Detālplānojuma apstiprināšanas forma

Satversmes tiesa 2007. gada 26. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2006-38-03 atzina, ka vietējās pašvaldības teritorijas plānojums formāli ir ārējais normatīvais tiesību akts, kas ir saistošs jebkurai fiziskai un juridiskai personai un kalpo par tiesisko pamatu konkrētu lēmumu pieņemšanai, piemēram, būvniecības procesa sākšanai. Tomēr pašvaldības teritorijas plānojuma daļas, nosakot zemes īpašniekam piederošā nekustamā īpašuma lietošanas tiesību apjomu, pēc sava rakstura vairāk līdzinās nevis normatīviem, t.i., tiesību normas ietverošiem tiesību aktiem, bet individuāliem, t.i., tiesību normu piemērošanas aktiem.⁴

Arī detālplānojums fiziskajai vai juridiskajai personai, kuras īpašumā vai lietošanā atrodas attiecīgajā teritorijā ietilpstošs zemesgabals, paredz konkrētas tiesības (piemēram, būvēt noteiktu būvobjektu) vai arī ierobežo kādas konkrētas tiesības (piemēram, aizliedz būvēt par noteiktu stāvu skaitu augstāku būvobjektu). Šajā gadījumā detālplānojums tiek adresēts noteiktam personu lokam.⁵

Tādējādi Satversmes tiesa netieši ir atzinusi, ka teritorijas plānojuma un detālplānojuma tiesisko attiecību noregulējums pēc savas būtības drīzāk līdzinās administratīvajam aktam, nevis normatīvajam tiesību aktam. Arī ievērojot teritorijas plānojumu izstrādāšanas, sabiedriskās apspriešanas un pieņemšanas procesuālo kārtību, var secināt, ka minētajā jomā dominē tiesību aspekti, kas ir daudz tuvāki administratīvajam, nevis likumdošanas procesam. Tāpat tiesiskais regulējums, kas bija spēkā līdz 1998. gada 13. novembrim, proti, brīdim, kad spēkā stājās Teritorijas attīstības plānošanas likums, paredzēja, ka vietējās pašvaldības domes lēmumu, ar kuru tā apstiprināja teritorijas plānojumu vai izdarīja tajā grozījumus, ieinteresētās personas varēja apstrīdēt, iesniedzot iesniegumu atbildīgajam ministram, bet pēc tam – tiesā. Proti, tajā laikā lēmums, ar kuru tika apstiprināts teritorijas plānojums, tika pielīdzināts administratīvajam aktam.