhs kāpj tronī automātiski atbilstoši civiltiesiskajiem mantošanas likumiem un pilda savus pienākumus visu mūžu.

Monarhijās jaunais monarhs vienmēr ir sagatavots un pirmie amata gadi nav jāpatērē amata viltību apgūšanai. Jau no pirmajiem soļiem troņmantinieks aug ar nolemtību kāpt tronī un pienākumu apgūt tam nepieciešamās zināšanas un prasmes.

Latvijā gan nekad tās pastāvēšanas laikā vērā ņemamas ietekmes monarhistiem nav bijis. Protams, bija baltvācu romantiskais plāns dibināt Baltijas hercogisti un tās troni pasniegt Vācijas imperatoram vai kādam viņa radiniekiem. Taču nez vai par zinātniski pamatotām var uzskatīt romantiskās anekdotes par Kārļa Ulmaņa vēlmi kronēties par Latvijas karali.
Jo sevišķi tādēļ, ka viņam būtu automātiski jārisina troņa mantošanas jautājumi.

Iespējams, tādēļ no prezidenta institūta mēs gaidām tik daudz un pastāvīgi meklējam ceļus šīs amatpersonas autoritātes un leģitimitātes paaugstināšanai.