Personas rīcībnespējas tiesiskais regulējums

Personas saikne ar civilās tiesībspējas institūtu faktiski ir pasīva, jo tiesībspējas īstenošanai obligāti nav jāveic kādas darbības, turpretim rīcībspēja civiltiesiskā izpratnē nozīmē personas spēju ar savām darbībām paust apzinātu gribu, iegūt tiesības un uzņemties pienākumus.

Pamats personas atzīšanai par rīcībnespējīgu noteikts Civillikuma (turpmāk – CL) 357. un 358. pantā,¹ kas pašlaik vēl ir spēkā, bet ar Satversmes tiesas 2010. gada 27. decembra spriedumu atzīts par neatbilstošu Satversmes 96. pantam un spēkā neesošs no 2012. gada 1. janvāra.²

Tā kā lietas par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu un aizgādības nodibināšanu notiek sevišķās tiesāšanas kārtībā, tad, izskatot lietu, tiesai jāievēro Civilprocesa likuma (CPL) sestā sadaļa, kā arī vispārīgie noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar iepriekšminēto sadaļu.

Latvijā personai tiesiskā rīcībspēja iestājas līdz ar pilngadības sasniegšanu, un lemt par to, vai šī spēja personai nepiemīt, var tikai tiesa. Lai atzītu personu par rīcībnespējīgu, jāizvērtē gan medicīniskie, gan juridiskie kritēriji. Pie medicīniskajiem kritērijiem pieder gara slimība vai plānprātība, bet pie juridiskajiem – personas nespēja vadīt savu darbību vai saprast tās nozīmi.

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) 2006. gada decembrī pieņēma Konvenciju "Par personu ar invaliditāti tiesībām" (turpmāk – Konvencija), un viena no tās pamatatziņām ir, ka personas ar invaliditāti nevar skatīt kā objektus, bet kā cilvēkus subjektus, kas ir pelnījuši vienlīdzīgu cieņu un attieksmi. Konvencija ir starptautiski atbalstīts saistošs tiesiskais dokuments, kas piedāvā vadlīnijas starptautiskai kopībai.³

Latvija 2008. gada 18. jūlijā parakstīja Konvenciju, savukārt Saeima 2010. gada 28. janvārī pieņēmusi un Valsts prezidents 2010. gada 17. februārī izsludinājis likumu "Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām",⁴ kas stājies spēkā 2010. gada 18. februārī.⁵ Savukārt ANO Ģenerālsekretariātā Latvija Konvencijas ratifikācijas dokumentus deponēja 2010. gada 1. martā, un attiecīgi Konvencija ir stājusies spēkā 2010. gada 31. martā.

Labklājības ministrija izstrādāja arī likumu "Par Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām Fakultatīvo protokolu", ko Saeima pieņēma 2010. gada 3. jūnijā, un tas stājās spēkā jau minētā gada 23. jūnijā. Latvija Konvencijas Fakultatīvā protokola (turpmāk – Protokols) ratifikācijas dokumentus ANO Ģenerālsekretariātā deponēja 2010. gada 31. augustā, un Konvencijas Fakultatīvais protokols Latvijā ir spēkā kopš 2010. gada 30. septembra.⁶

Konvencijas mērķis ir nodrošināt, lai visas personas ar invaliditāti vienlīdzīgi tiek atzītas likuma priekšā un var izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības. Konvencija nepieprasa paredzēt jaunas cilvēktiesības personām ar invaliditāti, bet gan skaidro dalībvalstu pienākumu respektēt un nodrošināt personu ar invaliditāti vienlīdzību pamattiesību un pamatbrīvību izmantošanā.⁷

Konvencijā ietvertas Eiropas Savienības (ES) invaliditātes politikas būtiskākās nostādnes – antidiskriminācija, vienlīdzīgas iespējas un aktīva iekļaušana –, līdz ar to Konvencijas ratifikācija nodrošina personu ar invaliditāti tiesisko aizsardzību un to cilvēktiesību un pamatbrīvību realizāciju.